Bībelē, Grieķu rakstos, vairākas reizes ir minēti centurioni. Romiešu armijas virsnieks, kas bija atbildīgs par Jēzus sodīšanu ar nāvi, bija centurions, un arī Kornēlijs, pirmais neebrejs, kas pieņēma kristietību, bija centurions. Tāda pati dienesta pakāpe bija virsniekam, kam vajadzēja uzraudzīt Pāvila pēršanu, un Jūlijam, kas pavadīja Pāvilu uz Romu. (Marka 15:39; Apustuļu darbi 10:1; 22:25; 27:1.)

Centurionam bija pakļauta centūrija, ko veidoja 50 līdz 100 kājnieku. Viņa pārziņā bija kareivju militārā apmācība, disciplinēšana, apģērba un apbruņojuma pārbaude, un viņš tos komandēja karadarbības laikā.

Centuriona pakāpe bija augstākā militārā dienesta pakāpe, kādu varēja iegūt parasts kareivis. Centurioni bija profesionāli kareivji, kam bija jābūt labiem vadītājiem. No viņiem bija atkarīga milzīgās romiešu armijas disciplīna un kaujas spējas. Kā minēts kādā avotā, centurioni ”bieži vien bija kareivji, kam karaspēkā bija vislielākā pieredze un labākās zināšanas”.

Atšķirībā no stikla spoguļiem, kādus pazīstam tagad, senatnē spoguļus izgatavoja no metāla, kura virsmu rūpīgi nopulēja, — lielākoties šim nolūkam izmantoja bronzu, bet reizēm arī varu, sudrabu, zeltu, kā arī sudraba un zelta sakausējumu. Bībelē spoguļi pirmo reizi ir minēti saistībā ar saiešanas telts — izraēliešu pirmās kulta celtnes — tapšanu. Izraēlietes ziedoja savus spoguļus svētā mazgājamā trauka un tā kājas izgatavošanai. (2. Mozus 38:8.) Visticamāk, šie spoguļi tika pārkausēti.

Izraēlā un tās apkārtnē veiktajos arheoloģiskajos izrakumos spoguļus parasti atrada kopā ar dārglietām un citiem izstrādājumiem, ar ko sievietes mēdza greznoties. Šiem spoguļiem bija apaļa forma un ornamentēts koka, metāla vai ziloņkaula rokturis, kas bieži vien atgādināja sievietes figūru. Spoguļu nepulēto mugurpusi nemēdza rotāt.

Senajiem spoguļiem gaismas atstarošanas spēja bija krietni sliktāka nekā mūsdienu stikla spoguļiem. Zinot šo faktu, mēs varam labāk saprast, ko apustulis Pāvils domāja ar vārdiem: ”Pašreiz mēs redzam neskaidrus apveidus, kā metāla spogulī.” (1. Korintiešiem 13:12.)