Lasītāju jautājumi

Vēstulē ebrejiem Pāvils pieminēja ”roku uzlikšanu”. Vai viņš ar to domāja draudzes vecāko iecelšanu vai kaut ko citu? (Ebr. 6:2.)

Bībelē nav atrodama tieša atbilde. Tomēr diezgan droši var apgalvot, ka šajā vietā, pieminēdams roku uzlikšanu, Pāvils runāja par to, kā tika piešķirtas svētā gara dāvanas.

Tiesa, Bībelē roku uzlikšana reizēm ir minēta saistībā ar teokrātisku pienākumu piešķiršanu. Mozus ”bija savas rokas.. uzlicis” Jozuam, kad iecēla viņu par tautas vadoni savā vietā. (5. Moz. 34:9.) Bija gadījumi, kad kristiešu draudzē piemēroti vīrieši ar roku uzlikšanu tika iecelti veikt kādus pienākumus. (Ap. d. 6:6; 1. Tim. 4:14.) Pāvils Timotejam ieteica nesteigties kādam uzlikt rokas. (1. Tim. 5:22.)

Taču Vēstulē ebrejiem Pāvils kristiešus mudināja ”doties pretim pilnībai” un atstāt ”mācības sākumu”. Pēc tam viņš minēja ”atgriešanos no nedzīviem darbiem”, ”ticību Dievam”, kā arī ”mācību par kristībām” un ”roku uzlikšanu”. (Ebr. 6:1, 2.) Vai draudzes vecāko iecelšanu varētu saukt par kristīgās ”mācības sākumu”, no kura ”jādodas pretim pilnībai”? Nē, nevarētu. Par draudzes vecākajiem tiek iecelti garīgi nobrieduši brāļi, kuriem arī pēc viņu iecelšanas ir augstu jāvērtē šis atbildīgais pienākums. (1. Tim. 3:1.)

Tomēr Bībelē roku uzlikšana ir minēta ne tikai saistībā ar teokrātisku pienākumu uzticēšanu. Pirmajā gadsimtā Jehova bija atmetis izraēliešu tautu un par savu tautu bija izraudzījies garīgo Izraēlu — svaidīto kristiešu draudzi. (Mat. 21:43; Ap. d. 15:14; Gal. 6:16.) Par šādu pārmaiņu liecināja svētā gara dāvanas, piemēram, runāšana mēlēs. (1. Kor. 12:4—11.) Kad Kornēlijs un viņa saime sāka ticēt Kristum, viņi saņēma svēto garu, par ko liecināja tas, ka viņi runāja mēlēs. (Ap. d. 10:44—46.)

Reizēm brīnumainas gara dāvanas tika piešķirtas ar roku uzlikšanu. Kad Filips sludināja labo vēsti Samarijā, daudzi uzklausīja viņu un kristījās. Bet tad vadošā padome nosūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Kāpēc šiem apustuļiem bija jādodas uz Samariju? Bībelē var lasīt: ”Viņi [Pēteris un Jānis] uzlika tiem [nesen kristītajiem mācekļiem] rokas, un tie dabūja Svēto Garu.” Tātad ar roku uzlikšanu kristītie cilvēki acīmredzot saņēma gara dāvanas — kādas spējas, kas izpaudās redzamā veidā. Par to liecina tas, kā rīkojās Sīmanis, kas iepriekš bija nodarbojies ar buršanu. Redzēdams svētā gara izpausmes, viņš mēģināja nopirkt spēju ar roku uzlikšanu piešķirt citiem brīnumainas gara dāvanas. (Ap. d. 8:5—20.) Savukārt par gadījumu, kad Efesā tika kristīti kādi divpadsmit mācekļi, Bībelē ir stāstīts: ”Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.” (Ap. d. 19:1—7; salīdzināt 2. Timotejam 1:6.)

Tātad Vēstulē ebrejiem, 6. nodaļas 2. pantā, pieminēdams roku uzlikšanu, Pāvils acīmredzot runāja par svētā gara dāvanu piešķiršanu nesen kristītajiem mācekļiem.