1. Mozus 44:1—34
44 Vēlāk Jāzeps pavēlēja sava nama pārvaldniekam: ”Piepildi šo vīru maisus ar labību, cik viņi spēj panest, un ieliec katram maisā viņa naudu.+
2 Bet jaunākajam kopā ar naudu par labību ieliec maisā manu sudraba kausu.” Un tas darīja, kā Jāzeps bija teicis.
3 Kad uzausa rīts, vīrus palaida ceļā, un viņi, paņēmuši savus ēzeļus, devās prom.
4 Bet viņi vēl nebija tikuši necik tālu no pilsētas, kad Jāzeps sava nama pārvaldniekam lika: ”Tūlīt dzenies tiem vīriem pakaļ! Panācis tos, saki: ”Kāpēc jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu?
5 Tas taču ir kauss, no kura mans kungs dzer un ar kura palīdzību viņš pareģo! Jūs esat rīkojušies nekrietni!””
6 Pārvaldnieks panāca brāļus un sacīja viņiem šos vārdus,
7 bet viņi atbildēja: ”Kungs, kāpēc tu tā saki? Tavi kalpi nemūžam tā nedarītu!
8 Pat to naudu, ko mēs atradām savos maisos, mēs atnesām tev atpakaļ no Kanaāna zemes.+ Kā gan mēs būtu varējuši zagt sudrabu vai zeltu no tava kunga nama?
9 Ja to atradīs pie kāda no mums, lai to soda ar nāvi, bet mēs pārējie kļūsim par mūsu kunga vergiem.”
10 Pārvaldnieks sacīja: ”Lai notiek! Pie kura to atradīs, tas kļūs par manu vergu, bet jūs pārējie būsiet bez vainas.”
11 Un viņi steigšus nocēla zemē savus maisus un tos atvēra.
12 Pārvaldnieks pārmeklēja viņu maisus, sākot ar vecāko brāli un beidzot ar jaunāko, un kauss tika atrasts Benjamīna maisā.+
13 Tad viņi saplēsa savas drēbes, uzcēla nastas ēzeļiem mugurā un atgriezās pilsētā.
14 Kad Jūda+ ar brāļiem ieradās Jāzepa namā, viņš vēl bija tur, un tie krita pie zemes viņa priekšā.+
15 ”Ko jūs esat izdarījuši?” jautāja Jāzeps. ”Vai nezinājāt, ka tāds vīrs kā es spēj pareģot?”+
16 Jūda atbildēja: ”Ko lai mēs tev sakām, mans kungs, ko lai runājam, un kā lai taisnojamies? Pats Dievs ir atklājis tavu kalpu noziegumu.+ Nu mēs esam mana kunga vergi, gan mēs, gan tas, pie kura tika atrasts kauss!”
17 Bet Jāzeps sacīja: ”Nav iedomājams, ka es tā rīkotos! Vienīgi tas vīrs, pie kura kauss tika atrasts, kļūs par manu vergu.+ Bet jūs pārējie ejiet ar mieru pie sava tēva.”
18 Jūda piegāja pie viņa un teica: ”Ak, mans kungs, es tevi lūdzu, ļauj jel savam kalpam bilst kādu vārdu un neiededzies dusmās pret savu kalpu, jo tu esi gluži kā pats faraons!+
19 Tu, mans kungs, jautāji saviem kalpiem, vai mums ir tēvs vai brālis,
20 un mēs tev pastāstījām, ka mums ir tēvs, jau vecs, un jaunākais brālis,+ kas tam dzimis vecumā, un ka viņa brālis ir miris,+ tāpēc viņš ir palicis vienīgais no savas mātes dēliem,+ un tēvs viņu ļoti mīl.
21 Tad tu mums liki: ”Atvediet viņu pie manis, es gribu viņu redzēt!”,+
22 bet mēs tev, kungs, atbildējām: ”Zēns nevar atstāt savu tēvu. Ja tas viņu atstās, tēvs mirs.”+
23 Taču tu mums, saviem kalpiem, teici: ”Ja jūsu jaunākais brālis neatnāks kopā ar jums, jūs vairs nedrīkstat rādīties manā priekšā!”+
24 Atgriezušies pie sava tēva, tava kalpa, mēs atstāstījām viņam mana kunga vārdus.
25 Vēlāk tēvs mūs mudināja: ”Ejiet vēlreiz un nopērciet mums nedaudz pārtikas.”+
26 Bet mēs atbildējām: ”Mēs nevaram iet. Mēs iesim tikai tad, ja mūsu jaunākais brālis nāks līdzi, jo bez viņa mēs pie tā vīra nedrīkstam rādīties.”+
27 Tad mans tēvs, tavs kalps, sacīja: ”Jūs taču zināt, ka mana sieva man dzemdēja tikai divus dēlus,+
28 bet vienu es jau esmu zaudējis. Viņu noteikti saplosīja plēsīgs zvērs,+ un es viņu vairs neesmu redzējis.
29 Ja jūs arī šo aizvedīsiet no manis projām un ar viņu notiks nelaime, jūs mani, sirmu un bēdu salauztu, novedīsiet kapā*.”+
30 Ja es tagad atgriezīšos pie tēva bez zēna, kuru viņš mīl kā savu paša dzīvību,
31 tad, ieraudzījis, ka zēna nav, viņš nomirs, un tavi kalpi savu sirmo, bēdu salauzto tēvu būs noveduši kapā*.
32 Tavs kalps ir galvojis savam tēvam, ka atbildēs par zēnu, sacīdams: ”Tēvs, ja es viņu neatvedīšu tev atpakaļ, es uz visiem laikiem būšu vainīgs tavā priekšā.”+
33 Tāpēc lūdzu, mans kungs, ļauj tavam kalpam palikt zēna vietā un kļūt par tavu vergu, bet zēns lai dodas atpakaļ kopā ar saviem brāļiem.
34 Jo kā lai es atgriežos pie tēva bez viņa? Es nespēšu noraudzīties tēva ciešanās!”
