Bībele maina cilvēku dzīvi
Bībele maina cilvēku dzīvi
KĀPĒC populāra dziedātāja atteicās no savas karjeras, lai kalpotu Dievam? Un kā likumpārkāpējs, kuru kāds tiesnesis bija nosaucis par nelabojamu, spēja kļūt par vērtīgu sabiedrības locekli?
”Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” (ANTOLINA ORDENA KASTILJO.)
DZIMŠANAS GADS: 1962
VALSTS: SPĀNIJA
AGRĀK BIJUSI AKTRISE UN SARSUELAS DZIEDĀTĀJA
MANA PAGĀTNE. Esmu dzimusi nelielā ciematā Treshunkosā, kas atrodas Lamančā. Mani vecāki bija zemnieki. Māte bija katoliete, bet tēvs — protestants. Tēvs man mācīja cienīt Bībeli, un es bieži redzēju, kā viņš to cītīgi lasa. Savukārt māte mani audzināja katoļticībā un katru svētdienu veda uz misi.
Kad man bija 15 gadu, es pārcēlos uz Madridi pie savas vecākās māsas. Sākumā man ļoti pietrūka vecāku, bet ar laiku es pielāgojos pilsētas dzīvei. 17 gadu vecumā man radās iespēja pāris mēnešus uzstāties spāņu tradicionālajā operetē sarsuelā. Man ļoti patika mākslinieku vide, un es nolēmu kļūt par aktrisi. Es pametu sekretāru kursus un sāku strādāt dažādās sarsuelas trupās. Ap to laiku es sāku satikties ar kādas draudzenes brāli. Es jutos laimīga — man bija labs darbs, nauda un mīlestība.
Es devos koncertturnejās pa visu Spāniju un braucu arī uz ārzemēm: Ekvadoru, Kolumbiju, Kostariku un Venecuēlu. Turklāt es dziedāju dažādās grupās, kas pārstāvēja tolaik Madridē populāro kultūras strāvojumu La movida madrileña. Viena no šīm grupām, kurā es biju galvenā soliste, guva lielus panākumus.
Man patika mans darbs, bet nepatika amorālā gaisotne, kas tur valdīja. Turklāt es biju kā apsēsta ar domām par savu ārējo izskatu un imidža saglabāšanu. Es ievēroju pārspīlēti stingru diētu, līdz beidzot jau cietu no anoreksijas un bulīmijas.
Mans galvenais mērķis vēl aizvien bija kļūt par aktrisi, un galu galā mani uzņēma Madrides Skatuves mākslas skolā. Mums mācīja, ka aktiermāksla prasa gremdēties varoņa izjūtās un pašam dziļi tās izdzīvot. Es tā arī darīju un drīz vien konstatēju, ka esmu emocionāli iztukšota. Es biju kļuvusi par virspusīgu, egocentrisku sievieti.
KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Es sapratu, ka tad, ja vēlos sevī kaut ko mainīt uz labo pusi, tas no manis prasīs pūles. Bet es nezināju, ar ko lai sāk. Nolēmu aiziet uz kādu Madrides evaņģēlisko baznīcu, ko reiz biju apmeklējusi kopā ar vecākiem. Es lūdzu Dievu, lietojot viņa personvārdu Jehova.
Drīz pēc tam pie manis atnāca divas Jehovas liecinieces. Es labprāt runājos ar viņām par Bībeli, taču man bija arī daudzi iebildumi. Estere, Jehovas lieciniece, kas man mācīja Bībeli, bija ar mani ļoti pacietīga. Gan viņa, gan viņas ģimenes locekļi izturējās pret mani ar lielu mīlestību un sirsnību. Es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces un pēc neilga laika sapratu, ka esmu atradusi meklēto patiesību.
Es pavisam nesen biju beigusi Skatuves mākslas skolu, un man pavērās plašas karjeras iespējas. Es biju dabūjusi lomu izrādē, ko bija paredzēts uzvest kādā slavenā Madrides teātrī. Tomēr es apzinājos, ka laba aktrise es būšu vienīgi tad, ja pilnībā veltīšu sevi skatuvei. Tāpēc es pieņēmu lēmumu, ka mēģināšu atrast citu darbu, kas man ļaus galveno uzmanību veltīt kalpošanai Dievam. Es sapratu, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24.) Manam draugam, ar kuru es biju kopā astoņus gadus, nepatika mani jauniegūtie reliģiskie uzskati, tāpēc es izlēmu pārtraukt mūsu attiecības. Šie lēmumi man bija ļoti smagi.
KO ES ESMU IEGUVUSI. Patlaban es strādāju nepilnu slodzi, organizējot izklaides pasākumus gados veciem ļaudīm. Šis darbs man ļauj lielāko daļu laika veltīt tam, lai mācītu Bībeli cilvēkiem, kas runā arābu valodā. Man ir daudz jāpūlas, lai uzlabotu savas arābu valodas zināšanas, bet iespēja stāstīt labo vēsti šiem viesmīlīgajiem un garīgi noskaņotajiem cilvēkiem man sniedz milzīgu gandarījumu.
Tukšuma sajūtu, kas mani mocīja, kad mācījos par aktrisi, ir nomainījusi pārliecība, ka manai dzīvei ir jēga. Jehova man ir palīdzējis kļūt par labāku un laimīgāku cilvēku.
”Esmu pierādījis, ka tiesnesis kļūdījās.” (POLS KEVINS RŪBERIJS.)
DZIMŠANAS GADS: 1954
VALSTS: LIELBRITĀNIJA
AGRĀK BIJIS AGRESĪVS NOZIEDZNIEKS
MANA PAGĀTNE. Esmu dzimis Anglijā, Dadli pilsētā, kas ir liels industriāls centrs Vestmidlendā. Tēvs manī ieaudzināja mīlestību pret grāmatām. Viņš arī mācīja novērtēt dabas brīnumus, kaut gan viņš uzskatīja, ka tie ir radušies evolūcijas ceļā. Tēvs man teica, ka Dieva nav, tomēr vecāki mani sūtīja uz svētdienas skolu metodistu baznīcā.
Reiz, kad man bija astoņi gadi, es redzēju, kā pāris vietējie zēni kanālmalā aizdedzina
laivu. Puiši man piedraudēja, lai es nepalaižu muti. Kad ieradās policisti, es viņiem neko neteicu, jo biju nobijies. Mani apsūdzēja dedzināšanā, un es to smagi ņēmu pie sirds. Sašutis par netaisnību, es sāku demolēt vietējās skolas, baznīcas un fabrikas, radīdams tūkstošiem mārciņu lielus zaudējumus. Desmit gadu vecumā es jau biju kļuvis par zagli un apzagu privātmājas un veikalus. Mani fascinēja uguns, un es nodarbojos ar ļaunprātīgu dedzināšanu. Skolotāji teica, ka es esot nevaldāms.12 gadu vecumā manās rokās nonāca kāda grāmata par okultismu, un es uztaisīju sev dēlīti ar alfabēta burtiem, lai to izmantotu garu izsaukšanā. Tā kā mani vecāki nebija ticīgi, viņi uzskatīja, ka mana interese par spiritismu ir tikai nekaitīga aizraušanās, kas mani turēs tālāk no nepatikšanām. Tomēr līdz tam brīdim, kad beidzu skolu, es jau daudzas reizes biju stājies nepilngadīgo tiesas priekšā. Es biju pievienojies skūtgalvjiem, kas pazīstami ar savu agresiju, un mēdzu staigāt apkārt, bruņojies ar bārdasnazi un velosipēda ķēdi. Man izdevās atrast darbu, bet drīz es to zaudēju, jo nokļuvu aiz restēm. Pēc neilga laika mani atbrīvoja, bet es turpināju postīt svešu īpašumu. Mani arestēja, un man piesprieda divus gadus cietumā. Tiesnesis izteicās, ka es esot nelabojams, un nosauca mani par draudu sabiedrībai.
Pēc atbrīvošanas es satiku savu bijušo draudzeni Anitu. Mēs apprecējāmies, un pāris gadus es turējos, nenonākdams konfliktā ar likumu. Vēlāk es tomēr atgriezos pie vecajiem paradumiem. Es ielauzos uzņēmumos un aplaupīju seifus. Turklāt es sāku lietot narkotikas, daudz dzēru un nēsāju ieroci. Mani atkal arestēja un ielika cietumā.
Anitai mans dzīvesveids radīja milzīgu stresu. Ārsts viņai izrakstīja nomierinošus līdzekļus un teica, ka patiesībā viņai ir jāšķiras no manis, ja viņa grib atrisināt savu problēmu. Man par laimi, Anita nepaklausīja ārsta padomam.
KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI. Kad mēs ar Anitu nesen bijām apprecējušies, viņa īsu brīdi mācījās Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Vēlāk, kad es kārtējo un, kā pēc tam izrādījās, pēdējo reizi sēdēju cietumā, Jehovas liecinieki viņu atkal apmeklēja. Tā bija sagadījies, ka tieši tajā pašā dienā es cietumā biju lūdzis Dievu un teicis viņam: ”Ja tu tiešām esi, pierādi to!”
Pēc pāris mēnešiem mani izlaida no cietuma, un es devos pie vietējā vikāra un lūdzu, lai viņš mums ar Anitu māca Bībeli. Vikārs atbildēja, ka viņš var mācīt tikai lūgšanas un baznīcas mācības.
Visbeidzot es sāku lasīt Bībeli. Biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka Bībelē ir nosodīts spiritisms. (5. Mozus 18:10—12.) Vēlāk es atradu kādu Sargtorni, ko liecinieki bija atstājuši Anitai tajā dienā, kad biju lūdzis Dievam palīdzību. Tas, ko es izlasīju žurnālā, mani pamudināja sazināties ar lieciniekiem.
Mūsu radi, draugi un mani paziņas no kriminālajām aprindām nemaz nebija priecīgi, kad uzzināja, ka Jehovas liecinieki mums māca Bībeli. Daži teica, ka viņi man skalo smadzenes. Godīgi sakot, man bija derīgi paskalot smadzenes. Man bija daudz sliktu īpašību, sirdsapziņa bija notrulinājusies, un es smēķēju līdz 60 cigaretēm dienā. Mūsu Bībeles skolotāji un citi Jehovas liecinieki, ar kuriem mēs iepazināmies draudzes sapulcēs, bija ļoti pacietīgi un laipni. Ar laiku man izdevās atbrīvoties no visiem sliktajiem ieradumiem. (2. Korintiešiem 7:1.)
KO ES ESMU IEGUVIS. Mēs ar Anitu esam nodzīvojuši laulībā jau 35 gadus. Mūsu meita un divi mazbērni kalpo Jehovam kopā ar mums. Pēdējos gados mēs ar sievu daudz laika veltām tam, lai mācītu cilvēkiem Bībeli.
Kalpošana Dievam Jehovam mūsu dzīvei ir piešķīrusi īstu jēgu. Savulaik, tālajā 1970. gadā, tiesnesis apgalvoja, ka es esot nelabojams. Tomēr, saņemot Dieva palīdzību un sekojot Bībeles principiem, es esmu pierādījis, ka tiesnesis kļūdījās.