Neaizmirsīsim pateikties

”Mīļā Rakela!

Liels paldies Tev par atbalstu un uzmundrinājumu, ko esi man sniegusi. Es gribu, lai Tu zinātu, cik daudz man nozīmē Tava sirsnība un mīļie vārdi.” (Dženifera.)

VAI jums ir gadījies negaidīti saņemt kartīti ar pateicības vārdiem? Šāds patīkams pārsteigums noteikti sasildīja jūsu sirdi. Mums visiem piemīt dabiska vēlēšanās justies atzinīgi novērtētiem. (Mateja 25:19—23.)

Pateicības izpausmes tuvina cilvēkus, turklāt, izteikdami pateicību, mēs sekojam Jēzus Kristus paraugam. Jēzus nekad neatstāja bez ievērības labos darbus, ko darīja citi. (Marka 14:3—9; Lūkas 21:1—4.)

Diemžēl personiskas pateicības izpausmes, vienalga, mutiskas vai rakstiskas, šķiet, kļūst aizvien retākas. Bībelē bija pravietots, ka pēdējās dienās cilvēki būs nepateicīgi. (2. Timotejam 3:1, 2.) Ja neuzmanīsimies, mūsdienu pasaulei raksturīgais nepateicības gars var pielipt arī mums un slāpēt mūsos pateicības jūtas pret citiem.

Kā vecāki var mācīt savus bērnus būt pateicīgiem un arī apliecināt pateicību? Kam mums ir jāpateicas? Un kāpēc mums jācenšas būt pateicīgiem pat tad, ja apkārtējie tādi nav?

Ģimenes lokā

Vecāki smagi nopūlas, lai gādātu par saviem bērniem. Bet varbūt reizēm vecākiem rodas sajūta, ka viņu pūles netiek pienācīgi novērtētas. Kā viņi var labot situāciju? Ir vajadzīgas trīs lietas.

1. Paraugs. Lai bērniem kaut ko iemācītu, ir svarīgi rādīt viņiem labu paraugu. Stāstot par strādīgu ģimenes māti senajā Izraēlā, Bībelē ir teikts: ”Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam.” Kā šīs sievietes bērni bija iemācījušies izteikt mātei cieņu un pateicību? To var noprast no nākamajiem vārdiem, kas lasāmi tajā pašā Bībeles pantā: ”Viņas vīrs nāk un teic viņu.” (Salamana Pamācības 31:28.) Vecāki, kas izsaka viens otram pateicību un atzinību, ar savu paraugu rāda bērniem, ka tāda rīcība iepriecina otru cilvēku, uzlabo attiecības ģimenē un liecina par briedumu.

Stīvens, kas audzina divas meitas, saka: ”Esmu centies rādīt bērniem paraugu, vienmēr pateikdamies sievai par maltīti.” Kā tas ir ietekmējis viņa meitas? ”Meitenes to ir ievērojušas, un tā viņas ir iemācījušās labāk saskatīt situācijas, kad ir vietā pateikties citiem,” stāsta Stīvens. Ja jums ir ģimene, vai jūs atceraties pateikt paldies dzīvesbiedram arī tad, kad viņš ir veicis ikdienišķus mājas darbus, kurus tik viegli uzskatīt par pašsaprotamiem? Vai jūs pateicaties bērniem, pat ja viņi ir izdarījuši tikai to, kas ir viņu pienākums?

 2. Pamācība. Gluži kā puķes, kas jākopj, lai tās augtu skaistas, pateicības jūtas ir jāattīsta un jāvairo. Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem attīstīt šīs jūtas? Uz vienu iespēju, kā to var darīt, norāda gudrā ķēniņa Salamana vārdi: ”Taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild.” (Salamana Pamācības 15:28.)

Vecāki, mudiniet savus bērnus pārdomāt, par kādām pūlēm un devību liecina tās dāvanas, ko viņi saņem. Šādas pārdomas ir laba augsne, kurā var augt pateicības jūtas. Trīs bērnu māte Marija saka: ”Ir vajadzīgs laiks, lai apsēstos un aprunātos ar bērniem, paskaidrotu viņiem, kā tas ir, kad kāds tev kaut ko uzdāvina, — kā viņš ir centies, domājis tieši par tevi, gribējis sagādāt tev prieku. Bet tas ir ļoti vērtīgi izmantots laiks.” Tādas sarunas palīdz bērniem ne vien iemācīties, kas jāsaka, lai paustu pateicību, bet arī kāpēc tas ir jāsaka.

Gudri vecāki audzina bērnus tā, lai viņi neuzskatītu, ka viss labais, ko viņi saņem, viņiem gluži vienkārši pienākas. * ”Kad kalpu kopš zēnības lutina, izaug par stūrgalvi,” teikts Salamana Pamācību grāmatas 29. nodaļas 21. pantā (VDP), un princips, kas ietverts šajā Bībeles pantā, attiecas arī uz bērniem: ja vecāki tos pārlieku lutina, bērni var izaugt nepateicīgi.

Kā bērnus jau no mazotnes var mācīt parādīt pateicību? Trīs bērnu māte Linda stāsta: ”Kad mēs rakstījām pateicības vēstules un kartītes, mēs ar vīru mudinājām bērnus, lai viņi uzzīmē kādu zīmējumu, ko pielikt klāt, vai uzraksta uz kartītes savu vārdu.” Protams, zīmējums varbūt ir pavisam vienkāršs un burti — greizi, taču tas, ko bērns šādi mācās, var ietekmēt viņu ļoti dziļi.

3. Neatlaidība. Mums visiem ir iedzimta nosliece uz savtīgumu, un tā var traucēt mums izpaust pateicību. (1. Mozus 8:21; Mateja 15:19.) Bet Bībelē Dieva kalpi tiek mudināti ”atjaunoties savā sirdsprātā un garā un apģērbt jauno cilvēku, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā”. (Efeziešiem 4:23, 24.)

Tomēr, kā pieredzes bagāti vecāki labi zina, palīdzēt bērniem ”apģērbt jauno cilvēku” nemaz nav viegli. Jau pieminētais Stīvens saka: ”Likās, ka vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai iemācītu meitām pašām, bez atgādinājuma pateikt paldies.” Bet Stīvens un viņa sieva bija neatlaidīgi. ”Tas prasīja lielu pacietību,” atzīst Stīvens, ”bet galu galā pūles nesa augļus. Tagad mēs lepojamies ar to, cik jauki mūsu meitenes prot pateikties.”

Vai atceramies pateikties draugiem un kaimiņiem?

Reizēm mēs nepasakām paldies tikai tāpēc, ka esam aizmāršīgi, nevis nepateicīgi. Bet vai tiešām ir svarīgi ne tikai justies pateicīgiem, bet arī apliecināt pateicību vārdos? Lai atbildētu uz šo jautājumu, padomāsim par kādu gadījumu ar Jēzu un vairākiem spitālīgajiem.

Reiz ceļā uz Jeruzalemi Jēzus satika desmit spitālīgus vīrus. Bībelē stāstīts: ”Tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: ”Jēzu, meistar, apžēlojies par mums!” Un viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: ”Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz savu vaigu pie viņa kājām un pateicās viņam. Un tas bija samarietis.” (Lūkas 17:11—16.)

Vai Jēzum bija vienalga, ka pārējie izdziedinātie tā arī nepateicās par saņemto palīdzību? Bībelē tālāk var lasīt: ”Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: ”Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?”” (Lūkas 17:17, 18.)

 Pārējie deviņi izdziedinātie nebija slikti cilvēki. Viņi atklāti bija pauduši ticību Jēzum un bija paklausījuši viņa norādījumam iet uz Jeruzalemi un rādīties priesteriem. Bet, kaut gan šie cilvēki neapšaubāmi jutās dziļi pateicīgi, ka Jēzus tik žēlsirdīgi viņiem ir palīdzējis, viņi neizteica viņam savu pateicību, un Kristum tas nebija patīkami. Bet kā ir ar mums? Ja kāds mums izdara kaut ko labu, vai mēs vienmēr atceramies pateikt paldies un, ja tas ir vietā, varbūt pat uzrakstām mazu pateicības kartīti?

Bībelē teikts, ka ”mīlestība ir laipna.. ..tā nemeklē savu labumu”. (1. Korintiešiem 13:4, 5.) Tātad neviltotas pateicības izpausmes liecina ne tikai par labām manierēm, bet arī par mīlestību. Kā varam mācīties no gadījuma ar spitālīgajiem, tiem, kas vēlas būt patīkami Kristum, ir jābūt gataviem parādīt mīlestību un apliecināt atzinību visiem, vienalga, pie kādas tautības vai ticības tie pieder.

Pajautāsim sev: kad es pēdējo reizi pateicos kaimiņam, darbabiedram vai klasesbiedram, medicīnas darbiniekam, pārdevējam vai kādam citam, kas man kaut kā palīdzēja? Varbūt mēs kādas pāris dienas varētu pierakstīt, cik reižu sakām paldies vai uzrakstām pateicības vārdus. Tad mums būs vieglāk saskatīt, vai šajā jomā mēs kaut ko nevarētu uzlabot.

Protams, vislielākā pateicība pienākas Dievam Jehovam, jo viņš ir tas, no kura nāk ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana”. (Jēkaba 1:17.) Kad mēs pēdējo reizi no sirds pateicāmies Dievam par kaut ko konkrētu, ko viņš ir darījis mūsu labā? (1. Tesaloniķiešiem 5:17, 18.)

Kāpēc jābūt pateicīgiem, pat ja apkārtējie tādi nav?

Var gadīties, ka mēs apliecinām citiem atzinību un izrādām pateicību, bet viņi neatbild mums ar to pašu. Kāpēc mums tomēr jāturpina to darīt, lai kāda būtu apkārtējo rīcība? Minēsim tikai vienu iemeslu.

Darīdami labu pat tiem, kas nav pateicīgi, mēs sekojam sava žēlsirdīgā Radītāja Dieva Jehovas paraugam. Kaut arī daudzi nenovērtē mīlestību, ko Jehova parāda, viņš tāpēc nepārtrauc darīt tiem labu. (Romiešiem 5:8; 1. Jāņa 4:9, 10.) ”Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Ja centīsimies izpaust pateicību, kaut arī dzīvojam nepateicīgā pasaulē, mēs pierādīsim, ka esam ”sava debesu Tēva bērni”. (Mateja 5:45.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 15. lpp.]

Mēs varētu kādas pāris dienas pierakstīt, cik reižu sakām paldies

[Attēls 15. lpp.]

Pat mazi bērni var mācīties apliecināt citiem savu pateicību

[Attēls 15. lpp.]

Rādiet bērniem paraugu, kā izteikt pateicību