Kristiešu draudzes vecākie — ”darbabiedri, kas vairo jūsu prieku”
”Mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku.” (2. KOR. 1:24.)
1. Kādas ziņas par Korintas kristiešiem iepriecināja Pāvilu?
RITĒJA mūsu ēras 55. gads. Apustulis Pāvils atradās ostas pilsētā Troādā, tomēr domās viņš atkal un atkal atgriezās Korintā. Pirms kāda laika Pāvils bija uzzinājis, ka brāļiem Korintā ir radušās savstarpējas nesaskaņas, un šī vēsts apustuli bija ļoti apbēdinājusi. Norūpējies par viņiem kā tēvs par bērniem, Pāvils bija nosūtījis korintiešiem vēstuli, lai pamudinātu ticības biedrus laboties. (1. Kor. 1:11; 4:15.) Viņš arī bija aizsūtījis uz Korintu Titu, kuram vēlāk bija jāatgriežas Troādā ar ziņām par to, kas notiek Korintā. Tagad Pāvils Troādā ar nepacietību gaidīja, kad ieradīsies Tits un pastāstīs, kā klājas korintiešiem, taču viņam nācās pieredzēt vilšanos, jo Tits neieradās. Ko Pāvils iesāka? Apustulis izlēma doties uz Maķedoniju, kur, Pāvilam par lielu prieku, viņš beidzot satikās ar Titu. Šis brālis pastāstīja, ka ticības biedri Korintā ir atsaucīgi uzņēmuši Pāvila vēstulē lasāmos padomus un ilgojas viņu sastapt. Dzirdēdams šīs labās ziņas, Pāvils ”priecājās vēl vairāk”. (2. Kor. 2:12, 13; 7:5—9.)
2. a) Ko Pāvils korintiešiem rakstīja par ticību un prieku? b) Kādus jautājumus mēs aplūkosim?
2 Neilgi pēc tam Pāvils korintiešiem uzrakstīja otru vēstuli. Viņš rakstīja: ”Nav tā, ka mēs valdītu pār jūsu ticību, — mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku, jo jūs stāvat savas ticības dēļ.” (2. Kor. 1:24.) Ko Pāvils gribēja sacīt ar šiem vārdiem? Un ko no tiem var mācīties draudzes vecākie mūsdienās?
MŪSU PRIEKS UN TICĪBA
3. a) Ko Pāvils gribēja teikt ar vārdiem ”jūs stāvat savas ticības dēļ”? b) Kā mūsdienās draudzes vecākie seko Pāvila paraugam?
3 Pāvils pieminēja divus faktorus, kam ir liela nozīme Dieva pielūgsmē, — ticību un prieku. Atcerēsimies, ka par ticību Pāvils rakstīja: ”Nav tā, ka mēs valdītu pār jūsu ticību, ..jo jūs stāvat savas ticības dēļ.” Kā redzams, Pāvils atzina, ka ticības biedriem Korintā ”stāvēt” palīdz nevis viņš vai kāds cits cilvēks, bet gan viņu pašu ticība Dievam. Tāpēc Pāvils neuzskatīja, ka viņam būtu jākontrolē brāļu ticība, un viņš nevēlējās to darīt. Viņš bija pārliecināts, ka korintieši ir uzticīgi kristieši, kuri vēlas darīt to, kas ir pareizs. (2. Kor. 2:3.) Mūsdienās draudžu vecākie seko Pāvila paraugam, būdami pārliecināti, ka brāļiem ir ticība Dievam un ka viņi kalpo Dievam ar vislabākajiem motīviem. (2. Tes. 3:4.) Draudzes vecākie neievieš striktus likumus, kas būtu jāievēro draudzei, bet gan paļaujas uz Bībeles principiem un Jehovas organizācijas norādījumiem. Nav tā, ka draudzes vecākie valdītu pār savu brāļu ticību. (1. Pēt. 5:2, 3.)
4. a) Ko Pāvils domāja, rakstīdams ”mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku”? b) Kā mūsdienās vecākie seko Pāvila paraugam?
4 Pāvils arī rakstīja: ”Mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku.” Viņš runāja par sevi un tuviem līdzgaitniekiem, ar kuriem viņš sadarbojās kalpošanā. Kā to var zināt? Šajā pašā vēstulē, ko Pāvils rakstīja korintiešiem, viņš pieminēja divus no saviem līdzgaitniekiem: ”Mēs, tas ir, es, Silvāns un Timotejs, jums sludinājām.” (2. Kor. 1:19.) Turklāt no Pāvila vēstulēm var redzēt, ka vienmēr, kad viņš pieminēja ”darbabiedrus”, viņš runāja par tādiem tuviem līdzstrādniekiem, kādi bija, piemēram, Apolls, Akils, Priska, Timotejs, Tits un citi. (Rom. 16:3, 21; 1. Kor. 3:6—9; 2. Kor. 8:23.) Teikdams ”mēs esam jūsu darbabiedri, kas vairo jūsu prieku”, Pāvils korintiešiem apliecināja, ka viņš un viņa biedri dara visu, kas ir viņu spēkos, lai draudzes locekļu prieks augtu. Arī mūsdienās kristiešu draudzes vecākie vēlas tieši to pašu. Viņi vēlas darīt visu, ko spēj, lai palīdzētu brāļiem kalpot Jehovam ar prieku. (Ps. 100:2; Filip. 1:25.)
5. Kāds jautājums tika uzdots daudziem mūsu ticības biedriem, un ko mums ir noderīgi pārdomāt?
5 Nesen grupai dedzīgu brāļu un māsu, kas dzīvo dažādās pasaules malās, tika palūgts, lai viņi pastāsta, kas no tā, ko ir teicis vai darījis kāds draudzes vecākais, viņiem ir palīdzējis vairot prieku. Pievērsīsim uzmanību tam, ko mūsu ticības biedri atbildēja uz šo jautājumu, un padomāsim, ko būtu atbildējuši mēs paši. Pēc tam pārdomāsim, kā mēs visi varam vairot prieku savā draudzē. *
”SVEICINIET MŪSU DĀRGO PERSIDU”
6., 7. a) Kāds ir viens veids, kā draudzes vecākie var līdzināties Jēzum, Pāvilam un citiem Dieva kalpiem senatnē? b) Kāpēc brāļiem un māsām ir patīkami, ja vecākie iegaumē viņu vārdu?
6 Daudzi mūsu brāļi un māsas ir teikuši, ka viņi ir izjutuši lielu uzmundrinājumu, redzot, ka vecākajiem ir personiska interese par viņiem. Viens veids, kā vecākie apliecina šādu interesi, ir tas, ka, vēršoties pie cilvēka, viņi seko Dāvida, Ēlihus un Jēzus piemēram. (Nolasīt 2. Samuēla 9:6; Ījaba 33:1; Lūkas 19:5.) Visi šie Jehovas kalpi parādīja personisku interesi par citiem, uzrunājot viņus vārdā. Arī Pāvils apzinājās, cik svarīgi ir iegaumēt ticības biedru vārdus un saukt viņus vārdā. Vienu no savām vēstulēm viņš pabeidza ar to, ka nosauca vārdā vairāk nekā 25 ticības biedrus, kuriem lūdza nodot sveicienus. Šo kristiešu vidū bija arī Persida — māsa, par kuru Pāvils rakstīja: ”Sveiciniet mūsu dārgo Persidu.” (Rom. 16:3—15.)
7 Dažiem draudzes vecākajiem ir grūti iegaumēt vārdus. Tomēr tad, ja viņi no visas sirds cenšas to darīt, viņi ticības biedriem ļauj izjust, ka tie tiešām ir svarīgi viņu acīs. (2. Moz. 33:17.) Draudzes vecākie vairo brāļu un māsu prieku, ja Sargtorņa sapulcē un citās sapulcēs sauc tos vārdā, kad tie piedalās ar komentāriem. (Salīdzināt Jāņa 10:3.)
VIŅA ”DAUDZ PŪLĒJUSIES KUNGĀ”
8. Kā Pāvils rīkojās, sekodams Jehovas un Jēzus piemēram?
8 Pāvila dziļā interese par cilvēkiem izpaudās arī tajā, ka viņš neviltoti uzslavēja brāļus un māsas, un tas ir vēl viens veids, kā vairot ticības biedru prieku. Tajā pašā vēstulē, kurā Pāvils pieminēja vēlmi vairot brāļu prieku, viņš rakstīja: ”Es ļoti lepojos ar jums.” (2. Kor. 7:4.) Šī uzslava noteikti ļoti iepriecināja Korintas draudzes locekļus. Līdzīgus uzslavas vārdus Pāvils veltīja arī citām draudzēm. (Rom. 1:8; Filip. 1:3—5; 1. Tes. 1:8.) Vēstulē romiešiem pieminējis Persidu, Pāvils piebilda, ka šī māsa ir ”daudz pūlējusies Kungā”. (Rom. 16:12.) Pāvila uzslava noteikti dziļi aizkustināja šo uzticīgo kristieti. Slavējot ticības biedrus, Pāvils sekoja Jehovas un Jēzus piemēram. (Nolasīt Marka 1:9—11; Jāņa 1:47; Atkl. 2:2, 13, 19.)
9. Kāpēc var teikt, ka, uzslavējot cits citu, draudzes locekļi veicina savā draudzē priecīgu garu?
9 Arī mūsdienās draudzes vecākie apzinās, cik būtiski ir teikt brāļiem un māsām atzinīgus vārdus. (Sal. Pam. 3:27; 15:23.) To darot, vecākie ticības biedriem apliecina, ka viņi par tiem no sirds interesējas un ir ievērojuši to pūles. Nav šaubu, ka brāļiem un māsām ir ļoti vajadzīgs, lai draudzes vecākie viņus uzslavētu. Kāda māsa, kurai ir pāri 50 gadiem, pauda daudzu jūtas, daloties savā pieredzē: ”Darbā es reti saņemu uzslavas. Tur valda sīvs konkurences gars un attiecības ir vēsas. Tāpēc tad, kad vecākie mani uzslavē par to, ko esmu paveikusi draudzē, tas mani ļoti uzmundrina un iedveš spēku. Tad es sajūtu, ka debesu Tēvs mani mīl.” Kāds brālis, kas viens pats audzina divus bērnus, ir izjutis kaut ko līdzīgu. Nesen kāds draudzes vecākais sirsnīgi uzslavēja šo kristieti. Kā tas viņu ietekmēja? Brālis stāsta: ”Vecākā vārdi man sniedza īstu stiprinājumu.” No sirds uzslavējot brāļus un māsas, draudzes vecākie viņus uzmundrina un vairo viņu prieku. Iznākumā ticības biedri rod spēku, lai turpinātu iet pa dzīvības ceļu un ”nenogurtu”. (Jes. 40:31.)
”GANIET DIEVA DRAUDZI”
10., 11. a) Kā draudzes vecākie var sekot Nehemijas piemēram? b) Kā draudzes vecākie var sniegt ticības biedriem ”kādu garīgu dāvanu”?
10 Kāds ir vēl viens būtisks veids, kā draudzes vecākie var apliecināt, ka viņiem rūp draudzes locekļi, un vairot viņu prieku? Draudzes vecākie uzņemas iniciatīvu, lai sniegtu atbalstu tiem, kam tas ir īpaši nepieciešams. (Nolasīt Apustuļu darbus 20:28.) Tā viņi seko to Dieva kalpu priekšzīmei, kuri ganīja Dieva ganāmpulku senatnē. Pievērsiet, piemēram, uzmanību tam, kā rīkojās Nehemija, kad viņš ievēroja, ka daļai viņa tautiešu garīgums ir atslābis. Bībelē ir teikts, ka Nehemija nekavējoties ”uzstājās ar runu”, lai uzmundrinātu savus ticības biedrus. (Neh. 4:14.) Mūsdienās draudzes vecākie rīkojas līdzīgi. Redzot, ka ticības biedriem ir vajadzīgs atbalsts, viņi cenšas tiem sniegt stiprinājumu, lai tie stingri stāvētu ticībā. Ja ir iespējams, vecākie apciemo brāļus un māsas, lai viņus uzmundrinātu. Šo apmeklējumu laikā draudzes vecākie cenšas sniegt ticības biedriem ”kādu garīgu dāvanu”. (Rom. 1:11.) Ko viņi var darīt, lai tas izdotos?
11 Pirms draudzes vecākais dodas apmeklēt ticības biedru, viņam ir rūpīgi jāapdomā, kādas ir šī brāļa vai māsas vajadzības. Ar kādām grūtībām šis cilvēks saskaras? Kādas domas viņu varētu stiprināt? Varbūt viņu varētu uzmundrināt kāds Bībeles pants vai stāsts par kādu Bībelē minētu cilvēku? Šādas pārdomas draudzes vecākajam palīdzēs risināt saturīgu sarunu, nevis pievērsties tikai sadzīviskiem tematiem. Draudzes vecākais apciemojuma laikā ļauj ticības biedriem brīvi izteikties un uzmanīgi viņus uzklausa. (Jēk. 1:19.) Kāda māsa saka: ”Ir ļoti patīkami redzēt, ka draudzes vecākais no visas sirds klausās, ko tu stāsti.” (Lūk. 8:18.)
12. Kuriem draudzes locekļiem ir vajadzīgs uzmundrinājums, un kāpēc?
12 Kuriem draudzes locekļiem ir vajadzīgs, lai vecākie viņus apmeklētu un uzmundrinātu? Pāvils kristiešu draudzes vecākos aicināja: ”Esiet nomodā.. par visu ganāmpulku.” Draudzes vecāko atbalsts tiešām ir vajadzīgs visiem draudzes locekļiem, arī pionieriem un citiem kristiešiem, kas jau daudzus gadus ir uzticīgi kalpojuši Dievam. Kāpēc tā var teikt? Kaut gan šiem kristiešiem ir stipra ticība, reizēm viņi jūt, ka paši saviem spēkiem viņi vairs nespēj izturēt problēmas, ko sagādā šī ļaunā pasaule. Lai labāk saprastu, kāpēc arī garīgi stipriem Dieva kalpiem reizēm ir vajadzīgs ticības biedru atbalsts, pārdomāsim, ko savulaik pieredzēja ķēniņš Dāvids.
DĀVIDAM NĀK PALĪGĀ ABIŠAJS
13. a) Kādā brīdī Jišbī-Benobs izlēma uzbrukt Dāvidam? b) Kā Abišajam izdevās izglābt Dāvidu?
13 Neilgi pēc tam, kad jaunais Dāvids bija svaidīts par nākamo ķēniņu, viņš stājās pretī Goliātam, vienam no refajiešiem jeb milžu cilts piederīgajiem. Drosmīgais Dāvids nogalināja šo milzi. (1. Sam. 17:4, 48—51; 1. Laiku 20:5, 8.) Pēc daudziem gadiem kādā kaujā ar filistiešiem Dāvidam atkal bija jācīnās ar kādu milzi. Šī stiprinieka vārds bija Jišbī-Benobs, un arī viņš bija refajietis. (2. Sam. 21:16.) Tomēr šoreiz milzis gandrīz nogalināja Dāvidu. Kāpēc tā notika? Dāvids nebija zaudējis drosmi, taču viņam bija izsīkuši spēki. Bībelē teikts: ”Dāvids pagura.” Līdzko Jišbī-Benobs ievēroja Dāvida nogurumu, viņš ”nodomāja Dāvidu nogalināt”. Tomēr tad, kad milzis jau pacēla savu ieroci pret Dāvidu, ”viņam uzbruka Abišajs, Cerujas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja”. (2. Sam. 21:15—17.) Dāvids bija par mata tiesu izglābies no nāves! Ķēniņš neapšaubāmi bija dziļi pateicīgs Abišajam, ka tas nebija izlaidis viņu no acīm un bija nekavējoties steidzies palīgā, kad Dāvida dzīvība bija briesmās. Ko mēs varam mācīties no šī notikuma?
14. a) Kā mēs varam pārvarēt problēmas, kas šķiet tikpat neuzveicamas kā Goliāts? b) Kā draudzes vecākie brāļiem un māsām var palīdzēt atgūt spēku un prieku? Miniet piemēru.
14 Jehovas kalpi visā pasaulē kalpo viņam, par spīti grūtībām, ko rada Sātans un tie, kas atrodas viņa ietekmē. Daudzi no mums ir saskārušies ar milzīgām grūtībām, tomēr, pilnībā paļaujoties uz Jehovu, mēs esam spējuši stāties pretī šādiem ”Goliātiem”. Taču reizēm nemitīgā cīņa ar šīs pasaules problēmām mums izsmeļ spēkus un laupa drosmi. Šādā brīdī mēs esam viegli ievainojami, un pastāv briesmas, ka mūs var satriekt grūtības, ar kurām citos apstākļos mēs veiksmīgi tiktu galā. Kā daudzi ir pārliecinājušies, šādos gadījumos draudzes vecākā atbalsts, kas tiek sniegts īstajā brīdī, var kristietim palīdzēt atgūt prieku un spēku. Kāda pioniere, kurai ir pāri 60 gadiem, stāstīja: ”Pirms kāda laika es jutu spēku izsīkumu un sludināšana mani nogurdināja. Kāds vecākais to ievēroja. Viņš pienāca pie manis, un mums izvērsās uzmundrinoša saruna, kurā mēs apspriedām kādu Bībeles fragmentu. Es liku lietā padomus, ko man deva šis brālis, un tas man ļoti palīdzēja.” Māsa piebilda: ”Tas, ka viņš ievēroja manu vājuma mirkli un man palīdzēja, tiešām liecināja par mīlestības pilnām rūpēm no viņa puses.” Ir aizkustinoši apzināties, ka mūsu draudzēs ir vecākie, kas ir nomodā par mūsu garīgo labklājību un, tāpat kā savulaik Abišajs, ir gatavi mūsu atbalstīt īstajā brīdī.
”LAI JŪS ZINĀTU, CIK ĻOTI ES JŪS MĪLU”
15., 16. a) Kāpēc ticības biedri no sirds mīlēja Pāvilu? b) Kāpēc mēs mīlam mūsu draudzes vecākos?
15 Ganīt Dieva ganāmpulku nav viegls uzdevums. Reizēm draudzes vecākie pavada negulētas naktis, domādami par brāļiem un māsām un lūgdami Jehovu par viņiem vai arī cenzdamies sniegt garīgu atbalstu kādam ticības biedram. (2. Kor. 11:27, 28.) Tomēr draudzes vecākie ar prieku rūpīgi pilda savus pienākumus, tāpat kā to darīja Pāvils, kas korintiešiem rakstīja: ”Es ar vislielāko prieku tērēšu pats sevi un tikšu iztērēts par jūsu dvēselēm.” (2. Kor. 12:15.) Mīlestība pret ticības biedriem Pāvilu rosināja iztērēt pašam sevi, lai viņus stiprinātu. (Nolasīt 2. Korintiešiem 2:4; Filip. 2:17; 1. Tes. 2:8.) Nav brīnums, ka brāļi no visas sirds mīlēja Pāvilu. (Ap. d. 20:31—38.)
16 Arī mēs mīlam mūsu gādīgos draudzes vecākos un lūgšanās pateicamies Jehovam, ka viņš mums ir sagādājis šādu atbalstu. Viņi vairo mūsu prieku, apliecinot personisku interesi par mums un apmeklējot mūs, lai mūs stiprinātu. Turklāt mēs esam ļoti pateicīgi, ka viņi ir gatavi mūs atbalstīt brīžos, kad, šķiet, vairs nespējam izturēt šīs pasaules problēmas. Šādi iejūtīgi kristiešu draudzes vecākie tiešām ir darbabiedri, kas vairo mūsu prieku.
^ 5. rk. Šiem pašiem brāļiem un māsām tika uzdots vēl viens jautājums: ”Kādu īpašību jūs draudzes vecākajos vērtējat visaugstāk?” Lielākā daļa no viņiem atbildēja, ka viņiem ir svarīgi, lai vecākie būtu pieejami. Šī būtiskā īpašība tiks aplūkota vienā no nākamajiem žurnāla numuriem.