JEHOVAS LIECINIEKI Krievijā jutās neizsakāmi priecīgi, kad 1991. gadā pēc ilga aizlieguma viņu darbība tika oficiāli atzīta. Kopš tā laika Jehovas liecinieku skaits šajā valstī ir palielinājies desmitkārt un ir sasniedzis gandrīz 170 tūkstošus — šādu pieaugumu bija grūti pat iedomāties! Dedzīgo valstības sludinātāju vidū ir brāļi un māsas, kas ir pārcēlušies uz Krieviju no citām zemēm, lai palīdzētu garīgajā pļaujā. (Mat. 9:37, 38.) Iepazīsimies ar dažiem no viņiem.

Tajā gadā, kad Krievijā tika atcelts aizliegums, Metjū, kurš dzīvoja Lielbritānijā un kuram tad bija 28 gadi, kongresā dzirdēja runu, kurā tika uzsvērts, ka draudzēm Austrumeiropā ir vajadzīga palīdzība. Orators minēja kādu piemēru — draudzi Krievijas pilsētā Sanktpēterburgā, kurā bija tikai viens draudzes kalpotājs un nebija neviena draudzes vecākā, bet sludinātāji vadīja vairākus simtus Bībeles nodarbību. ”Pēc šīs runas,” saka Metjū, ”es nespēju pārstāt domāt par Krieviju, tāpēc es lūgšanās ar Jehovu runāju par savu vēlēšanos pārcelties uz turieni.” Viņš iekrāja naudu, pārdeva gandrīz visus savus īpašumus un 1992. gadā pārcēlās uz Krieviju. Kā viņam ir gājis?

”Apgūt krievu valodu nebija viegli,” atceras Metjū. ”Es nespēju risināt saturīgas sarunas par garīgām tēmām.” Bija arī grūti atrast piemērotu mājokli. ”Neskaitāmas reizes man bija jāpārceļas uz citu dzīvokli.” Neskatoties uz sākumā pieredzētajām grūtībām, Metjū saka: ”Pārcelties uz Krieviju bija labākais lēmums, kādu es jebkad esmu pieņēmis.” Viņš paskaidro: ”Kalpojot šeit, es esmu iemācījies daudz vairāk paļauties uz Jehovu un esmu visdažādākajās situācijās izjutis viņa vadību.” Vēlāk Metjū tika iecelts par draudzes vecāko un par speciālo pionieri, un tagad viņš kalpo Jehovas liecinieku filiālē netālu no Sanktpēterburgas.

1999. gadā, kad Hiro bija 25 gadi, viņš absolvēja draudzes vecāko un kalpotāju skolu Japānā, un viens no pasniedzējiem viņu mudināja kalpot citā  zemē. Hiro bija dzirdējis, ka draudzēm Krievijā ir vajadzīga palīdzība, un viņš sāka mācīties krievu valodu. Viņš spēra vēl kādu praktisku soli. ”Es nolēmu pusgadu padzīvot Krievijā,” viņš stāsta. ”Tā kā ziemas tur ir bargas, es devos uz turieni novembrī, lai noskaidrotu, vai varu izturēt šādu aukstumu.” Kad ziema bija galā, viņš atgriezās Japānā, kur viņš dzīvoja ļoti pieticīgi, lai iekrātu naudu pastāvīgai dzīvei Krievijā.

Hiro dzīvo Krievijā nu jau 12 gadus, un pa šo laiku viņš ir kalpojis vairākās draudzēs. Reizēm viņš bija vienīgais vecākais draudzē, kurā bija vairāk nekā 100 sludinātāju. Kādā draudzē viņš katru nedēļu vadīja lielāko daļu kalpošanas sapulces, arī teokrātisko kalpošanas skolu, Sargtorņa apspriešanu un draudzes grāmatstudiju piecās grupās. Turklāt viņš regulāri apmeklēja draudzes locekļus, lai tos uzmundrinātu. Atskatoties uz šiem gadiem, Hiro saka: ”Es jutos ļoti priecīgs, ka varēju garīgi stiprināt brāļus un māsas.” Kā viņu ir ietekmējusi kalpošana vietā, kur draudzēm ir ļoti nepieciešama palīdzība? Viņš stāsta: ”Pirms es pārcēlos uz Krieviju, es biju draudzes vecākais un kalpoju par pionieri. Šeit manas attiecības ar Jehovu ir kļuvušas vēl daudz ciešākas. Es esmu iemācījies vairāk paļauties uz Jehovu visās dzīves jomās.” 2005. gadā Hiro apprecējās ar Svetlanu, un tagad viņi kopā kalpo par pionieriem.

34 gadus vecais Metjū un viņa 28 gadus vecais brālis Maikls ir no Kanādas. Viņi abi paviesojās Krievijā un bija pārsteigti, redzēdami, cik daudz ieinteresētu cilvēku apmeklē draudzes sapulces un cik maz ir brāļu, kuri varētu tās vadīt. Metjū stāsta: ”Es ciemojos kādā draudzē, kuras sapulces apmeklēja ap 200 cilvēku, bet tās vadīja tikai viens padzīvojis draudzes vecākais un gados jauns draudzes kalpotājs. Vērojot šo situāciju, es jutu pamudinājumu pārcelties uz šejieni, lai palīdzētu šiem brāļiem.” Viņš pārcēlās uz Krieviju 2002. gadā.

Pēc četriem gadiem arī Maikls pārcēlās uz Krieviju un ātri vien pārliecinājās, ka vajadzība pēc brāļiem vēl joprojām ir liela. Viņam, draudzes kalpotājam, uzticēja rūpēties par literatūru un sludināšanas teritorijām un būt par draudzes grāmatvedi. Viņam arī palūdza veikt pienākumus, ko parasti veic draudzes sekretārs, uzstāties ar publiskajām runām, palīdzēt organizēt kongresus un piedalīties valstības zāļu būvniecībā. Patiesībā arī pašlaik draudzēm ir ļoti nepieciešama palīdzība. Kaut arī Maikls, kurš tagad kalpo par draudzes vecāko, ir ļoti aizņemts, viņš saka: ”Iespēja palīdzēt brāļiem man sniedz lielu gandarījumu. Tas ir labākais veids, kā pavadīt savu dzīvi!”

Metjū ir apprecējies ar Marinu, un Maikls — ar Olgu. Viņi kopā ar daudziem citiem Jehovas kalpiem, kam piemīt labprātības gars, joprojām atbalsta augošās draudzes.

1994. gadā, kad Tatjanai bija 16 gadi, viņas draudzē Ukrainā sāka kalpot seši speciālie pionieri no Čehijas, Polijas un Slovākijas. Viņa tos atceras ar lielu sirsnību: ”Šie dedzīgie pionieri bija atsaucīgi un laipni, un viņi labi pārzināja Bībeli.” Redzot, kā Jehova svētī viņu pašaizliedzību, Tatjana domāja: ”Es gribētu viņiem līdzināties.”

Speciālo pionieru piemēra iedrošināta, Tatjana skolas brīvlaikos kopā ar ticības biedriem brauca uz attālām teritorijām Ukrainā un Baltkrievijā, kurās vēl nebija sludināts. Viņai tas tik ļoti patika, ka viņa nolēma paplašināt savu kalpošanu, pārceļoties uz Krieviju. Sākumā Tatjana devās uz turieni, lai apciemotu kādu māsu, kas bija pārcēlusies uz Krieviju no citas zemes, un palika tur neilgu laiku, lai atrastu darbu, kas viņai palīdzētu sevi uzturēt, kalpojot par pionieri.  Vēlāk, 2000. gadā, viņa pārcēlās uz Krieviju. Vai viņai bija viegli pielāgoties dzīvei jaunajā vietā?

Tatjana atceras: ”Es nevarēju atļauties viena pati īrēt dzīvokli, tāpēc man nācās īrēt tikai istabu. Tā dzīvot nebija viegli. Bija brīži, kad es vēlējos atgriezties mājās. Bet Jehova vienmēr man palīdzēja saprast, ka būs labāk, ja es turpināšu savu kalpošanu.” Tagad Tatjana kalpo Krievijā par misionāri. Viņa secina: ”Gadi, ko es esmu pavadījusi prom no dzimtās puses, man ir dāvājuši nenovērtējamu pieredzi un daudzus draugus. Un, pats galvenais, tie ir stiprinājuši manu ticību.”

Masako no Japānas tagad ir nedaudz pāri 50 gadiem, un viņa visu dzīvi bija vēlējusies būt misionāre, taču veselības problēmu dēļ tas likās neiespējami. Taču, kad viņas veselība nedaudz uzlabojās, viņa nolēma pārcelties uz Krieviju, lai palīdzētu garīgajā pļaujā. Kaut arī atrast piemērotu dzīvesvietu un pastāvīgu darbu nebija viegli, viņa ir pioniere un uztur sevi, mācot japāņu valodu un uzkopjot telpas. Kas viņai ir palīdzējis turpināt kalpošanu?

Domājot par 14 Krievijā pavadītajiem gadiem, Masako saka: ”Prieks, ko es gūstu, atsver jebkādas grūtības. Kalpošana vietās, kur ir īpaša vajadzība pēc valstības sludinātājiem, padara dzīvi spraigu un aizraujošu.” Viņa vēl piebilst: ”Es domāju, ka tas, kā Jehova visu šo gadu laikā man ir sagādājis pārtiku, apģērbu un pajumti, ir īsts mūsdienu brīnums.” Masako ir kalpojusi dažādās vietās, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, — ne vien Krievijā, bet arī Kirgizstānā. Turklāt viņai ir bijusi iespēja darboties angļu, ķīniešu un uiguru valodas grupās. Patlaban viņa ir pioniere Sanktpēterburgā.

Ekonomiskās nestabilitātes dēļ daudzas ģimenes pārceļas uz dzīvi citās zemēs, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli. Taču dažas ģimenes, tāpat kā savulaik Ābrahāms un Sāra, pārceļas uz citurieni garīgu mērķu dēļ. (1. Moz. 12:1—9.) Mihailo un Inga, laulāts pāris no Ukrainas, pārcēlās uz Krieviju 2003. gadā. Jau ļoti drīz viņi satika cilvēkus, kas meklēja Bībeles patiesību.

 Mihailo atceras: ”Reiz mēs sludinājām vietā, kur Jehovas liecinieki iepriekš nekad to nebija darījuši. Kādā mājā mēs sastapām padzīvojušu vīru, kurš, mūs ieraudzījis, jautāja: ”Vai jūs esat sludinātāji?” Kad mēs atbildējām apstiprinoši, viņš teica: ”Es zināju, ka jūs kādu dienu atnāksiet. Nav iespējams, ka Jēzus vārdi nepiepildītos.” Tad vīrietis citēja Mateja evaņģēlija 24. nodaļas 14. pantu.” Mihailo turpina: ”Tajā apvidū mēs sastapām arī kādu grupu, kuru veidoja aptuveni desmit baptistes — godprātīgas sievietes, kas bija izslāpušas pēc patiesības. Viņām bija grāmata Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes, un katru nedēļas nogali viņas ar tās palīdzību pētīja Bībeli. Vairākas stundas mēs atbildējām uz šo sieviešu jautājumiem un dziedājām kopā ar viņām valstības dziesmas, un mēs kopā arī ieturējām maltīti. Atmiņas par šo tikšanos ir vienas no jaukākajām, kādas man ir.” Mihailo un Inga ir vienisprātis, ka sludināšana vietās, kur ļoti vajadzīgi valstības sludinātāji, ir tuvinājusi viņus Jehovam, padziļinājusi viņu mīlestību pret cilvēkiem un padarījusi viņu dzīvi saturīgu un gandarījuma pilnu. Tagad Mihailo ar sievas atbalstu pilda rajona pārrauga pienākumus.

2007. gadā Jurijs un Oksana, dzīvesbiedri no Ukrainas, kuriem tagad ir pāri 30 gadiem, kopā ar dēlu Oleksiju, kam tagad ir 13 gadi, apmeklēja mūsu filiāli Krievijā. Tur viņi redzēja Krievijas karti, kurā bija atzīmētas plašas teritorijas, kas nebija piešķirtas nevienai draudzei. ”Redzot šo karti,” saka Oksana, ”mēs skaidrāk nekā jebkad agrāk sapratām, cik liela tur ir nepieciešamība pēc valstības sludinātājiem. Tas mūs pamudināja pieņemt lēmumu pārcelties uz Krieviju.” Kas vēl viņiem palīdzēja? Jurijs stāsta: ”Mūsu literatūrā mēs lasījām tādus rakstus kā ”Vai tu vari sludināt svešā zemē?” *. Mēs paviesojāmies vietā, kuru mums bija ieteikusi filiāle, un meklējām tur dzīvesvietu un darbu.” 2008. gadā viņi pārcēlās uz Krieviju.

Sākumā viņiem bija grūti atrast darbu, un viņiem vairākas reizes nācās pārcelties uz citu dzīvokli. Jurijs saka: ”Mēs bieži lūdzām Jehovam, lai viņš mums palīdz nezaudēt drosmi, un tad mēs turpinājām sludināt paļāvībā uz viņa atbalstu. Mēs izjutām, kā Jehova rūpējas par mums, ja pirmajā vietā liekam viņa valstību. Pašaizliedzīga kalpošana ir stiprinājusi mūsu ģimeni.” (Mat. 6:22, 33.) Un kā sludināšana vietā, kur ir ļoti vajadzīgi sludinātāji, ir ietekmējusi Oleksiju? ”Tas viņam ļoti nāca par labu,” stāsta Oksana. ”Viņš deva solījumu kalpot Jehovam un kristījās deviņu gadu vecumā. Redzot lielo nepieciešamību pēc valstības sludinātājiem, viņš skolas brīvlaikā vienmēr ir palīgpionieris. Mēs esam ļoti priecīgi, vērojot, cik dedzīgi viņš sludina un cik ļoti viņam patīk to darīt.” Jurijs un Oksana tagad ir speciālie pionieri.

Kā redzams no šo sludinātāju stāstītā, lai pārceltos uz citu vietu un paplašinātu kalpošanu, ir pilnībā jāpaļaujas uz Jehovu. Tiesa, tie, kas kalpo vietās, kur trūkst sludinātāju, sastopas ar grūtībām, taču viņi arī izjūt lielu prieku, ko dod labās vēsts sludināšana atsaucīgiem cilvēkiem. Vai arī jūs varētu palīdzēt garīgajā pļaujā tur, kur joprojām ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem? Ja izlemsiet tā rīkoties, jūs, iespējams, jutīsieties tāpat kā Jurijs, kurš par savu lēmumu kalpot vietā, kur trūkst sludinātāju, izteicās šādi: ”Vienīgais, ko es nožēloju, ir tas, ka es neizdarīju to jau agrāk.”