”LŪK, bērni ir tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība,” teikts Bībelē. (Ps. 127:3.) Ir gluži dabiski, ka vecāki ļoti priecājas, kad pasaulē nāk viņu mazulis.

Tomēr bērna piedzimšana nozīmē ne tikai lielu prieku, bet arī nopietnu atbildību. Lai bērns izaugtu vesels, viņam ir nepieciešams pilnvērtīgs uzturs. Savukārt tad, ja vecāki vēlas, lai bērns stingri nostātos patiesības pusē, viņiem ir jāieaudzina bērnā Dieva principi un jāgādā, lai bērns saņemtu garīgu stiprinājumu un vadību. (Sal. Pam. 1:8.) Kad vecākiem būtu jāsāk mācīt bērni, un kas tiem būtu jāmāca?

Padomāsim par kādu vīru no Dana cilts, kurš dzīvoja senās Izraēlas pilsētā Corā. Šo vīru sauca Manua. Jehovas eņģelis Manuas neauglīgajai sievai pavēstīja, ka viņa dzemdēs dēlu. (Soģu 13:2, 3.) Dievbijīgais Manua un viņa sieva, protams, priecājās par šo ziņu, tomēr viņus māca arī bažas. Tāpēc Manua vērsās lūgšanā pie Jehovas: ”Ak Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko Tu biji sūtījis, vēlreiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies!” (Soģu 13:8.) Manua un viņa sieva ļoti vēlējās pareizi audzināt savu bērnu. Nav šaubu, ka viņi mācīja savam dēlam Samsonam Dieva bauslību, un viņu pūliņi atalgojās. ”Tā Kunga gars sāka viņā [Samsonā] jau agri rosīties,” teikts Bībelē. Ar laiku Samsons kļuva par vienu no Izraēla soģiem un paveica daudzus iespaidīgus darbus. (Soģu 13:25; 14:5, 6; 15:14, 15.)

No kāda vecuma ir jāsāk mācīt bērnus? Timoteja māte Einīke un vecāmāte Loida ”jau no pašas mazotnes” mācīja viņam ”svētos rakstus”. (2. Tim. 1:5; 3:15.) Kā redzams, viņas sāka mācīt Timoteju jau agrā bērnībā.

Kristīgi vecāki rīkojas gudri, lūdzot Dievam vadību un jau laikus apdomājot, kā mācīt bērnu ”no pašas mazotnes”. ”Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību,” teikts Salamana Pamācībās 21:5. Pirms bērna nākšanas pasaulē vecāki noteikti rūpīgi sagatavojas gaidāmajam notikumam. Varbūt viņi pat izveido sarakstu ar lietām, kas jāiegādājas bērna vajadzībām. Taču bērnam ir arī garīgās vajadzības, tāpēc ir būtiski apsvērt, kā mācīt bērnam Jehovas principus. Vecākiem būtu jāsāk to darīt jau tad, kad bērns ir vēl pavisam mazs.

Kādā bērnu audzināšanai veltītā grāmatā ir teikts: ”Pēc bērna nākšanas pasaulē pirmajiem mēnešiem ir milzīga nozīme smadzeņu attīstībā. Šajā laikā sinapšu — nervu šūnu savienojumu, kas nodrošina mācīšanās procesu, — skaits pieaug divdesmit reižu.” (Early Childhood Counts—A Programming Guide on Early Childhood Care for Development.) Cik gan gudri ir nepalaist garām šo īso laika posmu, lai sāktu ieaudzināt bērnos garīgas vērtības un normas!

Kāda kristiete, kas kalpo par pionieri un audzina meitiņu, stāsta: ”Es ņemu meitu līdzi sludināšanā jau kopš tā laika, kad viņa vēl bija tikai mēnesi veca. Kaut gan viņa nevarēja saprast notiekošo, manuprāt, viņai nāca par labu tas, ka jau kopš pašas mazotnes viņa sludināšanā bija kopā ar mani. Divu gadu vecumā meita jau droši piedāvāja cilvēkiem bukletus.”

Ja bērns tiek mācīts no mazotnes, tas nes labus augļus. Tomēr vecāki zina: lai ieaudzinātu bērnos garīgas vērtības, ir jāpārvar dažādi šķēršļi.

Tā kā bērnam ir grūti ilgu laiku koncentrēties uz kaut ko vienu, vecāku uzdevums mācīt bērnus var izrādīties diezgan sarežģīts. Bērna uzmanība ātri vien var novirzīties no vienas lietas uz otru. Jāņem vērā, ka bērni ir zinātkāri un cenšas izpētīt apkārtējo pasauli. Ko vecāki var darīt, lai palīdzētu bērniem koncentrēties uz to, ko viņi cenšas mācīt?

Padomāsim par vārdiem, kas lasāmi 5. Mozus 6:6, 7: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” Vārds, kas tulkots ”jāpiekodina”, izsaka domu par mācīšanu ar biežas atkārtošanas palīdzību. Mazs bērns ir kā jauns kociņš, kas ir regulāri jālaista. Ja jau pieaugušiem cilvēkiem, kad viņi kaut ko vēlas iegaumēt, palīdz atkārtošana, cik gan svarīga tā ir maziem bērniem!

Lai mācītu bērniem patiesību par Dievu, vecākiem ir jāvelta viņiem laiks. Jāatzīst, mūsdienu steidzīgajā pasaulē atrast laiku bērniem nav viegli. Taču apustulis Pāvils ticības biedrus aicināja ”pēc iespējas labāk izmantot laiku”, izbrīvējot to tam, kas kristiešiem ir svarīgākais. (Efes. 5:15, 16.) Kā vecāki var sekot šim padomam? Kādam brālim, kurš kalpo par draudzes vecāko un kura sieva ir pioniere, bija jāatrod līdzsvars, plānojot, cik daudz laika veltīt bērna audzināšanai, teokrātiskiem  pienākumiem un maizes darbam. Kā šis pāris atrod laiku meitas audzināšanai un mācīšanai? Tēvs stāsta: ”Katru rītu, pirms es dodos uz darbu, mēs ar sievu lasām meitai priekšā fragmentu no Manas Bībeles stāstu grāmatas un brošūras Katru dienu pētīsim Rakstus. Vakarā pirms gulētiešanas mēs atkal viņai kaut ko palasām priekšā, un, kad ejam sludināt, mēs ņemam meitu līdzi. Mēs negribam palaist vējā iespēju mācīt meitu viņas dzīves pirmajos gados.”

Ikviens no mums noteikti vēlas, lai mūsu bērns izaug par nobriedušu, atbildīgu cilvēku. Tomēr galvenais, ko mēs vēlamies ieaudzināt bērnos, ir mīlestība pret Dievu. (Marka 12:28—30.)

127. psalma 4. pantā ir teikts: ”Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā.” Bērni ir salīdzināti ar bultām, kuras ir rūpīgi jānomērķē. Kad loka šāvējs ir izšāvis bultu, tā aizlido un viņš vairs nevar likt tai pagriezties atpakaļ. Vecākiem ir uzticētas ”bultas” — viņu bērni —, kuru audzināšanai ir atvēlēts diezgan īss laika posms. Šis laiks ir jāizmanto, lai ieaudzinātu bērnos Dieva principus un tie iesakņotos viņu prātā un sirdī.

Apustulis Jānis par saviem garīgajiem bērniem rakstīja: ”Man nav lielāka iemesla justies pateicīgam kā tas, ka es dzirdu: mani bērni staigā patiesībā.” (3. Jāņa 4.) Kristiešiem, kas redz, kā viņu bērni ”staigā patiesībā”, ir tikpat liels iemesls justies pateicīgiem.