Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Dzīvesstāsts

”Svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi”

”Svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi”

Pastāstījusi Loisa Didure

Mums visiem dzīvē gadās nožēlot kādu lēmumu. Tomēr, atskatoties uz 50 gadiem, ko esmu pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā, man jāsaka, ka dzīve pie Jehovas labās rokas man nekad nav sagādājusi vilšanos. Es vēlētos pastāstīt, kāpēc es tā varu sacīt.

ES PIEDZIMU 1939. gadā Saskačevanas provincē Kanādā. Mūsu ģimenē bez manis auga vēl četras māsas un brālis, un mūsu dzīve Saskačevanas prērijās, kur atradās mūsu ferma, bija ļoti laimīga. Kādu dienu pie tēva atnāca Jehovas liecinieki, un es viņiem pavaicāju, vai Dievam ir vārds. Viņi mums Bībelē parādīja Dieva vārdu, un, to redzot, man radās vēlēšanās uzzināt vairāk par Dievu un viņa Rakstiem.

Tajos gados fermeru bērni apmeklēja vietējās lauku skolas, kurās vienā telpā mācījās dažāda vecuma bērni līdz pat astotajai klasei. Lai nokļūtu līdz skolai, bija jāmēro daudzi kilometri kājām vai ar zirgu. Par skolotāja dzīvesvietu un iztiku gādāja ģimenes, kas dzīvoja attiecīgajā apgabalā. Tā sanāca, ka vienu gadu mani vecāki uzņēma pie sevis jauno skolotāju Džonu Diduru.

Es nemaz nenojautu, ka šim jaunajam vīrietim ir liela interese par Bībeli. Reiz, kad es atzinīgi izteicos par komunisma un sociālisma idejām, kuras atbalstīja mans tēvs, Džons mierīgi noteica: ”Nevienam cilvēkam nav tiesību valdīt pār otru. Šādas tiesības ir tikai Dievam.” Pēc šīs sarunas vēlāk mums izvērsās daudzas aizraujošas diskusijas.

Džons bija dzimis 1931. gadā un bija daudz dzirdējis par ciešanām, kas cilvēkiem bija jāpieredz kara laikā. Kad 1950. gadā sākās Korejas karš, viņš dažādiem garīdzniekiem bija vaicājis, kāda ir viņu nostāja jautājumā par iesaistīšanos karā. Viņi visi atbildēja, ka kristieši var doties karot. Vēlāk Džons šo pašu jautājumu uzdeva Jehovas lieciniekiem, un viņi Džonam paskaidroja, kāda saskaņā ar Bībeli bija pirmā gadsimta kristiešu attieksme pret līdzdalību karā. 1955. gadā Džons kristījās, un nākamajā gadā kristījos arī es. Mēs abi vēlējāmies kalpot Jehovam no visa spēka un sirds. (Ps. 37:3, 4.) 1957. gada jūlijā mēs ar Džonu apprecējāmies.

Mūsu kāzu gadadiena bieži iekrita kongresa laikā. Bija tik patīkami šajā dienā atrasties starp tūkstošiem cilvēku, kas dziļi ciena laulību. Pirmais starptautiskais kongress, ko mēs ar vīru apmeklējām, notika 1958. gadā ASV pilsētā Ņujorkā. Mēs ar vēl trīs cilvēkiem automašīnā devāmies tālajā ceļā no Saskačevanas uz Ņujorku. Veselu nedēļu mēs pa dienu braucām, bet naktis pārlaidām teltī. Iedomājieties, cik priecīgi mēs bijām, kad kāds brālis, ar ko mēs iepazināmies Bētlihemā (ASV, Pensilvānijas štats), mūs laipni uzaicināja nakšņot pie sevis mājās! Pateicoties šim brālim, mēs ieradāmies Ņujorkā tīri un kārtīgi. Grandiozais kongress mūs dziļi iespaidoja un vairoja prieku par iespēju kalpot Jehovam. Mēs izjutām, cik patiesi ir psalmu sacerētāja vārdi: ”Svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” (Ps. 16:11.)

KALPOJAM PAR PIONIERIEM

1959. gadā mēs sākām dzīvot nelielā dzīvojamā piekabē uz kāda pakalna Saskačevanas prērijās, kur mēs kalpojām par pionieriem. No savas mājvietas mēs varējām pārredzēt tālu apkaimi, un daļa no šiem plašumiem bija mūsu sludināšanas teritorija.

Kādu dienu pienāca vēstule no Jehovas liecinieku filiāles. Es steidzos pie Džona, kas tajā brīdī laboja traktoru. Vēstulē bija teikts, ka mēs tiekam aicināti kalpot par speciālajiem pionieriem Redleikā (Ontārio province). Mums nebija ne jausmas, kas tā ir par vietu, tāpēc mēs tūlīt pat paņēmām karti un to sameklējām.

Kāds gan kontrasts mūsu norīkojuma vieta bija salīdzinājumā ar prēriju plašumiem! Tagad mūsu acīm pavērās vareni, biezi meži un to ieskautas pilsētiņas, kas bija uzbūvētas zelta raktuvju tuvumā. Kad pirmajā dienā pēc ierašanās Redleikā mēs meklējām, kur apmesties, kāda maza meitene dzirdēja, kā mēs runājamies ar viņas kaimiņu. Viņa steidzās uz mājām, pastāstīja par mums mātei, un šī sieviete mums laipni piedāvāja naktsmājas. Guļvietu mums ierādīja pagrabā. Nākamajā dienā mēs apmetāmies guļbaļķu būdiņā, kurā bija divas istabas; tajā nebija ūdensvada, nebija arī mēbeļu, un telpas varēja apsildīt vienīgi ar nelielu malkas krāsniņu. Mēs iegādājāmies dažas mantas lietoto preču veikalā un drīz vien savā jaunajā dzīvesvietā jutāmies tīri apmierināti.

Tuvākā draudze atradās vairāk nekā 200 kilometru attālumā no Redleikas. Daudzi zeltrači bija atceļojuši uz šo pusi no Eiropas, un viņi mums vaicāja, vai mēs varētu viņiem sagādāt Bībeli viņu dzimtajā valodā. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau vadījām 30 brīnišķīgas Bībeles nodarbības. Pēc pusgada Redleikā tika izveidota neliela draudze.

Reiz kādas Bībeles skolnieces vīrs piezvanīja vietējam priesterim, lai tas atnāktu un vestu viņa sievu pie prāta. Kad priesteris ieradās, viņš mums norādīja, ka mums būtu jāmāca arī par trīsvienību, nevis tikai par citām tēmām. Saimniece paņēma savu katoļu Bībeles izdevumu un lūdza, lai priesteris pamato savus apgalvojumus ar Bībeli. Taču viņš atsvieda Bībeli atpakaļ pāri galdam un teica, ka viņam nekas neesot jāpierāda. Aizejot viņš saimniekiem ukraiņu valodā piekodināja, lai viņi izmet mūs pa durvīm un nekad vairs nelaiž iekšā. Šis vīrs nenojauta, ka Džons saprot ukraiņu valodu.

Neilgi pēc tam mēs aizbraucām no Redleikas, jo Džonam bija jāapgūst rajona pārrauga pienākumi. Aptuveni pēc gada, kad Džons kādā apgabala kongresā uzstājās ar kristīšanās runu, to cilvēku vidū, kas gatavojās kristīties, bija arī vīrietis, kurš bija lūdzis palīdzību priesterim. Šis notikums viņu bija pamudinājis pašam iedziļināties Bībelē.

APMEKLĒJAM DRAUDZES

Apmeklējot draudzes, mums ar vīru pavērās iespēja dzīvot pie dažādiem brāļiem un māsām, un ar daudziem no viņiem mums izveidojās tuva draudzība. Prātā ir palicis kāds gadījums, kad mēs dzīvojām pie kādas padzīvojušas māsas neapkurināmā augšstāva istabiņā. Agri no rīta mēs dzirdējām, kā viņa klusītēm ienāk istabā, lai iekurtu uguni nelielā plītiņā. Pēc neilga brītiņa viņa vēlreiz atgriezās istabā ar bļodu un siltu ūdeni, lai mēs varētu sagatavoties dienas gaitām. Es daudz iemācījos no šīs māsas laipnības.

Atbalstot vīru ceļojošā pārrauga darbā, es izjutu, kā nostiprinās manas attiecības ar Jehovu. Kādā rajonā Albertas provincē bija iekļauta arī neliela kalnrūpniecības pilsētiņa tālu ziemeļos, kurā dzīvoja tikai viena māsa. Kāda bija Jehovas organizācijas attieksme pret šo māsu, kas dzīvoja tik tālu prom no ticības biedriem? Ik pēc pusgada mēs lidojām uz šo pilsētiņu, lai pavadītu nedēļu ar mūsu māsu — ietu ar viņu sludināt un noturētu sapulces. Programma bija tāda pati kā lielās draudzēs, ko apmeklējām citās pilsētās. Tas bija aizkustinošs atgādinājums par to, cik ļoti Jehova gādā par katru savu kalpu.

Ar daudziem ticības biedriem, kas mūs uzņēma pie sevis, mēs vēlāk uzturējām pastāvīgu kontaktu. Šajā ziņā man ļoti noderēja kāda dāvana, ko es biju saņēmusi no Džona, — krāsaina kastīte, pilna ar rakstāmpapīru. Mēs bieži rakstījām vēstules draugiem, izmantojot rakstāmpapīru no šīs vēstuļu kastītes, ko es joprojām glabāju kā lielu dārgumu.

Kad mēs apmeklējām draudzes Toronto, mums piezvanīja kāds brālis no Kanādas Bēteles un aicināja mūs apsvērt, vai mēs gribētu kalpot Bētelē. Cik ilgi mēs varējām apdomāt šo piedāvājumu? Brālis sacīja, ka būtu labi sniegt atbildi jau nākamajā dienā. Tā mēs arī izdarījām.

KALPOJAM BĒTELĒ

Ikreiz, kad mums uzticēja kalpošanā kādu jaunu uzdevumu, mēs mācījāmies no cita aspekta novērtēt Jehovas dāvanas, ko sagādā dzīve pie viņa labās rokas. 1977. gadā mēs pārcēlāmies uz Bēteli. Šeit mēs iepazināmies ar svaidītajiem brāļiem, un mēs redzējām ne tikai to, cik dažādi cilvēki viņi bija, bet arī to, cik augstu viņi vērtē Dieva Rakstus.

Mēs pieradām pie Bēteles kārtības, un mums tā patika. Piemēram, mūsu drēbes tagad glabājās skapī, nevis ceļasomās, un mēs piederējām pie vienas konkrētas draudzes. Viens no maniem uzdevumiem, kas man sagādāja lielu prieku, bija vadīt ekskursijas. Es Bēteles viesiem varēju paskaidrot, kāds darbs Bētelē tiek veikts, uzklausīt viņu jautājumus un atbildēt uz tiem.

Gadi aizlidoja vēja spārniem, un 1997. gadā Džonu uzaicināja uz Patersonu (ASV, Ņujorkas štats) apmeklēt kursus filiāļu komiteju locekļiem. Pēc tam brāļi pavaicāja, vai mēs būtu gatavi pārcelties uz Ukrainu. Viņi sacīja, lai mēs kārtīgi, ar lūgšanām apdomājam šo jautājumu. Jau tajā pašā vakarā mums bija skaidrs, ka mēs dosimies uz Ukrainu.

JAUNAS PĀRMAIŅAS — UKRAINA

1992. gadā mēs bijām apmeklējuši lielu starptautisku kongresu Sanktpēterburgā (Krievija) un 1993. gadā vēl vienu — Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Kopš tā laika mums bija radušās sirsnīgas jūtas pret mūsu Austrumeiropas brāļiem. Mēs no Kanādas pārcēlāmies uz Ukrainas pilsētu Ļvovu un sākām dzīvot kādas vecas mājas otrajā stāvā. No mūsu logiem bija redzams pagalms ar nelielu dārziņu, kurā rosījās liels sarkans gailis un vesels bars vistu. Es jutos gandrīz kā kādā Saskačevanas fermā. Mēs bijām 12 Jehovas liecinieki, kas dzīvoja šajā mājā. Lai nokļūtu līdz Bētelei, kur mēs strādājām, mums katru rītu bija jāmēro ceļš cauri pilsētai.

Ukrainā mēs iepazināmies ar daudziem brāļiem un māsām, kas bija izturējuši vajāšanas, aizliegumu un ieslodzījumu. Kopā ar viņiem mēs jutāmies ļoti nepieredzējuši un necili. Par spīti visām grūtībām, šie ticības biedri bija saglabājuši stipru ticību. Kad mēs viņus uzslavējām, viņi mēdza teikt: ”Mēs to darījām Jehovas dēļ.” Viņi nekad nebija jutušies atstāti. Līdz pat šai dienai tajās reizēs, kad tu kādam pateicies par laipnību, viņš tev atbild: ”Paldies Jehovam!”, atzīstot, ka visa labā avots ir Jehova.

Ukrainā daudzi uz sapulcēm dodas kājām, tāpēc brāļiem ir laiks mierīgi aprunāties un uzmundrināt citam citu. Reizēm ceļš aizņem kādu stundu vai pat ilgāk. Ļvovā ir vairāk par 50 draudzēm, no kurām 21 pulcējas lielā valstības zāļu kompleksā. Ir brīnišķīgi redzēt, kā svētdienās brāļi un māsas nebeidzamā straumē plūst uz valstības zālēm.

Starp sirsnīgajiem un gādīgajiem ukraiņu brāļiem mēs ātri vien sajutāmies kā savējie. Kad man ir grūti saprast ukraiņu valodu, viņi ir ļoti pacietīgi. Viņu siltais acu skatiens bieži izsaka tikpat daudz kā vārdi.

2003. gadā, kad Kijevā notika starptautiskais kongress, mēs pieredzējām gadījumu, kas apliecina, cik nešaubīga ir ticības biedru paļāvība uz Dievu. Mēs bijām nobraukuši lejā kādā ļaužu pārpildītā metro stacijā, kad pie mums pienāca maza meitene un klusām sacīja: ”Es esmu apmaldījusies. Nevaru atrast savu vecmāmiņu.” Meitene bija ievērojusi mūsu kongresa dalībnieku kartītes un sapratusi, ka mēs esam Jehovas liecinieki. Viņa bija drosmīga un nemaz neraudāja. Ar mums kopā bija kāda rajona pārrauga sieva, un viņa laipni aizveda meitenīti uz stadionu pie brāļiem, kam bija uzticēts risināt šādas situācijas. Drīz vien meitenīte un vecmāmiņa atkal bija kopā. Mani dziļi saviļņoja meitenes lielā paļāvība uz Dievu. Kaut gan viņa bija apmaldījusies milzīgā ļaužu pūlī, viņas paļāvība nemazinājās.

2001. gada maijā notika Ukrainas filiāles svinīgā atklāšana, uz kuru ieradās brāļi no dažādām zemēm. Tas bija neaizmirstams skats, kā svētdienā pēc īpašas runas, kas tika teikta kādā stadionā, uz mūsu jauno Bēteli plūda brāļu un māsu jūra. Bija patīkami redzēt, cik mierīgi un kārtīgi viss noritēja. Filiāles svinīgā atklāšana man palīdzēja vēl augstāk novērtēt svētības, ko sagādā kalpošana Dievam.

SĀPĪGS ZAUDĒJUMS

Diemžēl 2004. gadā Džonam diagnosticēja audzēju, un mēs devāmies uz Kanādu, lai viņš varētu ārstēties. Ķīmijterapijas kurss bija tik smags, ka Džons to tik tikko izturēja. Vairākas nedēļas viņš nenāca pie samaņas un viņam bija jāpaliek intensīvās terapijas nodaļā. Par laimi, Džons tomēr atguva samaņu. Kaut gan viņam bija ļoti grūti runāt, viņa acis pauda pateicību visiem, kas viņu apciemoja.

Taču Džons tā arī neatlaba, un tā paša gada rudenī viņš nomira. Man bija tāda sajūta, it kā liela daļa no manis būtu zaudēta. Mēs ar Džonu bijām jutušies tik laimīgi, kopā kalpojot Jehovam! Nu man bija jāizlemj, kā dzīvot tālāk, un es pieņēmu lēmumu atgriezties Ukrainā. Es esmu ļoti pateicīga ticības biedriem Bētelē un draudzē par mīlestību un siltumu, ko viņi man allaž dāvā.

Mums nekad dzīvē nebija jānožēlo lēmumi, ko pieņēmām, kalpojot Dievam. Tā bija brīnišķīga dzīve vislabākajā sabiedrībā, kāda vien var būt. Es zinu, ka man būs iespēja vēl daudz ko uzzināt par Jehovas labestību, un es ceru, ka varēšu kalpot viņam mūžīgi, jo es tik tiešām esmu atradusi svētības pilnas dāvanas pie viņa labās rokas.

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Mums nekad dzīvē nebija jānožēlo lēmumi, ko pieņēmām, kalpojot Dievam”

[Attēls 3. lpp.]

Ar Džonu mūsu kāzu dienā

[Attēls 4. lpp.]

Kad es biju speciālā pioniere Redleikā (Ontārio štats)

[Attēls 5. lpp.]

2002. gadā kopā ar Džonu Ukrainā