Skaudība — īpašība, kas var saindēt mūsu domāšanu

Tā piemita Napoleonam Bonapartam, to pazina Jūlijs Cēzars, un arī Aleksandram Lielajam tā nebija sveša. Par spīti visai viņu varenībai un slavai, šo vīru sirdī perinājās inde, kas var saēst cilvēka dzīvi. Visi trīs apskauda kādu citu.

”Napoleons apskauda Cēzaru, Cēzars apskauda Aleksandru, un Aleksandrs, es iedrošinos sacīt, apskauda Herkulesu, kas nekad nav dzīvojis,” rakstīja angļu filozofs Bērtrands Rasels. Skaudību var izjust jebkurš, lai cik bagāts viņš būtu, lai kādi tikumi viņam piemistu un lai cik lielus panākumus viņš dzīvē būtu guvis.

Skaudība ir naidīgas, nedraudzīgas jūtas, kuras izraisa citu manta, labklājība, pārākums un tā tālāk. Kādā Bībeles komentārā ir skaidrots, ka vārds ”skaudība” apzīmē ne vien kāri pēc labuma, kas ir otram, bet arī vēlmi, lai otram šī labuma nebūtu. Skauģim kremt, ka citiem kaut kas ir, un viņš labprāt gribētu tiem to atņemt.

Ir noderīgi pārdomāt, kā mūsu sirdī var iezagties skaudība un kādas sekas tā var izraisīt. Tāpat ir svarīgi zināt, ko mēs varam darīt, lai nenokļūtu skaudības varā.

GARS, KAS VAR UZPŪST SKAUDĪBAS LIESMU

Nosliece uz skaudību piemīt visiem nepilnīgiem cilvēkiem, bet ir vairāki faktori, kas šo noslieci var pastiprināt. (Jēk. 4:5.) Norādīdams uz vienu no tiem, apustulis Pāvils rakstīja: ”Nekļūsim godkārīgi, neizaicināsim cits citu uz sāncensību un neapskaudīsim cits citu.” (Gal. 5:26.) Sāncensības gara dēļ mēs, būdami nepilnīgi, viegli varam kļūt skaudīgi. Par to pārliecinājās divi kristieši — Kristīna un Hosē *.

Kristīna, kas ir pioniere, stāsta: ”Es bieži pieķeru sevi raugāmies uz citiem ar skaudību. Es salīdzinu to, kas viņiem ir, ar to, kā man nav.” Reiz Kristīna pusdienoja kopā ar ceļojošo pārraugu un viņa sievu. Zinot, ka viņa ar savu vīru Ēriku ir aptuveni tādā pašā vecumā kā šis pāris un ka agrāk viņu uzdevumi kalpošanā ir bijuši līdzīgi, Kristīna ieminējās: ”Mans vīrs arī ir draudzes vecākais! Kāpēc tavs vīrs ir ceļojošais pārraugs, bet mēs neesam nekas?” Skaudība, ko uzkurināja sāncensības gars, Kristīnai traucēja saskatīt, cik labu darbu dara viņa ar vīru, un lika justies neapmierinātai ar dzīvi.

Hosē gribēja kļūt par draudzes kalpotāju. Kad citus iecēla par draudzes kalpotājiem, bet viņu ne, Hosē pārņēma skaudība un viņš sāka turēt ļaunu prātu uz draudzes vecāko koordinatoru. ”Savas skaudības dēļ es ienīdu šo brāli un nepareizi iztulkoju viņa nolūkus,” atzīst Hosē. ”Ja esi ļāvis vaļu skaudībai, tu domā vairs tikai par sevi un nespēj skaidri spriest.”

 KO VAR MĀCĪTIES NO BĪBELES PIEMĒRIEM

Bībelē var atrast daudz brīdinošu piemēru. (1. Kor. 10:11.) Tie palīdz saprast, kā skaudība attīstās un kā šīs jūtas var saindēt cilvēku, ja viņš ar tām necīnās.

Piemēram, Ādama un Ievas pirmdzimtais dēls Kains sadusmojās, kad Jehova pieņēma Ābela upuri, bet viņējo noraidīja. Kains būtu varējis labot situāciju, bet skaudība viņā pamodināja tik aklu naidu, ka viņš nogalināja savu brāli. (1. Moz. 4:4—8.) Ir saprotams, kāpēc Bībelē par Kainu ir teikts, ka viņš ”bija no ļaunā”, tas ir, no Sātana. (1. Jāņa 3:12.)

Jāzepa desmit brāļiem skauda viņa īpaši siltās attiecības ar tēvu. Kad Jāzeps viņiem izstāstīja savus pravietiskos sapņus, brāļu naids vēl vairāk pieauga un viņi pat gribēja Jāzepu nonāvēt. Beigās brāļi pārdeva viņu verdzībā un bezjūtīgi lika tēvam noticēt, ka Jāzeps ir miris. (1. Moz. 37:4—11, 23—28, 31—33.) Pēc daudziem gadiem viņi atzina savu grēku, sacīdami cits citam: ”Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām.” (1. Moz. 42:21; 50:15—19.)

Korahu, Dātanu un Abirāmu sagrāba skaudība, kad viņi salīdzināja savu stāvokli ar to, kādu ieņēma Mozus un Ārons. Viņi apsūdzēja Mozu, ka tas ”sevi tur.. par valdnieku” un raugās uz citiem no augšas. (4. Moz. 16:13.) Šī apsūdzība bija nepatiesa. (4. Moz. 11:14, 15.) Pats Jehova bija iecēlis Mozu par tautas vadoni. Tomēr šie dumpinieki apskauda Mozu viņa stāvokļa dēļ, un skaudība galu galā kļuva par iemeslu viņu bojāejai no Jehovas rokas. (Ps. 106:16, 17.)

Ķēniņš Salamans pieredzēja gadījumu, kurš spilgti parādīja, uz ko cilvēks var būt spējīgs skaudības dēļ. Kāda sieviete, kurai bija nomiris bērns, mēģināja piesavināties otras sievietes bērnu un centās viņai iegalvot, ka viņas bērns ir tas, kurš ir miris. Kad ķēniņš izskatīja šo lietu, krāpniece pat bija ar mieru, ka dzīvo zīdaini nogalina. Taču Salamans lika atdot bērnu īstajai mātei. (1. Ķēn. 3:16—27.)

Skaudība var nodarīt lielu postu. Tikko minētie Bībeles piemēri liecina, ka tā var izraisīt naidu un netaisnību un pat pamudināt uz slepkavību. Turklāt visos šajos gadījumos nenovīdības pārņemtie cilvēki vērsās pret kādu, kas nebija izdarījis neko sliktu un nebija pelnījis naidīgu attieksmi. Kā neļaut skaudībai gūt pār mums virsroku? Vai ir kāda pretinde pret skaudību?

IEDARBĪGAS PRETINDES

Attīstīsim mīlestību un veidosim sirsnīgas jūtas pret brāļiem. Apustulis Pēteris kristiešus aicināja: ”Būdami paklausīgi patiesībai, jūs esat attīrījuši savas dvēseles, un jūsu starpā valda neliekuļota brāļu mīlestība — tad nu kvēli mīliet cits citu no visas sirds!” (1. Pēt. 1:22.) Kas ir raksturīgs  mīlestībai? Apustulis Pāvils rakstīja: ”Mīlestība ir pacietīga un laipna. Mīlestība nav skaudīga, tā nelielās, nav uzpūtīga, neizturas nepiedienīgi, nemeklē savu labumu, nav viegli aizkaitināma. Tā neuzskaita pārestības.” (1. Kor. 13:4, 5.) Ja mūsu sirdī aizvien vairāk nostiprināsies šāda mīlestība pret citiem, tā palīdzēs uzveikt noslieci uz skaudību. (1. Pēt. 2:1.) Jonatāns nevis apskauda Dāvidu, bet mīlēja to ”tikpat kā [savu] paša dzīvību”. (1. Sam. 18:1.)

Atradīsimies dievbijīgu cilvēku sabiedrībā. 73. psalma sacerētāju māca skaudība pret bezdievjiem, kas bezrūpīgi dzīvo greznībā. Taču viņš pārvarēja šīs jūtas, dodamies uz ”Dieva svētnīcu”. (Ps. 73:3—5, 17, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Kad psalma sacerētājs atradās citu Dieva kalpu sabiedrībā, viņš apjauta, cik lielas svētības viņam dod ”Dieva tuvums”. (Ps. 73:28.) Arī mums nāks par labu, ja mēs regulāri būsim kopā ar ticības biedriem kristiešu draudzes sapulcēs.

Centīsimies darīt labu. Kad Dievs redzēja, ka Kainu ir pārņēmusi skaudība un naids, viņš Kainu mudināja uz labu. (1. Moz. 4:7.) Ko kristiešiem nozīmē darīt labu? Jēzus teica, lai mēs mīlam ”Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu” un savu ”tuvāko kā sevi pašu”. (Mat. 22:37—39.) Gandarījums, ko izjūtam, ja mums svarīgākais dzīvē ir kalpot Jehovam un palīdzēt citiem, ir spēcīga pretinde pret skaudību. Labs veids, kā kalpot Dievam un savam tuvākajam, ir aktīvi piedalīties Dieva valstības sludināšanā un mācekļu gatavošanā, un tā mēs varam pieredzēt ”tā Kunga svētību”. (Sal. Pam. 10:22.)

”Priecājieties ar tiem, kas priecājas.” (Rom. 12:15.) Jēzus priecājās par savu mācekļu sekmēm, un viņš norādīja, ka sludināšanā tie paveiks vairāk par viņu pašu. (Lūk. 10:17, 21; Jāņa 14:12.) Jehovas kalpi ir vienoti, tāpēc, ja kāds no mums gūst panākumus, tā ir svētība mums visiem. (1. Kor. 12:25, 26.) Ja kādam tiek uzticēti atbildīgi pienākumi, mums ir jāpriecājas viņam līdzi, nevis jākļūst skaudīgiem.

CĪŅA NAV VIEGLA

Lai uzveiktu skaudību, iespējams, ir jāizcīna smaga cīņa. Kristīna atzīst: ”Man joprojām ir stipra nosliece uz skaudību. Lai kā man tas nepatiktu, reizēm es jūtu sirdī skaudības dzēlienu, un man pastāvīgi ir jācenšas apslāpēt šīs jūtas.” Arī Hosē bija nopietni jācīnās ar savu trūkumu. ”Jehova man palīdzēja ievērot un novērtēt draudzes vecāko koordinatora labās īpašības,” viņš saka. ”Labas attiecības ar Dievu man ir palīdzējušas vairāk par visu.”

Skaudība ir viens no ”miesas darbiem”, pret kuriem ir jācīnās ikvienam kristietim. (Gal. 5:19—21.) Ja neļausim vaļu skaudībai, mūsu dzīve būs labāka un mēs iepriecināsim savu debesu Tēvu Jehovu.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 17. lpp.]

”Priecājieties ar tiem, kas priecājas”