Ar pateicību pieņemiet, no sirds dodiet

JEHOVA, mūsu mīlošais debesu Tēvs, parāda dziļu interesi par mums. Bībelē ir teikts, ka viņš gādā par visiem saviem kalpiem. (1. Pēt. 5:7.) Jehova apliecina savu gādību, piemēram, ar to, ka dažādos veidos mums palīdz, lai mēs varētu viņam uzticīgi kalpot. (Jes. 48:17.) Viņš vēlas, lai mēs pieņemtu viņa piedāvāto palīdzību, jo īpaši tad, kad pieredzam kādas grūtības. Šo domu apstiprina arī vairāki norādījumi, kurus Jehova bija licis iekļaut Mozus bauslībā.

Jehova bauslībā bija noteicis, kādā veidā trūcīgie cilvēki, piemēram, bāreņi, atraitnes un svešzemnieki, varēja saņemt palīdzību. (3. Moz. 19:9, 10; 5. Moz. 14:29.) Jehova zina, ka viņa kalpiem palaikam var būt vajadzīgs ticības biedru atbalsts. (Jēk. 1:27.) Tāpēc kristiešiem nebūtu jābaidās pieņemt palīdzību, kuru, Jehovas mudināti, viņiem sniedz brāļi un māsas. Taču, pieņemot palīdzību, ir vajadzīga pareiza attieksme.

Dieva Rakstos ir uzsvērts, ka visiem Dieva kalpiem ir iespēja kaut ko dot citiem. Atcerēsimies Bībelē minēto ”nabaga atraitni”, kuru Jēzus redzēja Jeruzalemes templī. (Lūk. 21:1—4.) Domājams, viņa izmantoja iespēju saņemt palīdzību, kāda, saskaņā ar bauslību, pienācās atraitnēm. Tomēr šī trūcīgā atraitne ir pieminēta nevis saistībā ar to, ka kaut ko saņēma, bet ar to, ka deva. Viņas nesavtība noteikti viņai pašai sagādāja prieku, jo, kā teica Jēzus, ”svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Ap. d. 20:35.) Paturot prātā šo atziņu, noskaidrosim, kā mēs varam palīdzēt citiem un izjust prieku, kas rodas dodot. (Lūk. 6:38.)

”Kā es atmaksāšu tam Kungam?”

Psalmu sacerētājs jautāja: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps. 116:12.) Kā Jehova viņam bija palīdzējis? Jehova bija viņu atbalstījis ”nelaimē un bēdās” un pat ”izglābis [viņa] dvēseli no nāves”. Viņš gribēja Jehovam to atlīdzināt. Kādā veidā? Viņš teica: ”Es pildīšu tam Kungam savus solījumus.” (Ps. 116:3, 4, 8, 10—14.) Psalmu dziesminieks apņēmās uzticīgi pildīt visu, ko viņš Jehovam bija solījis.

Mēs varam sekot psalmu sacerētāja paraugam, ja vienmēr cenšamies dzīvot saskaņā ar Dieva likumiem un principiem. Ir svarīgi, lai kalpošana Jehovam būtu galvenais mūsu dzīvē un mēs sekotu Jehovas gara vadībai visā, ko darām. (Sal. Māc. 12:13; Gal. 5:16—18.) Tiesa, mēs nekad nevarēsim pilnībā atlīdzināt Jehovam par visu labo, ko viņš mums ir devis. Tomēr mēs varam iepriecināt Jehovas sirdi ar to, ka pašaizliedzīgi piedalāmies kalpošanā. (Sal. Pam. 27:11.) Iespēja sagādāt prieku Jehovam ir milzīgs gods.

 Ko mēs varam dot draudzei

Noteikti katrs no mums piekritīs, ka kristiešu draudze mums ir devusi daudz ko labu. Ar draudzes starpniecību Jehova ir pārpilnībā sagādājis garīgu uzturu. Mēs esam uzzinājuši patiesību, kas mūs ir atbrīvojusi no reliģiskiem maldiem un garīgas tumsas. (Jāņa 8:32.) Draudzes sapulcēs un kongresos, ko organizē ”uzticīgais un gudrais kalps”, mēs apgūstam zināšanas, kas dāvā cerību uz mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes, kur nebūs nekādu ciešanu un sāpju. (Mat. 24:45—47.) Nav iespējams pat saskaitīt visas svētības, ko mēs jau esam saņēmuši un vēl saņemsim nākotnē tāpēc, ka piederam pie Dieva kalpu draudzes. Bet ko mēs varam dot draudzei?

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.” (Efez. 4:15, 16.) Lai gan Pāvils šos vārdus rakstīja par svaidītajiem kristiešiem, tajos ietvertais princips attiecas uz mums visiem. Katrs draudzes loceklis var kaut ko dot, lai stiprinātu draudzi.

Viens no veidiem, kā to darīt, ir censties uzmundrināt brāļus un māsas un sniegt viņiem garīgu atbalstu. (Rom. 14:19.) Tāpat mēs palīdzam draudzei kļūt stiprākai, ja attiecībās ar ticības biedriem vienmēr izpaužam Dieva gara augļus. (Gal. 5:22, 23.) Vēl mēs varam meklēt iespējas ”darīt labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem”. (Gal. 6:10; Ebr. 13:16.) Visi draudzes locekļi — brāļi un māsas, jaunieši un tie, kas ir gados, — var kaut ko darīt, lai draudze ”kļūtu aizvien pilnīgāka mīlestībā”.

Turklāt mēs varam ieguldīt savas spējas, spēkus un līdzekļus svarīgajā darbā, ko veic draudze. ”Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet,” teica Jēzus. (Mat. 10:8.) Tāpēc mums aktīvi jāpiedalās Valstības sludināšanā un Kristus mācekļu gatavošanā. (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Varbūt kādam no mums apstākļi neļauj darīt tik, cik viņš vēlētos. Der atcerēties iepriekš minēto atraitni, kuru templī ievēroja Jēzus. Viņas ziedojums bija niecīgs, tomēr Jēzus teica, ka viņa ir ziedojusi vairāk nekā visi citi. Viņa bija devusi visu, kas viņas apstākļos bija iespējams. (2. Kor. 8:1—5, 12.)

Pieņemsim palīdzību ar pareizu attieksmi

Reizēm var rasties situācijas, kad mums ir nepieciešama ticības biedru palīdzība. Ja esam sastapušies ar kādām grūtībām, vienmēr pieņemsim palīdzību, ko mums piedāvā draudze. Jehova ir parūpējies, lai draudzē būtu garīgi nobrieduši un gādīgi kristieši, kas ”gana Dieva draudzi” un palīdz brāļiem un māsām grūtībās un pārbaudījumos. (Ap. d. 20:28.) Vecākie un citi draudzes locekļi grūtā brīdī mūs var mierināt un atbalstīt. (Gal. 6:2; 1. Tes. 5:14.)

Kad mums tiek sniegta palīdzība, pieņemsim to ar pareizu attieksmi. Vienmēr būsim pateicīgi par ticības biedru atbalstu. Uzskatīsim viņu sniegto palīdzību par Dieva žēlastības izpausmi. (1. Pēt. 4:10.) Tas ir svarīgi, jo mēs nevēlamies būt kā daudzi cilvēki mūsdienās, kas neprot būt pateicīgi.

Būsim saprātīgi un līdzsvaroti

Pāvils draudzei Filipos par Timoteju rakstīja: ”Man nav neviena ar līdzīgu dvēseli,  kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām.” Bet par dažiem viņš teica, ka tie ”meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu”. (Filip. 2:20, 21.) Ņemot vērā šos stingros Pāvila vārdus, padomāsim, kā mēs varam nepieļaut, ka mēs rūpētos tikai par ”savu.. labumu”.

Kad lūdzam draudzes locekļiem palīdzību kādā jautājumā, mums ir jāuzmanās, lai mēs nebūtu pārlieku prasīgi. Kāpēc? Var minēt kādu piemēru. Mēs, bez šaubām, būtu dziļi pateicīgi, ja kāds ticības biedrs mums sniegtu materiālu palīdzību grūtā brīdī. Bet vai būtu pareizi pieprasīt šādu palīdzību? Protams, nē. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par laiku un uzmanību — lai gan mūsu brāļi un māsas vienmēr ir gatavi mums palīdzēt, mums ir jābūt saprātīgiem un līdzsvarotiem tajā, cik daudz mēs no viņiem gaidām. Mēs taču gribam, lai palīdzība, ko ticības biedri mums sniedz grūtībās, nāktu no sirds.

Mēs vienmēr varam paļauties uz kristīgo brāļu un māsu atbalstu. Tomēr reizēm viņi varbūt nespēj mums sniegt visu nepieciešamo palīdzību. Arī tādās situācijās mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mūs atbalstīs visos mūsu pārbaudījumos, tāpat kā viņš atbalstīja psalmu dziesminieku. (Ps. 116:1, 2; Filip. 4:10—13.)

Tāpēc pateicīgi pieņemsim visu, ko Jehova mums sagādā, — it sevišķi, ja esam nonākuši nelaimē. (Ps. 55:23.) Jehova vēlas, lai mēs tā rīkotos. Bet viņš arī vēlas, lai mēs būtu ”priecīgi devēji”. ”Savā sirdī apņemsimies” darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai atbalstītu patieso pielūgsmi. (2. Kor. 9:6, 7.) Pieņemsim ar pateicību un dosim no sirds!

[Papildmateriāls/Attēli 31. lpp.]

”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” Psalms 116:12

▪ Meklēsim iespējas ”darīt labu visiem”

▪ Uzmundrināsim ticības biedrus un sniegsim viņiem garīgu atbalstu

▪ Piedalīsimies Kristus mācekļu gatavošanā tik lielā mērā, cik ļauj mūsu apstākļi