”KAM tie visi ir domāti?” jautāja Džordžs Neišs, rādīdams uz 18 metrus gariem baļķiem, kas, sakrauti kaudzē, gulēja ieroču noliktavā Saskatūnā (Kanāda, Saskačevana). Viņam tika paskaidrots, ka no šiem baļķiem Pirmā pasaules kara laikā būvēja signāltorņus. ”Pēkšņi man ienāca prātā, ka baļķus varētu izmantot radiotorņu būvēšanai,” vēlāk stāstīja brālis Neišs, ”un tā radās doma par teokrātisku radiostaciju.” Jau pēc gada, 1924. gadā, sāka darboties raidstacija CHUC. Tā bija viena no pirmajām Kanādas radiostacijām, kas piedāvāja reliģiska satura pārraides.

Kanāda, kuras teritorija ir apmēram tikpat liela kā visa Eiropa, bija ideāla vieta sludināšanai pa radio. ”Pateicoties radioraidījumiem, patiesību izdzirdēja daudzi cilvēki, ko mēs nevarējām satikt personiski,” saka Florensa Džonsone, kas strādāja Saskatūnas radiostacijā. ”Tā kā radio tajā laikā bija kaut kas jauns, cilvēki labprāt klausījās visu, kas tika pārraidīts.” 1926. gadā Bībeles pētniekiem (kā tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki) bija savas radiostacijas četrās Kanādas pilsētās. *

Ko jūs dzirdētu, ja jums būtu iespēja noklausīties kādu no šīm pārraidēm? Bieži tajās uzstājās dziedātāji no draudzes kopā ar tiem, kas spēlēja kādu mūzikas instrumentu, vai pat ar nelielu orķestri. Protams, brāļi lasīja arī sprediķus un vadīja pārrunas par Bībeles tēmām. Eimija Džonsa, kas piedalījās šādās pārrunās, atceras: ”Sludināšanā, kad es pateicu, kā mani sauc, mājas saimnieks dažkārt sacīja: ”Jā, es dzirdēju jūs pa radio.””

Bībeles pētnieki Helifeksā (Jaunskotija) izmantoja tam laikam jaunu pārraižu formātu — sarunu šovu, kura klausītājiem bija iespēja zvanīt un uzdot jautājumus par Bībeli. ”Klausītāju atsaucība bija milzīga,” rakstīja kāds brālis. ”Tālruņa zvanu skaits gandrīz vai paralizēja darbu radiostacijā.”

 Tāpat kā apustulis Pāvils, Bībeles pētnieki sastapās ar dažādu reakciju uz vēsti, ko viņi sludināja. (Ap. d. 17:1—5.) Daļai klausītāju šī vēsts patika. Piemēram, kad Hektors Māršals pa radio dzirdēja Bībeles pētniekus pieminam grāmatu Rakstu studijas, viņš pasūtīja sešus tās sējumus. ”Es cerēju, ka šīs grāmatas man noderēs, mācot svētdienas skolā,” viņš vēlāk rakstīja. Tomēr, kad Hektors bija izlasījis pirmo sējumu, viņš nolēma atstāt baznīcu. Viņš kļuva par dedzīgu sludinātāju un līdz pat savai nāvei 1998. gadā uzticīgi kalpoja Jehovam. Jaunskotijas austrumos nākamajā dienā pēc runas ”Dieva valstība — vienīgā pasaules cerība” pārraidīšanas pulkvedis Dž. A. Makdonalds kādam brālim teica: ”Vakar Keipbretonas salas iedzīvotāji dzirdēja vēsti, par kuru neko labāku šajā pasaules daļā vēl neviens nebija dzirdējis.”

Taču garīdzniekus šī vēsts sadusmoja. Daži katoļi Helifeksā draudēja uzspridzināt radiostaciju, kas pārraidīja Bībeles pētnieku programmas. Reliģisko vadītāju ietekmē valdība 1928. gadā pēkšņi paziņoja, ka Bībeles pētniekiem piederošajām stacijām netiks atjaunotas apraides licences. Protestējot pret šo netaisnīgo lēmumu, tika izdots un izplatīts informatīvs buklets Who Owns the Air? (Kam pieder ēters?). Apraides licences Bībeles pētniekiem tomēr netika atjaunotas.

Vai Jehovas kalpi, kuru skaits Kanādā tolaik nebija liels, ļāvās bēdām? ”Sākumā gan likās, ka ienaidnieki ir guvuši nozīmīgu uzvaru,” atzina Izabela Veinraita. ”Bet es zināju, ka Jehova būtu varējis to novērst, ja tas būtu saskaņā ar viņa nodomu. Tātad bija jāsecina, ka mums ir jāpielāgojas un jāpāriet uz citu, labāku veidu, kā sludināt labo vēsti par valstību.” Līdz tam Bībeles pētnieki Kanādā lielā mērā bija sludinājuši tieši ar radioraidījumu palīdzību, bet nu viņi pievērsa lielāku uzmanību tam, lai apmeklētu cilvēkus personiski. Tomēr savā laikā radio bija iedarbīgs līdzeklis vislabākās jebkad dzirdētās vēsts izplatīšanai. (No mūsu arhīva Kanādā.)