Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Lūka — Pāvila uzticamais darba biedrs

Lūka — Pāvila uzticamais darba biedrs

Lūka — Pāvila uzticamais darba biedrs

RITĒJA mūsu ēras 65. gads. Apustulis Pāvils atradās Romā, kur viņš tika tiesāts savas ticības dēļ, un Lūka apzinājās risku, ko viņš uzņemas, atzīdams sevi par Pāvila draugu. Pēc visa spriežot, apustuli gaidīja nāves sods, un šajā grūtajā laikā Lūka bija vienīgais, kas palika pie Pāvila. (2. Timotejam 4:6, 11.)

Bībeles lasītājiem Lūka ir pazīstams kā evaņģēlija sarakstītājs. Viņš daudz ceļoja kopā ar Pāvilu, kas viņu nosauca par ”mīļo ārstu” un ”darba biedru”. (Kolosiešiem 4:14; Filemonam 24.) Bībelē par Lūku nav daudz informācijas — viņa vārds tajā ir pieminēts tikai trīs reizes. Taču, izpētot, ko par viņu var uzzināt, kļūst skaidrs, kāpēc Pāvils tik augstu vērtēja šo uzticīgo kristieti.

Bībeles grāmatu sarakstītājs un misionārs

Gan Lūkas evaņģēlijs, gan Apustuļu darbu grāmata ir adresēti Teofilam, un tas ļauj spriest, ka Lūka ir uzrakstījis abas šīs Dieva iedvesmotās grāmatas. (Lūkas 1:3; Apustuļu darbi 1:1.) Lūka neapgalvoja, ka viņš būtu bijis liecinieks Jēzus Kristus kalpošanai. Viņš paskaidroja, ka ir saņēmis informāciju no aculieciniekiem un ”visam no sākuma izsekojis”. (Lūkas 1:1—3.) Tas liek domāt, ka Lūka kļuva par Kristus sekotāju pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem.

Daži Bībeles komentētāji ir izteikuši pieņēmumu, ka Lūka bija no Sīrijas Antiohijas, pamatodami to ar faktu, ka Apustuļu darbu grāmatā ir minētas detaļas, kas saistītas ar notikumiem, kuri risinājās šajā pilsētā. Tāpat Lūka ir atzīmējis, ka viens no septiņiem kristiešu draudzē īpaši izraudzītajiem vīriem, kam bija laba slava, bija prozelīts no Antiohijas, turpretī par pārējo sešu dzīves vietām viņš neko nav minējis. Tomēr ar šiem faktiem nepietiek, lai varētu droši apgalvot, ka Antiohija bija Lūkas dzimtā pilsēta. (Apustuļu darbi 6:3—6.)

Kaut arī Apustuļu darbu grāmatā Lūkas vārds neparādās, dažos fragmentos lietotie vietniekvārdi ”mēs”, ”mums” un ”mūs” ļauj secināt, ka viņš ir piedalījies vairākos šajā grāmatā aprakstītajos notikumos. Stāstot par Pāvila un viņa biedru ceļu caur Mazāziju, Lūka rakstīja: ”Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā.” Troadā Pāvils redzēja parādību, kurā kāds maķedonietis viņam lūdza: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Pēc tam Lūka rakstīja: ”Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju.” (Apustuļu darbi 16:8—10.) Personvārdu maiņa no ”viņi” uz ”mēs” liek domāt, ka Troadā Lūka pievienojās Pāvilam un viņa ceļabiedriem. Tālāk, rakstīdams par sludināšanu Filipos, Lūka stāstījumu risina daudzskaitļa pirmajā personā, un tas norāda, ka viņš pats piedalījās šajos notikumos. Viņš rakstīja: ”Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies, mēs runājām uz sanākušajām sievietēm.” Viena no sievietēm, vārdā Lidija, un visa viņas saime pieņēma labo vēsti un kristījās. (Apustuļu darbi 16:11—15.)

Filipos sludinātāji sastapās ar pretestību. Pāvils bija atbrīvojis no ”zīlētājas gara” kādu jaunu verdzeni, kura šī gara ietekmē bija izteikusi pareģojumus. Kad verdzenes kungi saprata, ka viņu peļņas avots ir izsīcis, viņi satvēra Pāvilu un Sīlu un panāca, ka tie saņem rīkstes un tiek iemesti cietumā. Lūka acīmredzot netika arestēts, jo par savu biedru pārbaudījumiem viņš rakstīja trešajā personā. Mēs lasām, ka pēc savas atbrīvošanas ”viņi [Pāvils un Sīla].. apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā”. Lūkas stāstījums atsākas pirmajā personā tikai tad, kad Pāvils atkal bija iegriezies Filipos. (Apustuļu darbi 16:16—40; 20:5, 6.) Iespējams, Lūka bija palicis Filipos, lai pārraudzītu kristīgo darbību šajā pilsētā.

Informācijas vākšana

No kurienes Lūka ieguva informāciju, ko viņš iekļāva savā evaņģēlijā un Apustuļu darbu grāmatā? Tie Apustuļu darbu fragmenti, kas liecina par Lūkas līdzdalību aprakstītajos notikumos, norāda, ka viņš pavadīja Pāvilu no Filipiem uz Jeruzalemi, kur apustulis vēlreiz tika arestēts. Pa ceļam Pāvils un viņa ceļabiedri apstājās Cēzarejā un apmetās pie sludinātāja Filipa. (Apustuļu darbi 20:6; 21:1—17.) Šeit Lūka varēja uzzināt, kā Samarijā aizsākās sludināšanas darbs, jo Filips bija viens no pirmajiem sludinātājiem šajā apvidū. (Apustuļu darbi 8:4—25.) Taču no kurienes vēl Lūka ieguva informāciju?

Divu gadu laikā, kamēr Pāvils atradās apcietinājumā Cēzarejā, Lūkam, jādomā, bija iespēja meklēt informāciju, kas noderēja evaņģēlijam. Ne pārāk tālu no Cēzarejas atradās Jeruzaleme, kur viņš varēja pārbaudīt Jēzus radurakstus. Interesanti, ka Lūka ir aprakstījis daudzus gadījumus no Jēzus dzīves un kalpošanas, kas nav minēti nekur citur. Kāds Bībeles komentētājs ir saskaitījis vismaz 82 šādus fragmentus.

Pastāv iespēja, ka informāciju par Jāņa Kristītāja piedzimšanu Lūka uzzināja no Elizabetes, Jāņa mātes. Notikumus, kas bija saistīti ar Jēzus piedzimšanu un pirmajiem dzīves gadiem, viņam varēja pastāstīt Jēzus māte Marija. (Lūkas 1:5—2:52.) Iespējams, Pēteris, Jēkabs vai Jānis pastāstīja Lūkam par neparasto zveju un brīnumaino lomu. (Lūkas 5:4—10.) Ir vairākas Jēzus līdzības, kas minētas vienīgi Lūkas evaņģēlijā, piemēram, līdzība par žēlsirdīgo samarieti, par pazaudēto grasi, par pazudušo dēlu, kā arī par bagātnieku un Lācaru. (Lūkas 10:29—37; 15:8—32; 16:19—31.)

Lūka no sirds interesējās par citiem. Savā stāstījumā viņš pieminēja Marijas šķīstīšanās upuri, atraitnes dēla augšāmcelšanu un to, kā kāda sieviete svaidīja ar eļļu Jēzus kājas. Lūka minēja sievietes, kas kalpoja Jēzum, un pastāstīja, ka Marta un Marija uzņēma viņu savās mājās. Lūkas evaņģēlijā var lasīt par to, kā tika izdziedināta sieviete, kas nevarēja atliekties taisni, vīrietis, kam bija ”ūdenssērdzība” jeb tūska, kā arī desmit spitālīgie. Lūka rakstīja par Caķeju, kurš sava mazā auguma dēļ uzrāpās kokā, lai redzētu Jēzu, un pieminēja arī to, ka viens no ļaundariem, kas bija piesists pie staba līdzās Jēzum, izrādīja nožēlu. (Lūkas 2:24; 7:11—17, 36—50; 8:2, 3; 10:38—42; 13:10—17; 14:1—6; 17:11—19; 19:1—10; 23:39—43.)

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Lūkas evaņģēlijā ir stāstīts, kā Jēzus līdzībā pieminētais žēlsirdīgais samarietis apkopa ievainotā ebreja brūces. Acīmredzot tāpēc, ka Lūka bija ārsts, viņš pievērsa uzmanību Jēzus minētajām detaļām — vīnam, kas tika lietots savu antiseptisko īpašību dēļ, eļļai, ko izmantoja sāpju remdēšanai, un apsējam. (Lūkas 10:30—37.)

Rūpes par ieslodzīto ticības biedru

Lūka gādāja par apustuli Pāvilu. Kad Pāvils atradās apcietinājumā Cēzarejā, romiešu prokurators Fēlikss izdeva rīkojumu, ka nevienam, kas to vēlas, nav liegts Pāvilam ”izdarīt kādu pakalpojumu”. (Apustuļu darbi 24:23.) Jādomā, Lūka bija viens no tiem, kas apmeklēja Pāvilu. Tā kā apustulis palaikam slimoja, rūpes par viņu bija viens no ”mīļā ārsta” pienākumiem. (Kolosiešiem 4:14; Galatiešiem 4:13.)

Kad Pāvils lūdza, lai viņu tiesā ”ķeizara tiesa”, romiešu prokurators Fēsts nosūtīja apustuli uz Romu. Lūka uzticīgi pavadīja ieslodzīto garajā ceļā uz Itāliju un vēlāk spilgti aprakstīja kuģa katastrofu, ko viņi pieredzēja. (Apustuļu darbi 24:27; 25:9—12; 27:1, 9—44.) Romā, atrazdamies mājas arestā, Pāvils uzrakstīja vairākas Dieva iedvesmotas vēstules, un divās no tām viņš pieminēja Lūku. (Apustuļu darbi 28:30; Kolosiešiem 4:14; Filemonam 24.) Iespējams, tieši šajā divu gadu ilgajā posmā Lūka sarakstīja Apustuļu darbus.

Pāvila mājoklī Romā, jādomā, valdīja liela garīga rosība. Šeit Lūka varēja sastapties ar daudziem Pāvila darba biedriem — Tihiku, Aristarhu, Marku, Justu, Epafru, Onēzimu un citiem. (Kolosiešiem 4:7—14.)

Otro reizi atrazdamies ieslodzījumā, Pāvils nojauta, ka drīz zaudēs dzīvību, un šajā laikā uzticīgais un drosmīgais Lūka bija pie viņa, kaut arī citi viņu bija atstājuši. Paliekot pie Pāvila, Lūka, iespējams, riskēja pats ar savu brīvību. Var gadīties, ka Lūka darbojās kā Pāvila sekretārs un pierakstīja arī šos Pāvila vārdus: ”Lūka ir vienīgais pie manis.” Tiek uzskatīts, ka pēc neilga laika Pāvilam izpildīja nāvessodu — viņam nocirta galvu. (2. Timotejam 4:6—8, 11, 16.)

Lūka bija pašaizliedzīgs un pazemīgs cilvēks. Viņš nelielījās ar savām zināšanām un necentās izcelties citu vidū. Viņš varēja veltīt savu dzīvi ārsta darbam, taču viņš izvēlējās pirmām kārtām tiekties pēc Dieva Valstības. Centīsimies pašaizliedzīgi sludināt labo vēsti un pazemīgi kalposim Jehovam, tāpat kā to darīja Lūka. (Lūkas 12:31.)

[Papildmateriāls 9. lpp.]

KAS BIJA TEOFILS?

Gan savu evaņģēliju, gan Apustuļu darbu grāmatu Lūka adresēja Teofilam. Lūkas evaņģēlijā šis cilvēks ir saukts par ”cienījamo Teofilu”. (Lūkas 1:3.) Oriģinālvalodas vārdu, kas latviešu valodas Bībelē ir tulkots ”cienījamais” vai ”ļoti cienījamais”, lietoja, uzrunājot ievērojamus un ļoti bagātus cilvēkus, kā arī augstas romiešu amatpersonas. Apustulis Pāvils šādi uzrunāja Fēstu, romiešu prokuratoru Jūdejā. (Apustuļu darbi 26:25.)

Pēc visa spriežot, Teofils bija dzirdējis par Jēzu un vēlējās uzzināt vairāk. Lūka cerēja, ka viņa sarakstītais evaņģēlijs palīdzēs Teofilam ”pārliecināties par tās mācības patiesību, kas [viņam] darīta zināma”. (Lūkas 1:4.)

Kā raksta Bībeles pētnieks Ričards Lenskis, tajā laikā, kad Lūka vērsās pie Teofila ar godbijīgo uzrunu, Teofils, visticamāk, nebija kristietis, jo ”visā kristīgajā literatūrā neviens kristietis nav uzrunāts ar šādu pagodinošu titulu”. Kad Lūka vēlāk rakstīja Apustuļu darbus, viņš uzrunā vairs nelietoja kādu īpašu titulu, bet rakstīja vienkārši ”Teofil”. (Apustuļu darbi 1:1.) R. Lenskis secina: ”Kad Lūka adresēja Teofilam savu evaņģēliju, šis ievērojamais vīrs vēl nebija kļuvis par kristieti, bet ļoti interesējās par kristietību; savukārt tad, kad Lūka viņam nosūtīja Apustuļu darbu grāmatu, Teofils jau bija pārgājis kristietībā.”