Lai Jehova vienmēr ir mūsu acu priekšā
Lai Jehova vienmēr ir mūsu acu priekšā
”Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā.” (PS. 16:8.)
1. Kā mūs var ietekmēt tas, ko lasām Bībelē?
JEHOVAS iedvesmotajos Rakstos, Bībelē, var atrast vērtīgu informāciju par to, kā viņš izturas pret cilvēkiem. Bībelē ir minēti daudzi cilvēki, kas ir bijuši saistīti ar Dieva nodoma īstenošanu. Protams, tas, ko viņi ir runājuši un darījuši, nav aprakstīts tikai tādēļ, lai mums būtu interesanta lasāmviela. Lasot par viņiem, mēs varam tuvoties Dievam. (Jēk. 4:8.)
2., 3. Kā būtu jāsaprot vārdi, kas lasāmi 16. psalma 8. pantā?
2 Mēs visi varam daudz ko mācīties, domājot par Bībelē minētajiem cilvēkiem, kuru vārdi ir labi zināmi, — Ābrahāmu, Sāru, Mozu, Ruti, Dāvidu, Esteri, apustuli Pāvilu un citiem. Taču ļoti vērtīgi ir pievērst uzmanību arī tiem cilvēkiem, kas nav tik plaši pazīstami. Ja pārdomāsim to, kas stāstīts Bībelē, mēs varēsim rīkoties saskaņā ar psalmu sacerētāja vārdiem: ”Es to Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos.” (Ps. 16:8.) Kā šie vārdi būtu jāsaprot?
3 Senatnē karavīrs labajā rokā parasti turēja zobenu, tāpēc no labās puses viņu nepiesedza vairogs, ko viņš bija satvēris ar kreiso roku. Taču viņš varēja justies droši, ja pa labi no viņa cīnījās cits karavīrs. Mums pastāvīgi jātur prātā Jehova un jāpilda viņa griba, tad viņš mūs pasargās. Apskatīsim vairākus Bībelē aprakstītus gadījumus, lai stiprinātu savu ticību un varētu Jehovu ”vienmēr turēt acu priekšā”.
Jehova atbild uz mūsu lūgšanām
4. Kāds Bībelē aprakstīts gadījums liecina, ka Dievs atbild uz lūgšanām?
4 Ja turēsim Jehovu ”acu priekšā”, viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām. (Ps. 65:3; 66:19.) To apstiprina notikums ar Ābrahāma vecāko kalpu, visticamāk, Ēliēzeru. Ābrahāms viņu sūtīja uz Mezopotāmiju sameklēt dievbijīgu sievu Īzākam. Ēliēzers lūdza Dievam vadību, un, kad Rebeka padzirdīja viņa kamieļus, viņš saprata, ka Dievs viņu ir uzklausījis. Tā kā Ēliēzers lūgšanās paļāvās uz Dievu, viņš atrada Īzākam līgavu. (1. Moz. 24:12—14, 68.) Tiesa, Ābrahāma kalps bija sūtīts ar īpašu uzdevumu, taču arī mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova uzklausa mūsu lūgšanas.
5. Kas liecina, ka pat īsai lūgšanai, kas teikta pie sevis, var būt liels spēks?
5 Dažkārt veidojas situācijas, kurās Dieva palīdzība ir jālūdz nekavējoties. Reiz Persijas valdnieks Artakserkss ievēroja, ka viņa dzērienu devējs Nehemija ir noskumis. Kad valdnieks pajautāja, ko Nehemija vēlas, tas tūlīt pat ”pielūdza debesu Dievu”. Šī lūgšana acīmredzot tika teikta pie sevis, un Nehemija nevarēja lūgt ilgi. Tomēr Dievs atbildēja uz viņa lūgšanu, kā var redzēt no tā, ka valdnieks atļāva atjaunot Jeruzalemes mūrus. (Nolasīt Nehemijas 2:1—8.) Tātad liels spēks ir pat īsai lūgšanai, kas teikta pie sevis.
6., 7. a) Ko par lūgšanām var mācīties no Epafras? b) Kāpēc mums jālūdz par citiem?
6 Mēs tiekam mudināti ”aizlūgt citam par citu”, kaut arī ne vienmēr uzreiz ir redzams, ka Jehova atbild uz šādām lūgšanām. (Jēk. 5:16.) ”Uzticīgais Kristus darbinieks” Epafra dedzīgi lūdza par saviem ticības biedriem. Pāvils no Romas rakstīja: ”Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu [kolosiešu] vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba. Es varu apliecināt, ka viņš daudz pūlas par jums, kā arī par laodiķiešiem un hierapoliešiem.” (Kol. 1:7; 4:12, 13.)
7 Kolosas, Lāodikeja un Hierapole bija pilsētas, kas atradās Mazāzijā, netālu cita no citas. Kristieši Hierapolē dzīvoja starp cilvēkiem, kas pielūdza dievieti Kibeli, Lāodikejā valdīja spēcīgs materiālisma gars, bet Kolosās liela ietekme bija filozofiskām mācībām. (Kol. 2:8.) Var saprast, kāpēc Epafra, kas pats bija no Kolosām, ”cīnījās.. lūgšanās” par kristiešiem, kas dzīvoja šajā pilsētā. Bībelē nav rakstīts, kāda bija atbilde uz Epafras lūgšanām, taču viņš nemitējās lūgt par ticības biedriem, un tāpat jārīkojas arī mums. Lai gan mēs ”nejaucamies svešās lietās”, varbūt mēs zinām, ka starp mūsu radiniekiem vai draugiem ir kāds, kam jāpieredz smags ticības pārbaudījums. (1. Pēt. 4:15.) Tādā gadījumā būtu ļoti labi pieminēt viņu savās lūgšanās. Pāvilam palīdzēja lūgšanas, ko par viņu teica citi, un arī mūsu lūgšanām var būt liels spēks. (2. Kor. 1:10, 11.)
8. a) Kas liecina, ka draudzes vecākie no Efesas saprata, cik svarīgas ir lūgšanas? b) Kādai jābūt mūsu attieksmei pret lūgšanām?
8 Vai citi mūs uzskata par cilvēkiem, kas nopietni izturas pret lūgšanām? Kad Pāvils bija ticies ar draudzes vecākajiem no Efesas, ”viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu”. Pēc tam ”visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu”. (Ap. d. 20:36—38.) Mēs nezinām, kā sauca visus šos vecākos, bet var redzēt, ka viņi saprata, cik svarīgas ir lūgšanas. Arī mums iespēja lūgt Dievu jāvērtē ļoti augstu un ”jāpaceļ.. rokas” ticībā, ka debesu Tēvs mums atbildēs. (1. Tim. 2:8.)
Pilnīga paklausība Dievam
9., 10. a) Ko var mācīties no Celofehada meitām? b) Kāpēc Celofehada meitu paklausība ir labs piemērs neprecētiem kristiešiem?
9 Ja vienmēr paturēsim Jehovu prātā, mēs spēsim viņam paklausīt, un tas mums ļaus saņemt svētības. (5. Moz. 28:13; 1. Sam. 15:22.) Mums jābūt gataviem paklausīt. Ir noderīgi pievērst uzmanību, kā rīkojās piecas māsas, Celofehada meitas, kas dzīvoja Mozus laikā. Izraēliešu vidū mantojumu no saviem tēviem parasti saņēma dēli. Celofehads nomira bez dēliem, un Jehova noteica, ka viņa piecām meitām jāsaņem viss mantojums — bet ar vienu nosacījumu. Viņām bija jāapprec vīrieši no Manases cilts, lai viss mantotais īpašums paliktu tai pašai ciltij. (4. Moz. 27:1—8; 36:6—8.)
10 Celofehada meitas paļāvās, ka viss atrisināsies labi, ja vien viņas paklausīs Dievam. ”Kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā tad arī Celofehada meitas darīja,” teikts Bībelē, ”jo Mahlija, Tirca, Hogla, Milka un Noga, Celofehada meitas, kļuva sievas sava tēva brāļa dēliem; tās izgāja pie vīriem no Jāzepa dēla Manases cilts; tā viņu mantojums palika viņu tēvu cilts īpašumā.” (4. Moz. 36:10—12.) Šīs izraēlietes paklausīgi izpildīja to, ko bija licis darīt Jehova. (Joz. 17:3, 4.) Tāda pati ticība ir garīgi nobriedušiem kristiešiem un kristietēm, kas paklausa Dievam un precas, ”tikai turoties pie tā Kunga”. (1. Kor. 7:39.)
11., 12. Kā kļuva redzama Kāleba paļāvība uz Dievu?
11 Mums jāklausa Jehovam it visā, tāpat kā to darīja izraēlietis Kālebs. (5. Moz. 1:36.) Kad izraēlieši 16. gadsimtā p.m.ē. tika atbrīvoti no Ēģiptes, Mozus sūtīja divpadsmit vīrus izlūkot Kanaāna zemi, bet tikai divi no viņiem — Kālebs un Jozua — mudināja ļaudis pilnībā paļauties uz Dievu un ieiet šajā zemē. (4. Moz. 14:6—9.) Aptuveni četrdesmit gadus vēlāk Jozua un Kālebs vēl joprojām bija dzīvi un uzticīgi sekoja Jehovam, kurš uzdeva Jozuam ievest izraēliešus Apsolītajā zemē. Pārējie desmit izlūki, kam bija pietrūcis ticības, acīmredzot nomira četrdesmit gadu laikā, kamēr izraēlieši klejoja pa tuksnesi. (4. Moz. 14:31—34.)
12 Kālebs, kas kopā ar visiem izraēliešiem bija dzīvojis tuksnesī, mūža nogalē varēja teikt Jozuam: ”Es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs.” (Nolasīt Jozuas 14:6—9.) Astoņdesmit piecus gadus vecais Kālebs lūdza, lai viņam piešķir kalnu zemi, par ko bija runājis Dievs, kaut gan tajā lielās un nocietinātās pilsētās dzīvoja ienaidnieki. (Joz. 14:10—15.)
13. Kā mums jārīkojas, lai izjustu svētības pat grūtībās?
13 Tāpat kā dievbijīgais un paklausīgais Kālebs, mēs saņemsim Dieva atbalstu, ja it visā viņam paklausīsim. Arī nopietnās grūtībās mēs izjutīsim svētības, ja vien ”paliksim pilnīgi tā Kunga.. sekotāji”. Taču rīkoties tā visu mūžu, kā to darīja Kālebs, nav viegli. Piemēram, ķēniņš Salamans sākumā uzticīgi kalpoja Jehovam, bet vecumdienās sievu ietekmē viņš pievērsās viltus dieviem un ”pilnīgi nesekoja tam Kungam tā, kā viņa tēvs Dāvids”. (1. Ķēn. 11:4—6.) Lai kādi pārbaudījumi mums būtu jāpieredz, vienmēr centīsimies pilnībā paklausīt Dievam un paturēt viņu acu priekšā.
Vienmēr paļausimies uz Jehovu
14., 15. Ko no notikumiem ar Naomiju var mācīties par paļāvību uz Dievu?
14 Mums it īpaši jāpaļaujas uz Dievu, kad jūtamies nomākti un nākotne šķiet drūma. Padomāsim par padzīvojušo Naomiju, kurai nomira vīrs un abi dēli. Atgriezusies Jūdejā no Moābas, viņa sacīja: ”Nesauciet mani Naomija [”jaukā”, zemsv. piez.], bet sauciet mani Māra [”rūgtā”, zemsv. piez.], jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?” (Rut. 1:20, 21.)
15 Lai gan Naomija bija sarūgtināta, viņa nepārstāja paļauties uz Jehovu, un par to var pārliecināties, uzmanīgi lasot Rutes grāmatu. Vēlāk apstākļi Naomijas dzīvē mainījās. Naomijas vedeklu Ruti, kas bija kļuvusi par atraitni, apprecēja Boāss, un viņai piedzima dēls. Naomija auklēja bērnu, un Bībelē ir teikts: ”Kaimiņienes deva viņam vārdu, sacīdamas: ”Dēls ir dzimis Naomijai.” Viņas nosauca to par Obedu; tas bija Dāvida tēva Isaja tēvs.” (Rut. 4:14—17.) Kad Naomija tiks piecelta no mirušajiem dzīvei uz zemes, viņa uzzinās, ka Rute, kas arī tiks celta augšā, ir kļuvusi par vienu no Mesijas priekštecēm — viens no viņas pēcnācējiem bija Jēzus. (Mat. 1:5, 6, 16.) Tāpat kā Naomija, mēs nevaram zināt, kā atrisināsies situācijas, kas mums sagādā raizes. Tāpēc vienmēr paļausimies uz Dievu, kā to mudina darīt Salamana Pamācību grāmatas 3. nodaļas 5. un 6. pants: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”
Paļausimies uz svēto garu
16. Kā Dieva svētais gars senatnē palīdzēja izraēliešu vecākajiem?
16 Ja vienmēr turēsim Jehovu acu priekšā, viņš mūs vadīs ar savu svēto garu. (Gal. 5:16—18.) Dieva gars palīdzēja 70 vecajiem, kas tika izraudzīti, lai ”nestu kopā ar [Mozu] tautas nastas”. Bībelē no šiem izraēliešu vecajiem vārdā ir nosaukti tikai Eldads un Medads, bet gars viņiem visiem palīdzēja pildīt savus pienākumus. (4. Moz. 11:13—29.) Nav šaubu, ka viņi bija spējīgi, dievbijīgi, uzticami un godīgi cilvēki — tādi paši kā tie, kas bija izraudzīti agrāk. (2. Moz. 18:21.) Arī kristiešu vecākajiem mūsdienās piemīt šādas īpašības.
17. Kā Jehovas svētais gars palīdzēja būvēt saiešanas telti?
17 Jehovas svētais gars darbojās arī tad, kad tuksnesī tika būvēta saiešanas telts. Jehova iecēla Becaleēlu par galveno amatnieku un saiešanas telts būvētāju, apsolīdams viņu ”pildīt ar Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos”. (2. Moz. 31:3—5, LB-65r.) Līdz ar Becaleēlu un viņa palīgu Oholiābu šo godpilno uzdevumu pildīja arī citi spējīgi vīrieši. Turklāt Jehovas gara ietekmē daudzus cilvēkus sirds skubināja dot bagātīgus ziedojumus. (2. Moz. 31:6; 35:5, 30—34.) Tas pats gars mūsdienās pamudina Dieva kalpus darīt visu iespējamo Dieva Valstības labā. (Mat. 6:33.) Iespējams, mums piemīt kādas īpašas spējas, tomēr mums jālūdz svētais gars un jāļauj tam sevi vadīt, jo tikai tad mēs varēsim paveikt darbu, ko Jehova mūsdienās ir uzticējis savai tautai. (Lūk. 11:13.)
Vienmēr bīsimies un cienīsim Jehovu
18., 19. a) Ko mūsos rada Dieva svētais gars? b) Ko var mācīties no Sīmeana un Annas?
18 Svētais gars mūsos rada bijību pret Jehovu, kas palīdz viņu vienmēr turēt acu priekšā. Senatnē par Dieva tautu tika teikts: ”Tie svētīs manu vārdu, piesauks Jēkaba Svēto un parādīs bijību Israēla Dievam.” (Jes. 29:23.) Divi vecāka gadagājuma cilvēki, kas ar godbijību izturējās pret Jehovu, bija Sīmeans un Anna, kuri dzīvoja Jeruzalemē. (Nolasīt Lūkas 2:25—38.) Sīmeans ticēja pravietojumiem par Mesiju un ”gaidīja uz Israēla iepriecināšanu”. Dievs viņam ar svēto garu bija apliecinājis, ka viņš nemirs, iekams nebūs redzējis Mesiju, un tieši tā arī notika. Kādu dienu 2. gadā p.m.ē. Marija un Jāzeps, Jēzus māte un audžutēvs, atnesa savu mazuli uz templi. Sīmeans svētajā garā sacīja pravietiskus vārdus par Mesiju un paredzēja bēdas Marijai, kurai vēlāk bija jāpieredz ciešanas, kad Jēzus tika sists pie moku staba. Bet kādu gan prieku izjuta Sīmeans, kad turēja rokās ”tā Kunga Svaidīto”! Dieva kalpi, kas dzīvo mūsdienās, no viņa var mācīties godbijību.
19 Dievbijīgā atraitne Anna, kurai bija 84 gadi, ”nešķīrās no Dieva nama”. Viņa kalpoja Jehovam dienām un naktīm ”ar gavēšanu un lūgšanu”. Arī Anna atradās templī, kad uz turieni tika atnests mazais Jēzus. Ieraudzījusi nākamo Mesiju, viņa bija tik priecīga, ka ”slavēja to Kungu, par to runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu”. Anna bija uzzinājusi kaut ko brīnišķīgu, un viņa nevarēja to paturēt pie sevis. Tāpat kā Sīmeans un Anna, padzīvojuši kristieši mūsdienās priecājas par to, ka cilvēki nekad nav par vecu, lai kalpotu Jehovam un būtu viņa liecinieki.
20. Kas mums jādara, lai cik veci mēs būtu, un kāpēc tā jārīkojas?
20 Lai cik veci mēs būtu, mums pastāvīgi jāpatur Jehova acu priekšā. Tad viņš svētīs mūsu necilās pūles stāstīt citiem par viņa valdīšanu un par viņa brīnumainajiem darbiem. (Ps. 71:17, 18; 145:10—13.) Taču godāt Jehovu mēs varēsim tikai tad, ja attīstīsim viņam tīkamas īpašības. Ko par šādām īpašībām var uzzināt, lasot Bībelē aprakstītos gadījumus?
Kā jūs atbildētu?
• Kas liecina par to, ka Jehova uzklausa lūgšanas?
• Kāpēc mums it visā jāklausa Dievam?
• Kāpēc mums jāpaļaujas uz Dievu pat tad, ja esam nomākti?
• Kā Dievs palīdz savai tautai ar svēto garu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 4. lpp.]
Nehemijas lūgšana nepalika bez atbildes
[Attēls 5. lpp.]
Ja atcerēsimies, kādas svētības saņēma Naomija, mums būs vieglāk paļauties uz Jehovu