Es atradu izeju no jaunības dienu bezcerības

Pastāstījis Eusevio Morsiljo

1993. gada septembrī es apmeklēju stingrā režīma cietumu, lai kristītu kādu ieslodzīto, savu jaunāko māsu Marivi. Vairākas ieslodzītās un cietuma darbinieces ar cieņu vēroja pasākuma norisi. Pirms es paskaidroju, kāpēc mēs abi ar māsu tajā brīdī atradāmies cietumā, es gribu pastāstīt par savu dzīvi pirms šī notikuma.

ES PIEDZIMU 1954. gada 5. maijā Spānijā un biju ģimenē vecākais no astoņiem bērniem. Marivi bija trešā pēc kārtas. Vecmāmiņa mūs audzināja par dievbijīgiem katoļiem, un man ir saglabājušās patīkamas atmiņas par bērnības laiku, kad es biju kopā ar vecmāmiņu un centos klausīt Dievam. Taču vecāku mājās gaisotne ne tuvu nebija garīga. Tēvs bieži sita māti un mūs, bērnus. Mēs pastāvīgi dzīvojām bailēs, un man bija ārkārtīgi sāpīgi noraudzīties mātes ciešanās.

Arī skolā apstākļi bija nomācoši. Viens no priesteriem, kas mūs mācīja, sita mūs ar galvu pret sienu, ja mēs uz kādu jautājumu bijām atbildējuši nepareizi. Cits priesteris seksuāli izmantoja skolēnus, kad kopā ar viņiem pārbaudīja mājasdarbus. Turklāt mani mulsināja un biedēja tādas katoļu mācības kā mācība par elles ugunīm. Šādos apstākļos mana dievbijība drīz vien pagaisa.

Bezjēdzīga dzīve

Tā kā man nebija nekādas garīgas vadības, es sāku pavadīt laiku diskotēkās kopā ar cilvēkiem, kas rīkojās amorāli un vardarbīgi. Šajās diskotēkās bieži vien izcēlās kautiņi, kuros tika laisti darbā naži, ķēdes, stikla lauskas un krēsli. Kaut arī es pats aktīvi neiesaistījos cīniņos, reiz es tiku piekauts līdz bezsamaņai.

Uzturoties šādā vidē, es galu galā sajutos iztukšots un sāku meklēt klusākas diskotēkas. Taču pat tajās, tāpat kā iepriekšējās, tika plaši lietotas narkotikas. Arī es to darīju cerībā gūt apmierinājumu un atbrīvoties no spriedzes, tomēr narkotikas radīja vienīgi halucinācijas un nemieru.

 Kaut arī es nebūt nebiju apmierināts ar to, kā dzīvoju, es pamudināju uz šādu dzīvesveidu arī vienu no saviem jaunākajiem brāļiem, Hosē Luisu, un kādu labu draugu, Migelu. Tāpat kā daudzi jaunieši tolaik Spānijā, mēs dzīvojām noziedzīgi un izlaidīgi. Lai dabūtu naudu narkotikām, es biju gatavs darīt gandrīz jebko. Es biju zaudējis jebkādu cilvēcisku cieņu.

Dievs Jehova mani izglābj

Šajā laikā man vairākkārt ar draugiem izvērsās sarunas par Dieva pastāvēšanu un dzīves jēgu. Es sāku meklēt Dievu un raudzījos pēc kāda, ar ko es varētu par to runāt. Es biju ievērojis, ka viens no maniem darbabiedriem, vārdā Fransisko, ļoti atšķīrās no pārējiem. Viņš izskatījās priecīgs, godīgs un laipns, tāpēc es izlēmu savas domas uzticēt viņam. Izrādījās, ka Fransisko ir Jehovas liecinieks, un viņš man iedeva žurnāla Sargtornis numuru, kurā bija raksts par narkotikām.

Izlasījis šo rakstu, es vērsos lūgšanā pie Dieva: ”Kungs, es zinu, ka tu esi. Es vēlos tevi iepazīt un pildīt tavu gribu. Lūdzu, palīdzi man!” Fransisko un citi Jehovas liecinieki, ar kuriem es iepazinos, pievērsa manu uzmanību uzmundrinošiem Bībeles pantiem un deva man lasīt uz Bībeli balstītas publikācijas. Es sapratu, ka viņi man sniedz to palīdzību, ko es biju lūdzis Dievam. Drīz vien es sāku stāstīt saviem draugiem un Hosē Luisam par to, ko biju uzzinājis.

Kādu dienu, kad es kopā ar dažiem draugiem devos prom no rokkoncerta, es nošķīros no pārējiem. Es nolūkojos uz viņiem it kā no malas un pēkšņi ievēroju, cik atbaidoša narkotiku ietekmē ir kļuvusi mūsu izturēšanās. Tajā brīdī es izlēmu atmest līdzšinējo dzīvesveidu un kļūt par Jehovas liecinieku.

Es palūdzu Fransisko Bībeli, un viņš man līdz ar Bībeli iedeva arī grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Kad es lasīju par Dieva solījumu nožāvēt visas asaras un pat likvidēt nāvi, man vairs nebija nekādu šaubu, ka es esmu atradis patiesību, kas var darīt cilvēkus brīvus. (Jāņa 8:32; Atklāsmes 21:4.) Vēlāk es apmeklēju sapulci Jehovas liecinieku Valstības zālē. Draudzīgā un sirsnīgā gaisotne, kāda tur valdīja, mani ļoti dziļi iespaidoja.

Tā kā es dedzīgi vēlējos dalīties ar citiem savos iespaidos par Valstības zāles apmeklējumu, es nekavējoties saaicināju kopā Hosē Luisu un savus draugus, lai viņiem par visu pastāstītu. Pēc pāris dienām mēs visi apmeklējām Jehovas liecinieku sapulci. Kāda meitene, kas sēdēja mums priekšā, atskatījās uz mums. Viņa bija nepārprotami izbrīnīta, ieraudzīdama bariņu garmatainu hipiju, un viņa ļoti centās vairs negriezt galvu atpakaļ. Jādomā, viņa jutās pārsteigta, kad mēs nākamajā nedēļā atkal parādījāmies Valstības zālē, taču šoreiz jau mēs bijām uzvalkos un kaklasaitēs.

Drīz pēc tam mēs ar Migelu apmeklējām arī Jehovas liecinieku rajona kongresu. Mēs vēl nekad nebijām redzējuši neko līdzīgu — patiesu brālību, kurā bija apvienoti visdažādākā vecuma cilvēki. Savādi bija tas, ka kongress notika tajā pašā teātrī, kur mēs pavisam nesen bijām apmeklējuši rokkoncertu. Taču šajā reizē  gaisotne un mūzika, ko mēs dzirdējām, mūs pacilāja.

Visa mūsu kompānija sāka mācīties Bībeli. Aptuveni pēc astoņiem mēnešiem, 1974. gada 26. jūlijā, mēs ar Migelu tikām kristīti. Mums abiem bija 20 gadi. Vēl četri mūsu biedri kristījās pēc dažiem mēnešiem. Bībeles zināšanu mudināts, es beidzot sāku palīdzēt mātei, kurai dzīvē tik daudz bija nācies paciest, un dalījos ar viņu jauniegūtajā ticībā. Mums ar māti izveidojās ļoti ciešas attiecības. Es daudz laika veltīju arī tam, lai palīdzētu saviem jaunākajiem brāļiem un māsām.

Ar laiku mana māte un visi mani jaunākie brāļi un māsas, izņemot vienu brāli, sāka mācīties Bībeli, kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem. 1977. gadā es apprecējos ar Soledadu. Viņa bija tā meitene, kas izbrīnījusies raudzījās uz mums, kad mēs pirmo reizi apmeklējām Valstības zāli. Pāris mēnešus pēc kāzām mēs abi kļuvām par pionieriem, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus.

Tuvs cilvēks tiek atbrīvots

Mana māsa Marivi bērnībā tika seksuāli izmantota, un šī briesmīgā pagātnes pieredze atstāja viņas personībā dziļas pēdas. Pusaudzes gados viņa uzsāka amorālu dzīvesveidu, viņa lietoja narkotikas, zaga un nodarbojās ar prostitūciju. 23 gadu vecumā Marivi nokļuva cietumā, taču nelabojās.

Tajā laikā es kalpoju par rajona pārraugu, un mans uzdevums bija apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes. 1989. gadā mēs ar Soledadu tikām norīkoti kalpot tajā apvidū, kur atradās Marivi ieslodzījuma vieta. Tā kā varas pārstāvji nesen bija atņēmuši viņai dēlu, viņa jutās pilnīgi satriekta un vairs nevēlējās dzīvot. Kādu dienu es apmeklēju Marivi un piedāvāju kopīgi mācīties Bībeli, un viņa piekrita manam piedāvājumam. Kad viņa aptuveni mēnesi bija studējusi Bībeli, viņa pārtrauca lietot narkotikas un smēķēt. Es jutos ļoti saviļņots, redzot, ka Jehova dod viņai spēku tā mainīties. (Ebrejiem 4:12.)

Neilgu laiku mācījusies Bībeli, Marivi jau sāka dalīties uzzinātajā ar citām ieslodzītajām un cietuma darbiniecēm. Kaut gan viņa ik pa laikam tika pārvesta no viena cietuma uz otru, viņa nepārtrauca aktīvi sludināt. Vienā cietumā viņa pat sludināja ieslodzītajām viņu kamerās. Gadu gaitā Marivi bija sākusi mācīt Bībeli daudzām cietumniecēm dažādās labošanas iestādēs.

Kādu dienu Marivi man pateica, ka ir apņēmusies kalpot Jehovam un vēlas kristīties. Taču viņai nebija atļauts atstāt cietumu, un neviens arī nedrīkstēja ierasties cietumā, lai viņu kristītu. Šajā cietumā, kur valdīja briesmīgi apstākļi, viņa izturēja vēl četrus gadus. Kas viņai palīdzēja saglabāt ticību? Tieši tajā pašā laikā, kad tuvākajā Jehovas liecinieku draudzē notika sapulce, viņa savā kamerā apskatīja to pašu bībelisko materiālu, kas tika aplūkots sapulcē. Tāpat viņa regulāri studēja Bībeli un lūdza Dievu.

Pēc kāda laika Marivi tika pārvesta uz kādu stingrā režīma cietumu, kur bija baseins. Viņa cerēja, ka šajos jaunajos apstākļos viņai būs iespēja kristīties. Un tā tiešām notika — Marivi galu galā saņēma nepieciešamo atļauju. Tad arī risinājās raksta sākumā pieminētais gadījums, kad es biju ieradies cietumā un teicu kristīšanas runu. Es biju kopā ar savu māsu pašā svarīgākajā viņas dzīves brīdī.

Sava agrākā dzīvesveida dēļ Marivi saslima ar AIDS. 1994. gada martā viņa par labu uzvedību tika pirms termiņa atbrīvota no ieslodzījuma. Viņa apmetās pie mātes un divus gadus līdz pat savai nāvei aktīvi kalpoja Dievam.

 Cīnos ar negatīvām emocijām

Arī es zināmā mērā cietu no pagātnes sekām. Vardarbība, ko es biju pieredzējis no tēva puses, kā arī mans agrākais dzīvesveids bija ietekmējuši manu personību. Es bieži mocījos ar vainas apziņu un nevērtības sajūtu. Palaikam es jutos ārkārtīgi nomākts. Taču Dieva Raksti man ir snieguši nenovērtējamu palīdzību cīņā ar negatīvām emocijām. Regulāras pārdomas par tādiem Bībeles pantiem kā Jesajas 1:18 un Psalms 103:8—13 man gadu gaitā ir palīdzējušas mazināt vainas apziņu.

Vēl viens garīgs ierocis cīņā ar nevērtības sajūtu ir lūgšanas. Es bieži esmu lūdzis Jehovu ar asarām acīs. Mani ir stiprinājuši vārdi, kas lasāmi 1. Jāņa 3:19, 20: ”No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.”

Tā kā es vēršos pie Dieva ar ”salauztu un sagrauztu sirdi”, es saprotu, ka neesmu tik slikts, kā reiz par sevi domāju. Bībelē visiem, kas meklē Jehovu, ir apliecināts, ka viņš nenoraida tos, kas patiesi nožēlo savu nepareizo dzīvesveidu un ir mainījušies, lai pildītu viņa gribu. (Psalms 51:19.)

Kad vien man uzmācas šaubas par sevi, es cenšos pildīt savu prātu ar pozitīvām, garīgām domām, piemēram, tādām, kādas minētas Filipiešiem 4:8. Es esmu iegaumējis no galvas 23. psalmu un Jēzus kalna runu. Kad man prātā nāk depresīvas domas, es citēju pie sevis šīs Rakstu vietas. Šāda cīņa ar negatīvām domām īpaši palīdz bezmiega naktīs.

Vēl viens palīdzības avots ir uzslavas, ko es saņemu no sievas un citiem garīgi stipriem kristiešiem. Kaut arī sākumā man bija grūti pieņemt viņu uzmundrinošos vārdus, Bībele man ir palīdzējusi saprast, ka mīlestība ”tic visu”. (1. Korintiešiem 13:7.) Turklāt laika gaitā es esmu iemācījies sadzīvot ar sevi, kaut gan man ir savi trūkumi un ierobežojumi.

Tam, ka man pastāvīgi ir jācīnās ar negatīvām emocijām, ir arī sava gaišā puse — tas man ir palīdzējis kļūt par iejūtīgu ceļojošo pārraugu. Mēs ar sievu katrs esam pavadījuši apmēram 30 gadus pilnas slodzes kalpošanā. Prieks, ko es gūstu, kalpojot citiem, man palīdz pārvarēt negatīvas emocijas un atstāt nepatīkamās atmiņas aizvien tālākā pagātnē.

Tagad, atskatoties atpakaļ un pārdomājot, cik ļoti Jehova mani ir svētījis, es jūtu pamudinājumu sacīt to pašu, ko ir sacījis psalmu sacerētājs: ”Teici to Kungu..! [..] Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.” (Psalms 103:1—4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 30. lpp.]

Es bieži mocījos ar vainas apziņu un nevērtības sajūtu. Taču Dieva Raksti man ir snieguši nenovērtējamu palīdzību cīņā ar negatīvām emocijām.

[Attēli 27. lpp.]

Mans brālis Hosē Luiss un draugs Migels sekoja kā manai sliktajai, tā arī labajai priekšzīmei

[Attēls 28., 29. lpp.]

Morsiljo ģimene 1973. gadā

[Attēls 29. lpp.]

Marivi ieslodzījumā

[Attēls 30. lpp.]

Kopā ar savu sievu Soledadu