MARIJA noslīga ceļos, ciezdama neizsakāmas sāpes. Viņai joprojām skanēja ausīs dēla pirmsnāves kliedziens. Jēzus, viņas dēls, nomira briesmīgās mokās. Pāris stundas iepriekš, dienas vidū, bija satumsušas debesis, bet Jēzus nāves brīdī spēcīgi nodrebēja zeme. (Mateja 27:45, 51.) Iespējams, Marija nodomāja, ka pats Dievs Jehova pasaulei dara zināmu, cik ļoti viņam sāp Jēzus Kristus nāve — daudz vairāk nekā jebkuram citam.

Pēcpusdienā tumsa, kas bija ietinusi Golgātu jeb ”vietu, ko sauc par Galvaskausu”, pamazām izklīda. Marija apraudāja savu dēlu, un droši vien viņai atausa atmiņā pagātnes ainas. (Jāņa 19:17, 25.) Iespējams, viņa atcerējās kādu 33 gadus senu notikumu. Marija un Jāzeps bija atnesuši uz Jeruzālemes templi savu jaundzimušo dēliņu. Tur viņi satika kādu vecu vīru, vārdā Simeons, kas, Dieva iedvesmots, izteica pravietojumu. Simeons paredzēja, ka Jēzus paveiks daudz ko dižu, taču piebilda, ka pienāks diena, kad Marija jutīsies tā, it kā viņai cauri durtos zobens. (Lūkas 2:25—35.) Tikai sava dēla nāves stundā viņa pilnībā saprata, ko nozīmēja šie Simeona vārdi.

Daudzi atzīst, ka sava bērna nāve ir pats sāpīgākais un smagākais zaudējums, kādu vien var pieredzēt. Nāve ir briesmīgs ienaidnieks, un tā skar ikvienu. (Romiešiem 5:12; 1. Korintiešiem 15:26.) Kā ir iespējams izturēt šī ienaidnieka triecienus? Marijai palīdzēja viņas ticība, par kuru var daudz uzzināt, pievēršot uzmanību viņas dzīvei no brīža, kad Jēzus sāka savu kalpošanu, līdz laikam neilgi pēc Jēzus nāves.

Trīsarpus gadus pirms raksta sākumā minētajiem notikumiem Marija apjauta, ka gaidāmas lielas pārmaiņas. Ļaudis visur runāja par Jāni Kristītāju un tā dedzīgo aicinājumu nožēlot grēkus, un runas par Jāni bija sasniegušas pat Nācaretes pilsētiņu. Marija redzēja, ka viņas vecākajam dēlam tas nozīmēja kaut ko īpašu, — viņš saprata, ka viņam jāsāk sava kalpošana. (Mateja 3:1, 13.) Ja Jēzus dotos prom, ievērojami mainītos Marijas un pārējo mājinieku dzīve. Kāpēc?

Pēc visa spriežot, Marijas vīrs Jāzeps jau bija miris. Tātad Marijai nebija svešas zaudējuma sāpes. * Jēzus tolaik tika saukts ne vien par ”namdara dēlu”, bet arī par ”namdari”. Acīmredzot Jēzus bija pārņēmis tēva darbu un kļuvis par apgādnieku ģimenei, kurā pēc viņa bija piedzimuši vēl vismaz seši bērni. (Mateja 13:55, 56; Marka 6:3.) Pat tādā gadījumā, ja Jēzus bija mācījis namdara amatu Jēkabam, kas droši vien bija nākamais dēls pēc Jēzus, bija skaidrs, ka ģimenei neklāsies viegli pēc vecākā dēla aiziešanas. Uz Marijas pleciem jau gūlās smaga nasta. Vai viņu biedēja nākotne? To var tikai minēt. Bet ir kāds svarīgāks jautājums: kā viņa uztvēra to, ka viņas dēls, Jēzus no Nācaretes, kļuva par Jēzu Kristu — sen apsolīto Mesiju? To var uzzināt no kāda Bībelē aprakstīta gadījuma. (Jāņa 2:1—12.)

 Jēzus devās pie Jāņa, lai kristītos, un tad viņš kļuva par Dieva Svaidīto jeb Mesiju. (Lūkas 3:21, 22.) Pēc tam viņš sāka izvēlēties mācekļus. Kaut arī viņa kalpošana bija neatliekama, viņš atrada laiku, ko pavadīt ar ģimenes locekļiem un draugiem. Jēzus kopā ar māti, mācekļiem un brāļiem devās uz kāzām, kas tika rīkotas Kānā. Šī pilsētiņa acīmredzot atradās uz pakalna apmēram 13 kilometru attālumā no Nācaretes. Svinību laikā Marija pamanīja, ka ir radusies problēma. Iespējams, viņa ievēroja, ka daži jaunā pāra radinieki satraukti saskatās un sačukstas. Bija beidzies vīns! Kultūrā, kurā viesmīlība tika augsti cienīta, šāda neveikla situācija varēja sagādāt ģimenei kaunu un negodu un pilnībā sabojāt svētku gaisotni. Marija juta līdzi jaunajam pārim, tāpēc vērsās pie Jēzus.

”Tiem nav vīna,” viņa dēlam teica. Ko viņa gaidīja no Jēzus? To mēs nezinām, bet Marija nešaubījās, ka viņas dēls ir īpašs cilvēks, kas paveiks izcilus darbus. Varbūt viņa cerēja, ka Jēzus darīs kaut ko neparastu jau tajā pašā vakarā. Būtībā viņa ierosināja, lai dēls labotu situāciju, bet Jēzus atbilde Mariju droši vien pārsteidza. Viņš sacīja: ”Kāpēc mums ar tevi par to raizēties?” Jēzus vārdos neizpaudās necieņa pret māti, lai gan tā šie vārdi ir interpretēti. Viņš mātei saudzīgi aizrādīja, ka viņa nedrīkst noteikt, kā viņam jāveic kalpošana; to varēja noteikt tikai viņa Tēvs — Jehova.

Marija uzreiz saprata, ko Jēzus ar to gribēja teikt, un pazemīgi ņēma vērā. Viņa sacīja viesu apkalpotājiem: ”Dariet, ko viņš jums teiks!” Marija apzinājās, ka viņai vairs nav jānorāda dēlam, kā rīkoties, — bija pienācis laiks, kad viņai un citiem bija jāpakļaujas Jēzus vadībai. Jēzus apliecināja, ka viņš, tāpat kā māte, jūt līdzi jaunlaulātajiem, un pārvērta ūdeni vīnā, tā paveikdams savu pirmo brīnumu. Kā tas ietekmēja citus? ”Viņa mācekļi sāka viņam ticēt”, un arī Marija sāka ticēt Jēzum. Viņa sāka uzskatīt dēlu par savu Kungu un Glābēju.

Vecāki var daudz ko mācīties no Marijas. Protams, neviens nav audzinājis tādu bērnu, kāds bija Jēzus. Bet pārmaiņas, kādas notiek dzīvē, kad bērns kļūst pieaudzis, vecākiem var sagādāt grūtības. Viņiem varbūt joprojām gribas izturēties pret dēlu vai meitu kā pret mazu bērnu, lai gan viņu bērns jau sen ir izaudzis no šāda vecuma. (1. Korintiešiem 13:11.) Kā vecākiem būtu vislabāk rīkoties? Piemēram, viņi var no sirds paust paļāvību, ka viņu pieaugušais dēls vai meita arī turpmāk dzīvos saskaņā ar Bībeles mācībām, kas palīdz iemantot Jehovas svētības. Apziņa, ka vecāki viņiem tic un uz viņiem paļaujas, bērniem, kas ir sasnieguši pieaugušo vecumu, var ļoti palīdzēt. Jēzus noteikti augstu vērtēja Marijas atbalstu, ko viņam tam apliecināja turpmākajos, notikumiem bagātajos gados.

Runājot par Jēzus trīsarpus gadus ilgo kalpošanu, evaņģēlijos ir diezgan maz stāstīts par Mariju. Paturēsim prātā, ka tajā laikā viņa droši vien jau bija atraitne, kurai vienai bija jārūpējas par bērniem. Ir pilnīgi saprotams, kāpēc viņa nevarēja sekot Jēzum, kad viņš sludinādams pārstaigāja dzimto zemi. (1. Timotejam 5:8.) Tomēr viņa allaž pārdomāja to, ko bija uzzinājusi par Mesiju, un, kā jau viņu ģimenē bija ierasts, apmeklēja sapulces Nācaretes sinagogā. (Lūkas 2:19, 51; 4:16.)

 Varētu būt, ka Marija atradās starp klausītājiem, kad sinagogā runāja Jēzus. Viņa, bez šaubām, bija sajūsmināta, dzirdot, kā viņas dēls paziņo, ka ir piepildījies simtiem gadu senais pravietojums par Mesiju. Bet viņai noteikti bija arī sāpīgi redzēt, ka citi Nācaretes iedzīvotāji neticēja viņas dēlam. Tie pat centās Jēzu nogalināt! (Lūkas 4:17—30.)

Raizes Marijai sagādāja arī tas, kā pret Jēzu izturējās pārējie viņas dēli. Par Jēzus četriem brāļiem Jāņa evaņģēlija 7. nodaļas 5. pantā ir rakstīts: ”Viņa brāļi neticēja viņam.” Par to, vai Jēzus māsas (kuras bija vismaz divas) viņam ticēja, Bībelē nekas nav teikts. * Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Marija zināja, ko nozīmē dzīvot ģimenē, kuras locekļiem ir dažādi reliģiskie uzskati. Viņai bija jāpūlas gan palikt uzticīgai Dieva atklātajai patiesībai, gan ietekmēt pārējo ģimenes locekļu sirdi, turklāt jācenšas, lai viņa nebūtu uzbāzīga un neuzsāktu strīdus.

Kādā reizē Jēzus radinieki, starp kuriem, visticamāk, bija arī viņa brāļi, nolēma doties uz turieni, kur mācīja Jēzus, lai ”vestu viņu prom”. Viņi par Jēzu sacīja: ”Viņš ir zaudējis prātu.” (Marka 3:21, 31.) Marija, protams, tā neuzskatīja, bet viņa gāja līdzi dēliem, droši vien cerēdama, ka tas, ko viņi redzēs vai dzirdēs, viņiem palīdzēs mainīt viedokli par Jēzu. Vai tā notika? Lai gan Jēzus darīja brīnumainus darbus un mācīja dziļas, garīgas atziņas, pārējie Marijas dēli joprojām neticēja Jēzum. Iespējams, būdama tuvu izmisumam, Marija domāja: kas gan vēl ir vajadzīgs, lai viņi beidzot sāktu ticēt?

Vai jūs dzīvojat reliģiskā ziņā sašķeltā ģimenē? Jūs varat daudz ko mācīties no Marijas. Viņa neatmeta ar roku neticīgajiem tuviniekiem, bet darīja visu, lai tie redzētu, ka ticība viņai dod prieku un sirdsmieru. Vienlaikus viņa atbalstīja Jēzu, kas nesavtīgi kalpoja Dievam. Vai viņai pietrūka Jēzus? Vai viņa reizēm nevēlējās, kaut Jēzus būtu mājās kopā ar viņu un pārējiem bērniem? Ja Mariju reizēm pārņēma šādas izjūtas, viņa neļāva tām gūt virsroku. Viņa uzskatīja, ka atbalstīt un uzmundrināt Jēzu ir liels gods. Vai arī jūs varat palīdzēt saviem bērniem, lai tie ierādītu Dievam galveno vietu dzīvē?

Vai Marijas ticība Jēzum tika atalgota? Jehova vienmēr atalgo tos, kam ir ticība, un tā bija arī gadījumā ar Mariju. (Ebrejiem 11:6.) Iztēlojieties, kā viņa jutās, kad dzirdēja, kā viņas dēls mācīja ļaudis, vai arī kad viņai to atstāstīja citi, kas paši bija klausījušies Jēzus runas!

Vai dažas Jēzus stāstītās līdzības nelika Marijai atcerēties Jēzus bērnību, ko viņš bija pavadījis Nācaretē? Kad Jēzus runāja par sievieti, kas izslauka visu māju, lai atrastu pazaudēto drahmu, kas maļ miltus maizei, kas aizdedz gaismekli un noliek to redzamā vietā, ļoti iespējams, Marijai nāca prātā mazs zēns, kas bija viņai blakus, kad viņa veica visus šos ikdienas darbus. (Lūkas 11:33; 15:8, 9; 17:35.) Kad Jēzus teica, ka viņa jūgs ir ērts un nasta viegla, varbūt Marijai atausa atmiņā kāda mierīga pēcpusdiena, kad viņa vēroja, kā Jāzeps māca mazajam Jēzum darināt jūgu un rūpīgi to apstrādāt, lai darba dzīvniekam tas būtu ērts. (Mateja 11:30.) Nav šaubu, ka Marija izjuta prieku un gandarījumu, kad pārdomāja, cik lielu godu Jehova viņai bija piešķīris, proti, izaudzināt dēlu, kas kļuva  par Mesiju. Visticamāk, viņa bija saviļņota, kad klausījās, kā mācīja Jēzus — visizcilākais skolotājs cilvēku vidū —, kurš prasmīgi paskaidroja dziļas domas, atsaukdamies uz parastām lietām un ainām no ikdienas dzīves.

Taču Marija nekļuva augstprātīga. Viņas dēls nekad neaicināja viņu slavināt un pielūgt. Reiz kāda sieviete no Jēzus klausītāju vidus izsaucās, ka Jēzus māte, kas viņu dzemdējusi, ir patiesi laimīga. Jēzus šai sievietei atbildēja: ”Nē, laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.” (Lūkas 11:27, 28.) Kādā citā reizē, kad Jēzus mācīja ļaudis, daži cilvēki viņam sacīja, ka tuvumā ir viņa māte un brāļi, bet Jēzus par visiem, kas tic, teica: ”Lūk, mana māte un mani brāļi!” Varam nešaubīties, ka Marija neapvainojās — viņa noteikti saprata, ka Jēzus gribēja uzsvērt garīgo saišu pārākumu pār miesīgajām. (Marka 3:32—35.)

Tomēr nav iespējams aprakstīt, ko Marija juta, kad redzēja, kā viņas dēls mirst ciešanu pilnā nāvē pie moku staba. Apustulis Jānis, kas bija notikušā aculiecinieks, vēlāk stāstīdams par Jēzus dzīvi un nāvi, pieminēja kādu izteiksmīgu detaļu — Marija visu laiku stāvēja ”pie Jēzus moku staba”. Līdz pašam pēdējam brīdim viņa atradās līdzās savam dēlam, ko tik uzticīgi mīlēja. Jēzus redzēja savu māti, un, kaut gan ikkatrs elpas vilciens viņam izraisīja mokas un ikkatrs vārds bija jāizsaka ar neaptveramām grūtībām, viņš ierunājās. Jēzus parūpējās, lai par viņa māti turpmāk gādātu apustulis Jānis, kas bija viens no viņa uzticamajiem sekotājiem un bija viņam īpaši tuvs. Jēzus tā rīkojās tāpēc, ka viņa miesīgie brāļi joprojām neticēja viņam. Tādā veidā viņš parādīja, ka cilvēkam, kas mīl Dievu, ir pienākums rūpēties par saviem tuviniekiem, it īpaši garīgā ziņā. (Jāņa 19:25—27.)

Brīdī, kad Jēzus nomira, piepildījās tas, kas bija pravietots pirms daudziem gadiem, — Marija sajuta neaptverami skaudras sāpes, it kā viņai cauri durtos zobens. Lai gan viņas bēdas bija lielas, vēl lielāks bija viņas prieks trešajā dienā pēc Jēzus nāves. Viņa uzzināja, ka ir noticis pats izcilākais brīnums: Jēzus bija piecelts no nāves! Un pēc tam viņai radās arī citi iemesli priekam. Jēzus parādījās savam pusbrālim Jēkabam, kad tas bija viens pats. (1. Korintiešiem 15:7.) Šī tikšanās iespaidoja ne vien Jēkabu, bet arī pārējos Jēzus pusbrāļus. Kā var uzzināt Bībelē, viņi visi sāka Jēzu uzskatīt par Kristu. Drīz vien viņi kopā ar māti apmeklēja kristiešu sapulces, kur ”nodevās lūgšanām”. (Apustuļu darbi 1:14.) Vēlāk divi no Jēzus pusbrāļiem — Jēkabs un Jūda — uzrakstīja katrs savu Bībeles grāmatu.

Marija Bībelē pēdējo reizi ir minēta tad, kad viņa kopā ar dēliem ir sapulcē un lūdz Dievu. Mēs patiešām varam no viņas daudz ko mācīties. Ticība viņai palīdzēja nesalūzt, kad viņai ”zobens dūrās cauri dvēselei”, un Dievs viņu dāsni atalgoja. Ja mēs centīsimies izveidot tikpat stipru ticību, kāda bija Marijai, mēs spēsim izturēt jebkādas grūtības un pārbaudījumus un gūsim tik bagātīgas svētības, kādas nespējam pat iedomāties.