Paklausiet savai sirdsapziņai
Paklausiet savai sirdsapziņai
”Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts.” (TITAM 1:15.)
1. Kādu palīdzību Pāvils sniedza draudzēm Krētā?
PĒC tam, kad Pāvils bija pabeidzis trīs misijas ceļojumus, viņu arestēja un vēlāk aizsūtīja uz Romu, kur viņš atradās ieslodzījumā divus gadus. Ko Pāvils darīja, kad bija atbrīvots? Kādu laiku pēc atbrīvošanas viņš devās uz Krētas salu kopā ar Titu, kuram viņš vēlāk rakstīja: ”Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un.. ieceltu presbiterus [”vecajos”, JDV].” (Titam 1:5.) Titam, veicot šo uzdevumu, bija jāmāk pamanīt, kā darbojas citu sirdsapziņa.
2. Kāda problēma Titam Krētā bija jārisina?
2 Pāvils Titam deva norādījumus par to, kādām prasībām jāatbilst draudzes vecākajiem, un tad minēja, ka Krētas draudzēs ”daudzi [bija] nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji”. Šie cilvēki ”izpostīja veselas ģimenes, ..mācīdami to, kas neklājas”. Titam bija dots uzdevums ”atspēkot viņus”. (Titam 1:10—14; 1. Timotejam 4:7.) Pāvils sacīja, ka viņu prāts un sirdsapziņa bija ”aptraipīti”, līdzīgi labam apģērbam, kas notraipīts ar krāsu. (Titam 1:15.) Daļa no šiem vīriešiem acīmredzot bija ebreji, kas turējās pie bauslības prasībām, jo viņi ir saukti par ”apgraizītajiem” (LB-65r). Mūsdienās draudzes nešķeļ cilvēki ar šādiem uzskatiem, taču no padoma, ko Pāvils deva Titam, mēs varam daudz ko uzzināt par sirdsapziņu.
Dažu sirdsapziņa bija aptraipīta
3. Ko Pāvils Titam rakstīja par sirdsapziņu?
3 Pievērsiet uzmanību kontekstam, kādā Pāvils minēja sirdsapziņu. Viņš rakstīja: ”Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa. Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz.” Ir skaidrs, ka vairākiem draudzes locekļiem toreiz bija jāmainās, lai viņi ”ticībā kļūtu veseli”. (Titam 1:13, 15, 16.) Šie kristieši īsti nespēja izšķirt, kas būtu jāuzskata par tīru un kas par netīru, un tas bija saistīts ar viņu sirdsapziņu.
4., 5. Kāda problēma bija vairākiem kristiešiem Krētas draudzēs, un kā tas viņus ietekmēja?
4 Vairāk nekā pirms desmit gadiem kristiešu vadošā padome bija nonākusi pie secinājuma, ka tiem, kas vēlas kļūt par patiesā Dieva kalpiem, apgraizīšana vairs nav nepieciešama, un šis lēmums bija darīts zināms draudzēm. (Apustuļu darbi 15:1, 2, 19—29.) Tomēr Krētas draudzēs bija tādi kristieši, kas joprojām turējās pie šīs prasības. Viņi atklāti parādīja, ka nepiekrīt vadošās padomes lēmumam, ”mācīdami to, kas neklājas”. (Titam 1:10, 11.) Tā kā viņu domāšana bija sagrozīta, viņi, iespējams, arī aizstāvēja bauslības norādījumus par ēdieniem un rituālo tīrību. Iespējams, viņi pat papildināja bauslībā teikto, kā bija darījuši viņu tautieši Jēzus laikā, un aizstāvēja jūdu mutvārdu tradīcijas un cilvēku likumus. (Marka 7:2, 3, 5, 15; 1. Timotejam 4:3.)
5 Šāda domāšana negatīvi ietekmēja viņu spriedumus un morāles izjūtu, viņu sirdsapziņu. Pāvils rakstīja: ”Aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts.” Šo kristiešu sirdsapziņa kļuva tik izkropļota, ka savā rīcībā un spriedumos viņi uz to vairs nevarēja droši paļauties. Turklāt viņi tiesāja ticības biedrus personiskos jautājumos, kuros katram kristietim ir tiesības pieņemt lēmumu, kas var atšķirties no cita kristieša lēmuma. Tā šie krētieši uzskatīja par netīru to, kas tāds patiesībā nebija. (Romiešiem 14:17; Kolosiešiem 2:16.) Viņi apgalvoja, ka pazīst Dievu, bet viņu darbi liecināja par pretējo. (Titam 1:16.)
”Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas”
6. Kādas divas cilvēku grupas Pāvils pieminēja?
6 Ko mēs varam gūt no tā, ko Pāvils rakstīja Titam? Pievērsīsim uzmanību pretstatam, kas ietverts šajos vārdos: ”Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa.” (Titam 1:15.) Pāvils, protams, negribēja teikt, ka kristietis, kas saglabā morālu tīrību, pilnīgi visu var uzskatīt par tīru un atļautu. Par to liecina brīdinājums, ko viņš bija izteicis kādā citā vēstulē, proti, ka cilvēks, kas piekopj netiklību, elku kalpību, spiritismu un citas nosodāmas lietas, ”nemantos Dieva valstību”. (Galatiešiem 5:19—21.) Tātad Pāvila vārdi mums būtu jāuztver kā vispārināta atziņa par divām cilvēku grupām: par tiem, kas ir morāli un garīgi tīri, un tiem, kas tādi nav.
7. Kāda rīcība ir aizliegta Vēstulē ebrejiem, 13. nodaļas 4. pantā, bet kādi jautājumi var rasties?
7 Godprātīgam kristietim būtu jāvairās ne tikai no tā, kas Bībelē ir nepārprotami nosodīts. Piemēram, padomāsim par šādu tiešu brīdinājumu: ”Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebrejiem 13:4.) Pat cilvēki, kas nav kristieši un kam nav nekādu Bībeles zināšanu, pareizi sapratīs, ka šis pants aizliedz laulības pārkāpšanu. No šī un citiem Bībeles pantiem ir skaidrs, ka Dievs nosoda seksuālas attiecības starp precētu cilvēku un kādu, kas nav viņa dzīvesbiedrs. Taču ko var teikt par diviem neprecētiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar orālo seksu? Daudzi pusaudži apgalvo, ka šādas attiecības ir nekaitīgas, jo nav uzskatāmas par dzimumattiecībām. Vai kristietis varētu uzskatīt orālo seksu par kaut ko tīru un pieņemamu?
8. Kā patieso kristiešu attieksme pret orālo seksu atšķiras no daudzu pasaulīgu cilvēku uzskatiem?
8 No Vēstules ebrejiem, 13. nodaļas 4. panta, un 1. vēstules korintiešiem, 6. nodaļas 9. panta, ir redzams, ka Dievs nosoda ne tikai laulības pārkāpšanu, bet arī netiklību (grieķiski porneia). Kas ir domāts ar netiklību? Grieķu valodas vārds porneia attiecas uz apzinātām netikumīgām darbībām ar otras personas dzimumorgāniem, kas tiek veiktas vai nu dabiskā, vai perversā veidā. Tas apzīmē jebkādas netikumīgas dzimumattiecības ārpus Bībeles principiem atbilstošas laulības. Tātad netiklība sevī ietver arī orālo seksu, kaut arī daudzi jaunieši visā pasaulē ir dzirdējuši vai arī paši nosprieduši, ka orālais sekss ir pieņemams. Patiesie kristieši savos spriedumos un rīcībā nevadās pēc to viedokļa, kurus varētu nosaukt par ”pļāpām un maldinātājiem”. (Titam 1:10.) Viņi turas pie Dieva Rakstu augstajiem principiem. Viņi nevis meklē attaisnojumu, kāpēc orālo seksu varētu uzskatīt par pieņemamu, bet gan saprot, ka saskaņā ar Bībeli tā ir netiklība, porneia, un atbilstoši šai sapratnei māca savu sirdsapziņu. * (Apustuļu darbi 21:25; 1. Korintiešiem 6:18; Efeziešiem 5:3.)
Atšķirīgas sirdsapziņas, atšķirīgi lēmumi
9. Kāda ir sirdsapziņas nozīme, ja jau ”visas lietas ir šķīstas”?
9 Ko Pāvils domāja ar vārdiem ”šķīstajiem visas lietas ir šķīstas”? Pāvils šos vārdus attiecināja uz kristiešiem, kuri savas domas un morāles izjūtu bija saskaņojuši ar Dieva normām, kas atrodamas viņa iedvesmotajos Rakstos. Šādi kristieši saprot, ka daudzos jautājumos, kuros Bībelē nav tiešu aizliegumu, ticības biedri var pieņemt atšķirīgus lēmumus. Viņi nevis tiesā citus, bet atzīst par ”šķīstu” to, ko Dievs nenosoda. Viņi negaida, ka jautājumos, par kuriem Bībelē nav doti skaidri norādījumi, visi pārējie domās tieši tāpat kā viņi. Apskatīsim dažus piemērus.
10. Kāda sarežģīta situācija var rasties saistībā ar kāzu (vai bēru) ceremoniju?
10 Ir daudz tādu ģimeņu, kurās par patiesā Dieva kalpu ir kļuvis tikai viens no dzīvesbiedriem. (1. Pētera 3:1; 4:3.) Tas var radīt dažādas sarežģītas situācijas, piemēram, tādas, kas ir saistītas ar radinieku kāzām vai bērēm. Varam iedomāties situāciju, kādā atrodas kristiete, kuras vīram ir cita ticība. Kāds no vīra radiniekiem grasās precēties, un kāzu ceremonija ir paredzēta baznīcā. (Vai arī ir nomiris kāds tuvinieks, varbūt viens no vīra vecākiem, un baznīcā tiks noturēta bēru ceremonija.) Laulātais pāris ir ielūgts uz šo pasākumu, un vīrs vēlas, lai sieva ietu viņam līdzi. Vai sievas sirdsapziņa ļaus viņai apmeklēt šo ceremoniju? Kā viņa rīkosies? Iztēlosimies divas iespējas.
11. Pastāstiet, kā precēta kristiete varētu spriest par to, vai viņai vajadzētu apmeklēt kāzu ceremoniju baznīcā, un kāds varētu būt viņas lēmums.
11 Anna pārdomā nopietno Bībeles pavēli iziet no ”lielās Bābeles”, proti, saraut jebkādas saites ar viltus reliģiju. (Atklāsmes 18:2, 4.) Viņa kādreiz apmeklēja to pašu baznīcu, kurā ir paredzēta kāzu ceremonija, un tāpēc zina, ka ceremonijas laikā visi klātesošie var tikt aicināti vienoties kopīgā lūgšanā un dziesmā, kā arī veikt kādas reliģiskas darbības. Anna ir stingri apņēmusies neņemt tajā nekādu dalību, un viņa pat nevēlas būt klāt šādā ceremonijā, kur viņa varētu izjust spiedienu rīkoties pretēji savai pārliecībai. Anna ciena savu vīru, kas saskaņā ar Bībeli ir ģimenes galva, un vēlas ar viņu sadarboties, taču viņa negrib pārkāpt Bībeles principus. (Apustuļu darbi 5:29.) Tāpēc Anna taktiski paskaidro vīram, ka pat tad, ja viņš ir izlēmis apmeklēt kāzu ceremoniju, viņa to nevar darīt. Viņa, iespējams, piemin, ka gadījumā, ja viņa apmeklētu kāzas un atteiktos darīt kaut ko tādu, ko visi tiek aicināti darīt, vīrs varētu justies neveikli, tāpēc šajā ziņā viņam pašam būtu labāk, ja sieva neietu kopā ar viņu. Annas lēmums ļauj viņai saglabāt tīru sirdsapziņu.
12. Kā varētu spriest un rīkoties kristiete, kas ir ielūgta apmeklēt kāzu ceremoniju baznīcā?
12 Rute atrodas tādas pašas izvēles priekšā. Viņa ciena savu vīru, ir apņēmusies būt uzticīga Dievam un klausa savai sirdsapziņai, kas mācīta pēc Bībeles principiem. Izvērtējusi situāciju, līdzīgi kā to darīja Anna, Rute ar lūgšanām pārdomā to, kas teikts žurnāla Sargtornis 2002. gada 15. maija numurā, rubrikā ”Lasītāju jautājumi”. Viņa domā par to, ka senatnē trīs ebreju jaunieši pakļāvās pavēlei ierasties vietā, kur bija jānotiek elku pielūgsmes ceremonijai, tomēr viņi palika uzticīgi Dievam un nepiedalījās tēla pielūgšanā. (Daniēla 3:15—18.) Rute izlemj pavadīt savu vīru, bet nepiedalīties nekādās reliģiskās darbībās, un šāds lēmums ir saskaņā ar viņas sirdsapziņu. Viņa taktiski, bet skaidri dara vīram zināmu, ko viņas sirdsapziņa atļauj darīt un ko neatļauj. Rute cer, ka vīrs ieraudzīs atšķirību starp patieso pielūgsmi un viltus reliģiju. (Apustuļu darbi 24:16.)
13. Kāpēc nav nepareizi, ja kādā jautājumā divi kristieši pieņem atšķirīgus lēmumus?
13 Vai fakts, ka divi kristieši kādā jautājumā var pieņemt atšķirīgus lēmumus, nozīmē, ka nav svarīgi, kāds būs šis lēmums, vai arī ka vienam no šiem kristiešiem ir vāja sirdsapziņa? Nē, tā nav. Piemērā minētā Anna, ņemot vērā to, kā viņu agrāk iespaidoja baznīcas mūzika un krāšņās ceremonijas, varēja nospriest, ka apmeklēt ceremoniju baznīcā varētu būt īpaši bīstami viņai. Viņas sirdsapziņu varēja ietekmēt arī tas, kā vīrs agrāk bija reaģējis uz viņas rīcību, kad viņa bija atteikusies iesaistīties reliģiskās ceremonijās. Tāpēc Anna ir pārliecināta, ka viņas lēmums ir vislabākais viņas gadījumā.
14. Kas kristiešiem jāpatur prātā, ja ir runa par personiskiem lēmumiem?
14 Vai Rutes lēmums būtu jāuzskata par nesaprātīgu? Citiem nav tiesību par to spriest. Viņiem nav jātiesā vai jākritizē šī māsa, kas ir izlēmusi apmeklēt ceremoniju, tomēr neiesaistīties nekādās reliģiskās darbībās. Mums jāpatur prātā Pāvila padoms par personiskiem lēmumiem jautājumos, kas saistīti ar pārtikas produktu lietošanu. Viņš rakstīja: ”Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. [..] Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt.” (Romiešiem 14:3, 4.) Neviens godprātīgs kristietis negribētu likt citiem ignorēt pareizi apmācītu sirdsapziņu, jo tas līdzinātos aicinājumam neuzklausīt balsi, kuras vēsts var glābt dzīvību.
15. Kāpēc mums ir jāņem vērā citu kristiešu sirdsapziņa un jūtas?
Romiešiem 14:13.) Anna, iespējams, zina, ka līdzīgas situācijas ir izraisījušas nevēlamu reakciju draudzes locekļu vidū vai viņas ģimenē, un apzinās, ka viņas rīcība var spēcīgi ietekmēt bērnus. Savukārt Rutei varbūt ir zināms, ka līdzīgas situācijas nav izraisījušas nesapratni draudzes locekļos un apkārtējos cilvēkos. Mums visiem jāapzinās, ka pareizi apmācīta sirdsapziņa mudina domāt par to, kā mūsu lēmumi ietekmēs citus. Jēzus sacīja: ”Kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnavu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.” (Mateja 18:6.) Ja kāds neņem vērā to, ka viņa rīcība var kļūt citiem par klupšanas akmeni, viņa sirdsapziņa var kļūt aptraipīta, kāda tā bija vairākiem kristiešiem Krētā.
15 Iepriekšminētajos piemēros abām kristietēm bija jāņem vērā arī papildu faktori, piemēram, kā viņu lēmumu uztvers citi. Pāvils deva padomu: ”Spriediet, ka netopiet brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” (16. Kādām izmaiņām ar kristieti būtu jānotiek laika gaitā?
16 Kristieša garīgajai izaugsmei laika gaitā nevajadzētu apstāties, un tāpat būtu jāaug viņa spējai ieklausīties savā sirdsapziņā un paklausīt tai. Iedomāsimies kādu piemēru. Marks ir nesen kristījies. Agrāk viņš bija darījis kaut ko tādu, kas Dievam nav patīkams, iespējams, saistībā ar elkiem vai asinīm, bet tagad sirdsapziņa viņam vairs neļauj to darīt. (Apustuļu darbi 21:25.) Vēl vairāk, viņš cītīgi vairās no visa, kas kaut vai attāli līdzinātos tam, ko Dievs aizliedz. No otras puses, viņš nesaprot, kāpēc daži kristieši noraida kaut ko tādu, kas viņam šķiet pieņemams, piemēram, noteiktas filmas vai televīzijas pārraides.
17. Paskaidrojiet, kā laiks un garīgā izaugsme varētu ietekmēt kristieša sirdsapziņu un lēmumus.
17 Laikam ejot, Marka zināšanas par patiesību aug un viņš aizvien vairāk tuvojas Dievam. (Kolosiešiem 1:9, 10.) Kā tas viņu ietekmē? Viņa sirdsapziņa tiek apmācīta aizvien labāk. Tagad Marks ieklausās tajā daudz uzmanīgāk un prot analizēt Bībeles principus. Viņš saprot, ka daudz kas no tā, no kā viņš sākumā tik cītīgi vairījās, patiesībā nav nepatīkams Dievam. Labāk izprazdams Bībeles principus un izjuzdams lielāku vēlēšanos klausīt savai sirdsapziņai, viņš tagad vairs neskatās filmas un pārraides, kas viņam iepriekš likās pieņemamas. Tagad viņa sirdsapziņa ir tīra un uzticama. (Psalms 37:31.)
18. Kāda brīnišķīga iespēja mums ir draudzē?
18 Parasti draudzēs ir kristieši ar atšķirīgu garīgā brieduma pakāpi. Daļa no viņiem tikai nesen ir sākuši kalpot Jehovam. Iespējams, noteiktos jautājumos viņu sirdsapziņa tikpat kā klusē, savukārt citos jautājumos tā ir ļoti saasināta. Šādiem kristiešiem ir nepieciešams laiks un palīdzība, lai viņi varētu it visā pakļauties Jehovas vadībai un viņu sirdsapziņa kļūtu par uzticamu padomdevēju. (Efeziešiem 4:14, 15.) Taču draudzēs ir arī daudzi kristieši, kam ir dziļas Bībeles zināšanas un pieredze Bībeles principu izmantošanā, un viņu sirdsapziņa darbojas saskaņā ar Dieva normām. Ir liels prieks atrasties starp šādiem garīgi nobriedušiem kristiešiem, kuru acīs morāli un garīgi tīrs ir tas, kas ir patīkams Dievam. (Efeziešiem 5:10.) Ikvienam no mums būtu jāapņemas sasniegt šādu garīgo briedumu un pastāvīgi jāaudzina sava sirdsapziņa, lai tā mudinātu vadīties pēc ”patiesības atziņas, kas saskan ar dievbijību”. (Titam 1:1.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 8. rk. Žurnāla Sargtornis 1983. gada 15. marta numurā (angļu val.), 30., 31. lappusē, (krievu val. — 1984. gada 1. decembra numurā, 22., 23. lappusē) bija minētas domas, kas jāņem vērā precētiem pāriem. Tur bija sacīts: ”Laulātie dara pareizi, ja audzina sevī naidu pret visu, kas ir netīrs Jehovas acīs, ieskaitot perversas seksuālas darbības. Precētiem pāriem būtu jārīkojas tā, lai viņi varētu saglabāt tīru sirdsapziņu. [..] ..jo īpaši jāpatur prātā, ka dzimumattiecībām jābūt godājamām, tīrām un ka tajās jāizpaužas maigai mīlestībai. Šādās attiecībās nav vietas nekam tādam, kas aizvainotu dzīvesbiedru vai kaitētu viņam. (Efeziešiem 5:28—30; 1. Pētera 3:1, 7.)”
Kā jūs atbildētu?
• Kāpēc dažiem kristiešiem Krētā bija aptraipīta sirdsapziņa?
• Kāpēc divi kristieši ar pareizi apmācītu sirdsapziņu var pieņemt atšķirīgus lēmumus?
• Kam laika gaitā būtu jānotiek ar mūsu sirdsapziņu?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 30. lpp.]
Noteiktos jautājumos kristieši var pieņemt atšķirīgus lēmumus