Sekosim viņu ticībai

Viņa dzirdēto pārdomāja savā sirdī

IEDOMĀSIMIES šādu ainu: jau daudzas nogurdinošas stundas Marija ir pavadījusi ēzeļa mugurā. Viņai pa priekšu soļo viņas vīrs Jāzeps. Ceļinieku galamērķis ir Betlēme, līdz kurai jāmēro prāvs attālums. Marija kārtējo reizi sajūt, kā sakustas bērns, ko viņa nēsā zem sirds.

Saskaņā ar Bībeles aprakstu, līdz dzemdībām Marijai bija atlicis pavisam neilgs laiks. (Lūkas 2:5, 6.) Jāzepam un Marijai aiz muguras palika viens lauks pēc otra, un, iespējams, kāds no zemniekiem, kas strādāja laukā, noraudzījās viņos, brīnīdamies, kāpēc sieviete tādā stāvoklī ir devusies ceļojumā. Un tiešām — kā Marija bija nonākusi tik tālu projām no savām mājām Nācaretē?

Viss bija sācies jau pirms daudziem mēnešiem, kad šī jaunā ebrejiete saņēma ziņu, ka viņai tiek uzticēts uzdevums, kāds cilvēces vēsturē nekad vēl nebija pieredzēts: viņai ir jālaiž pasaulē bērns, Dieva Dēls, kas kļūs par Mesiju. (Lūkas 1:35.) Kad bija palicis vairs tikai neilgs laiks līdz dzemdībām, Marija uzzināja, ka ir jāpošas ceļam. Jauno sievieti gaidīja dažādas grūtības un pārbaudījumi. Kas viņai palīdzēja saglabāt stipru ticību? Pievērsīsim uzmanību notikumu attīstībai.

Ceļš uz Betlēmi

Jāzeps un Marija nebija vienīgie, kas bija devušies ceļā. Cēzars Augusts bija pavēlējis veikt tautas skaitīšanu, tāpēc cilvēkiem bija jādodas uz savu dzimto pilsētu, lai tur reģistrētos. Par Jāzepa reakciju uz valdnieka rīkojumu Bībelē ir teikts: ”Arī Jāzeps no Galilejas no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Betlēmi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.” (Lūkas 2:1—4.)

Tā nebija nejaušība, ka valdnieks bija izdevis šādu pavēli tieši tobrīd. Aptuveni septiņsimt gadu iepriekš bija pravietots, ka Mesija piedzims Betlēmē. Interesanti, ka tikai 11 kilometrus no Nācaretes atradās pilsēta, ko sauca par Betlēmi. Tomēr pravietojumā bija konkrēti norādīts, ka Mesija nāks no ”Betlēmes Efratā”. (Mihas 5:1.) Ceļojot šajā kalnainajā apvidū pa mūsdienu ceļiem, no Nācaretes līdz šai nelielajai pilsētiņai ir jāveic aptuveni 150 kilometri. Tieši līdz šai Betlēmei bija jātiek Jāzepam, jo no šīs pilsētas bija cēlies ķēniņš Dāvids un viņa dzimta, pie kuras piederēja arī Jāzeps un viņa jaunā sieva.

Vai Marija bija gatava atbalstīt vīra lēmumu, proti, pildīt valdnieka pavēli? Bija skaidrs, ka Marijai tas būs smags ceļojums. Pēc visa spriežot, bija agrs rudens, kad pamazām sākas lieti. Turklāt Betlēme atrodas vairāk nekā 760 metru virs jūras līmeņa — tātad ceļš vijās kalnup, un pašās beigās pēc vairāku dienu ceļojuma Jāzepu un Mariju gaidīja īpaši stāvs un grūts kāpiens. Ņemot vērā Marijas stāvokli, ceļojums droši vien aizņemtu ilgāku laiku nekā parasti, jo viņai pa ceļam vajadzētu biežāk atpūsties. Grūtniecības beigās jebkura sieviete labprātāk paliktu mājās pie saviem ģimenes  locekļiem un draugiem, kas būtu gatavi steigties palīgā, kad viņai sāktos dzemdību sāpes. Nav šaubu, ka Marijai bija jābūt drosmīgai, lai dotos ceļā.

Tomēr, kā rakstīja Lūka, Jāzeps gāja, lai ”tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu”. (Lūkas 2:4, 5, JD-07.) Marija jau bija kļuvusi par Jāzepa sievu, un kopš tā brīža viņas attieksme pret lēmumu pieņemšanu bija mainījusies. Jāzeps bija ģimenes galva, un, pakļaudamās Dieva noteiktajai kārtībai, proti, ka sieva ir vīra palīgs, Marija bija gatava atbalstīt vīra lēmumus. * Šajā situācijā prasība paklausīt vīram Marijai varēja kļūt par ticības pārbaudījumu, taču Marija labprāt paklausīja Jāzepam.

Kas vēl Mariju varēja pamudināt paklausīgi doties ceļā? Vai viņa zināja pravietojumu, ka Mesijam ir jāpiedzimst Betlēmē? Kaut gan Bībelē nekas par to nav teikts, iespējams, tā tiešām bija, jo šo pravietojumu zināja daudzi cilvēki — gan reliģiskie vadītāji, gan vienkāršā tauta. (Mateja 2:1—7; Jāņa 7:40—42.) Ir pamats domāt, ka Marija labi orientējās Svētajos Rakstos. (Lūkas 1:46—55.) Neatkarīgi no tā, vai Marija izlēma ceļot uz Betlēmi tāpēc, ka vēlējās pakļauties vīra lēmumam vai valdnieka rīkojumam, vai tāpēc, ka viņa gribēja piepildīt Dieva Jehovas pravietojumu, vai arī izšķirošie bija vairāki no šiem faktoriem, viņa mums ir atstājusi brīnišķīgu priekšzīmi. Kā vīriešos, tā sievietēs Jehova ļoti augstu vērtē pazemību un paklausību. Mūsdienās, kad paklausība un padevība reti tiek uzskatīta par tikumu, Marijas piemērs iedvesmo visus Dievam uzticīgos cilvēkus.

Kristus dzimšana

Marija droši vien atviegloti uzelpoja, kad tālumā beidzot parādījās Betlēme. Šajā kalnainajā apvidū ejot garām olīvu audzēm, kuru raža tiek ievākta viena no pēdējām, Jāzepam un Marijai droši vien nāca prātā Betlēmes vēsture. Kā bija rakstījis pravietis Miha, šī pilsētiņa bija ļoti necila. Tomēr šeit vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem bija dzimuši Boāss, Naomija un arī Dāvids.

Kad Jāzeps un Marija sasniedza pilsētu, tā bija ļaužu pilna. Daudzi jau pirms Jāzepa un Marijas bija ieradušies, lai reģistrētos Betlēmē. Izrādījās, ka naktsmītnē * vairs nav atlicis brīvu vietu, tāpēc laulātajam pārim nekas cits neatlika kā apmesties uz nakti kādā kūtī. Mēs varam tikai iztēloties, cik ļoti noraizējies bija Jāzeps, redzot, kā sievai arvien vairāk saasinās sāpes. Tieši šeit Marijai pienāca laiks dzemdēt.

Lielākā daļa sieviešu droši vien labi spēj iejusties Marijas situācijā. Aptuveni četrus tūkstošus gadu pirms šiem notikumiem Jehova bija paredzējis, ka iedzimtā grēka dēļ sievietes dzemdībās cietīs sāpes. (1. Mozus 3:16.) Nav nekāda iemesla domāt, ka Marija šajā ziņā būtu bijusi izņēmums. Lūka neapraksta detaļas, bet tikai piemin faktu: ”Viņai piedzima pirmdzimtais dēls.” (Lūkas 2:7.) Dēls, kas toreiz piedzima, tiešām bija Marijas  pirmdzimtais — pirmais no viņas vismaz septiņiem bērniem. (Marka 6:3.) Taču šis bērns bija īpašs. Viņš bija ne vien Marijas pirmdzimtais, bet arī paša Jehovas pirmdzimtais — ”visas radības pirmdzimtais”, Dieva vienpiedzimušais Dēls. (Kolosiešiem 1:15.)

Tālāk Lūkas evaņģēlijā ir rakstīti daudziem pazīstamie vārdi: ”[Marija] to ietina autiņos un lika silē.” (Lūkas 2:7.) Betlēmes ainiņās, uzvedumos un gleznās, kurās attēlota Jēzus piedzimšana, šis notikums bieži vien ir izskaistināts. Bet padomāsim, kādi bija reālie apstākļi, kuros piedzima Jēzus. Saskaņā ar Bībeles aprakstu jaundzimušais tika ieguldīts silē. Kūtī, kur Jāzeps ar Mariju bija apmetušies, noteikti nebija vispiemērotākie apstākļi dzemdībām. Kurš gan izvēlētos šādu vietu mazuļa laišanai pasaulē, ja vien viņam būtu kāda cita iespēja? Parasti vecāki vēl saviem bērniem pašu labāko. Nav šaubu, ka Jāzepa un Marijas vēlēšanās sagādāt labāko pašam Dieva Dēlam bija vēl lielāka.

Tomēr jaunais pāris nepieļāva, ka trūcīgie apstākļi viņus sarūgtinātu. Viņi vienkārši darīja visu, kas viņu situācijā bija iespējams. Pievērsiet uzmanību, piemēram, tam, ka Marija ietina bērnu autiņos un uzmanīgi ielika viņu gulēt silē, kur bija silti un droši. Nav nekāda iemesla domāt, ka raizes par apkārtējiem apstākļiem Marijai būtu traucējušas rūpēties par savu mazuli, cik labi vien iespējams. Turklāt gan Marija, gan Jāzeps zināja, ka svarīgākais, ko viņi var darīt bērna labā, ir gādāt par viņa garīgajām vajadzībām. (5. Mozus 6:6—8.) Arī mūsdienās gudri vecāki, audzinot bērnus pasaulē, kur kalpošana Dievam netiek augstu vērtēta, vislielāko uzmanību pievērš garīgajām vērtībām.

Uzmundrinošs apciemojums

Te pēkšņi jaunā pāra miers tika iztraucēts. Kūtī sanāca gani, kas bija steigušies šurp, dedzīgi vēlēdamies ieraudzīt šo laulāto pāri un jo īpaši viņu dēlu. Telpu pildīja ganu līksmās balsis, un viņu sejas staroja priekā. Gani bija nākuši no kalna nogāzes, kur viņi bija nakšņojuši, pieskatot savus ganāmpulkus. * Pārsteigtajiem vecākiem gani pastāstīja, ka viņi tikko ir pieredzējuši kaut ko ļoti neparastu. Nakts vidū ganiem negaidīti bija parādījies eņģelis. Dieva Jehovas godības spožums tos bija apspīdējis, un eņģelis tiem bija sacījis, ka Betlēmē tikko ir piedzimis Kristus jeb Mesija un ka gani to atradīs, autos ietītu, guļam silē. Pēc tam bija noticis kaut kas vēl iespaidīgāks: bija parādījušies vareni eņģeļu pulki, kas dziedāja Jehovam slavas dziesmu!

Nav grūti saprast, ka šie vīri tūdaļ bija steigušies uz Betlēmi. Cik gan viņi bija saviļņoti, atraduši jaundzimušo tieši tādos apstākļos, kā eņģelis bija aprakstījis! Gani neturēja šo labo vēsti pie sevis. ”Tie izpauda to, kas tiem bija sacīts.. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.” (Lūkas 2:17, 18.) Pēc visa spriežot, tālaika reliģiskie vadītāji uz tādiem vienkāršiem ļaudīm kā ganiem raudzījās no augšas. Turpretī Jehova šos vienkāršos, dievbijīgos cilvēkus vērtēja ļoti augstu. Bet kā ganu apciemojums iespaidoja Mariju?

Pēc dzemdībām Marija noteikti jutās vārga, tomēr viņa uzmanīgi ieklausījās ik vārdā, ko sacīja gani. Viņa darīja vēl vairāk: ”Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.” (Lūkas 2:19.) Var redzēt, ka Marija bija cilvēks, kas ļoti nopietni pārdomāja svarīgus jautājumus. Šī jaunā sieviete saprata, cik nozīmīga ir eņģeļa paziņotā vēsts. Viņas Dievs Jehova vēlējās, lai viņa zinātu, kas ir jaundzimušais, un apzinātos, ka viņas dēlam jāpaveic īpašs uzdevums. Tāpēc Marija nevis tikai klausījās ganos, bet arī paturēja šos vārdus savā sirdī, lai nākamo mēnešu un gadu gaitā varētu tos pārdomāt atkal un atkal. Tieši tāpēc Marijai acīmredzot arī izdevās visas dzīves laikā saglabāt stipru ticību.

 Ko mēs varam mācīties no Marijas? Jehova mums ir sagādājis savus Rakstus, kuros ir atrodamas garīgas bagātības. Tomēr mums no tām būs labums tikai tad, ja pievērsīsim tām uzmanību. Mēs to varam darīt, ja regulāri lasām Bībeli, taču tā ir jālasa, paturot prātā, ka Bībele nav daiļliteratūra, bet gan Dieva vārdi — viņa iedvesmoti Raksti. (2. Timotejam 3:16.) Nākamais solis: mums, tāpat kā Marijai, ir jāpārdomā patiesības vārdi savā sirdī, lai varētu tos likt lietā. Ja mēs pārdomājam to, ko uzzinām no Bībeles, un pastāvīgi cenšamies izmantot dzīvē Jehovas principus, mūsu ticība augs.

Sīmeana un Annas stiprinošie vārdi

Kad bērns bija astoņas dienas vecs, Jāzeps un Marija saskaņā ar Mozus bauslības prasību apgraizīja dēlu un deva viņam vārdu Jēzus, kā bija norādījis eņģelis. (Lūkas 1:31.) Četrdesmitajā dienā pēc dzemdībām, kad Marijai bija jānes šķīstīšanās upuris, jaunie vecāki kopā ar bērnu devās no Betlēmes uz Jeruzalemes templi, līdz kuram bija jāiet pāris kilometru. Jāzeps ar Mariju atnesa uz templi divas ūbeles vai divus baložus — upuri, ko pēc bauslības prasībām šādos gadījumos varēja nest trūcīgie ļaudis. Ja arī Jāzeps un Marija jutās neērti, ka viņiem nebija iespējas nest par upuri aunu un ūbeli, ko varēja atļauties citi vecāki, viņi centās par to nedomāt. Galvenais, ka templī viņi saņēma garīgu stiprinājumu. (Lūkas 2:21—24.)

Pie Jāzepa un Marijas pienāca kāds sirmgalvis, vārdā Sīmeans, un vērsās pie Marijas ar vārdiem, kurus viņa atkal paturēja dziļi sirdī. Sīmeanam bija apsolīts, ka viņš nāvi neredzēšot, kamēr nebūšot redzējis Mesiju, un Jehova ar savu svēto garu viņam bija licis saprast, ka mazais Jēzus ir pravietotais Glābējs. Sīmeans sacīja Marijai, ka viņai būs jāiztur tādas sāpes, it kā caur dvēseli spiestos zobens. (Lūkas 2:25—35.) Kaut gan tie bija smagi vārdi, aptuveni trīsdesmit gadus vēlāk tie, visticamāk, stiprināja Mariju grūtajā brīdī, par ko bija pravietojis Sīmeans. Pēc Sīmeana bērnu ieraudzīja praviete Anna. Viņa sāka stāstīt par Jēzu visiem, kas Jeruzalemē gaidīja uz glābšanu. (Lūkas 2:36—38.)

Jāzeps un Marija rīkojās gudri, kad nolēma atnest bērnu uz Jeruzalemes templi. Tā viņi jau no mazotnes mācīja Jēzum uzticīgi apmeklēt templi. Būdami templī, Jāzeps un Marija darīja labāko, kas viņu apstākļos bija iespējams, lai atbalstītu Jehovas pielūgsmi, un saņēma vērtīgu pamācību un uzmundrinājumu. Nav šaubu, ka Marija todien, aizejot no tempļa, juta, ka viņas ticība ir stiprināta. Viņas sirdi bija aizkustinājuši patiesības vārdi, kurus viņa vēl ilgi varēja pārdomāt un kuros viņa varēja dalīties ar citiem.

Mūsdienās ir ļoti patīkami redzēt, ka daudzi vecāki seko Jāzepa un Marijas piemēram. Jehovas liecinieki regulāri apmeklē kristiešu draudzes sapulces kopā ar saviem bērniem. Šie vecāki dara kalpošanā Dievam visu, ko spēj, un cenšas ar saviem vārdiem uzmundrināt ticības biedrus. Ejot prom no draudzes sapulcēm, viņi jūtas priecīgi un garīgi stiprināti, un viņu sirdī un prātā ir daudzas labas domas, ar kurām uzmundrināt citus. Jehovas liecinieki ar prieku palīdzēs arī jums sekot Marijas paraugam un stiprināt savu ticību.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 25. lpp.]

Dievs svētīja Sīmeanu, ļaudams viņam ieraudzīt pravietoto Glābēju