Dievam nav vienalga, kas ar mums notiek

KAD esam nonākuši nelaimē, ir gluži dabiski lūgt Dievam palīdzību, jo viņš ir ”liels.. un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra”. (Psalms 147:5.) Viņš mums vislabāk var palīdzēt tikt galā ar grūtībām. Turklāt Bībelē mēs tiekam aicināti ”izkratīt Viņa priekšā savas sirdis”. (Psalms 62:9.) Kāpēc tad tik daudziem cilvēkiem ir radies iespaids, ka Dievs neatbild uz viņu lūgšanām? Vai mēs viņam esam vienaldzīgi?

Pirms vainojam Dievu bezdarbībā, atcerēsimies savu bērnību. Vai tad, kad vecāki neizdabāja mūsu iegribām, mēs reizēm nežēlojāmies, ka viņi mūs nemīl? Daudzi bērni tā dara. Pieaugot mēs sapratām, ka mīlestība izpaužas ļoti dažādi un izdabāšana katrai bērna iegribai nebūt nav mīlestības izpausme.

Tāpat arī tas, ka Dievs Jehova neatbild uz mūsu lūgšanām vienmēr tā, kā mēs vēlamies, nenozīmē, ka viņš mūs ignorē. Patiesībā Dievs daudzos un dažādos veidos apliecina savas rūpes par mums.

”Viņā mēs dzīvojam”

Pirmkārt, pateicoties Dievam, mēs ”dzīvojam un rosāmies un esam”. (Apustuļu darbi 17:28.) Dodams mums dzīvību, Dievs nepārprotami ir apliecinājis, ka mīl mūs.

Otrkārt, Jehova mums ir devis visu, lai mēs varētu dzīvot. Psalmos ir lasāms: ”Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize.” (Psalms 104:14.) Turklāt Radītājs mums sagādā ne tikai to, kas ir pats nepieciešamākais. Viņš dāsni ”no debess dod.. lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku”. (Apustuļu darbi 14:17.)

Tomēr kāds varētu jautāt: ”Ja Dievs mūs tik ļoti mīl, kāpēc tad viņš ļauj mums ciest?” Vai jūs zināt atbildi?

Vai Dievs ir vainīgs?

Lielu daļu problēmu cilvēki rada sev paši. Piemēram, daudzi dzīvo netikumīgi, pārmērīgi lieto alkoholu, smēķē, lieto narkotikas, nodarbojas ar ekstrēmiem sporta veidiem un, braucot ar automašīnu, pārsniedz atļauto ātrumu, lai gan ir vispārzināms, ka šādi ieradumi un rīcība ir bīstami. Kas ir vainīgs, ja kādam jāpieredz bēdīgas sekas, — Dievs vai arī pats cilvēks, kurš ir rīkojies nesaprātīgi? Dieva iedvesmotajos Rakstos ir teikts: ”Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Galatiešiem 6:7.)

Turklāt bieži cilvēki liek ciest cits citam. Ja kāda valsts piesaka karu, Dievu nekādā ziņā nevar vainot ciešanās, kas pēc tam seko. Ja kādam uzbrūk noziedznieks un to savaino vai pat nogalina, nevarētu teikt, ka vainīgs ir Dievs. Tāpat, ja diktators apspiež, spīdzina un slepkavo savas valsts pilsoņus, nebūtu saprātīgi vainot Dievu. (Salamans Mācītājs 8:9.)

Bet ko var teikt par miljoniem cilvēku, kas dzīvo galējā nabadzībā un badā? Vai Dievs ir vainīgs viņu ciešanās? Nē, tā nav. Zeme saražo tik daudz pārtikas, ka pietiktu  ikvienam zemes iedzīvotājam un vēl paliktu pāri. (Psalms 10:2, 3; 145:16.) Plaši izplatītā bada un nabadzības iemesls ir nevienlīdzīgā līdzekļu sadale. Savukārt šo problēmu neļauj atrisināt cilvēku savtīgums.

Pamatcēlonis

Bet kas tad ir vainīgs tajā, ka cilvēki slimo, noveco un mirst? Varbūt kādam tas šķitīs pārsteidzoši, bet arī tajā Dievs nav vainojams. Dievs neradīja cilvēkus tā, lai viņi novecotu un mirtu.

Kad pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, sāka dzīvot Ēdenes dārzā, Dievs Jehova viņiem piedāvāja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Bet, tā kā Dievs vēlējās, lai zemi apdzīvotu cilvēki, kas augstu vērtē to, ko ir no viņa saņēmuši, viņš izvirzīja kādu nosacījumu. Ādams un Ieva varēja dzīvot paradīzē tik ilgi, kamēr vien pakļāvās mīlošajam Radītājam. (1. Mozus 2:17; 3:2, 3, 17—23.)

Diemžēl Ādams un Ieva sacēlās pret Dievu. Ieva nolēma paklausīt Sātanam Velnam, kas viņai meloja un apgalvoja, ka Dievs no viņas slēpj kaut ko labu. Viņa izvēlējās neatkarību no Radītāja un cerēja pati kļūt ”kā Dievs, zinādama, kas labs un kas ļauns”. Ādams viņai pievienojās. (1. Mozus 3:5, 6.)

Sagrēkodami Ādams un Ieva parādīja, ka nav mūžīgas dzīves cienīgi, un pieredzēja grēka briesmīgās sekas. Viņu spēki un dzīves spars ar laiku izsīka, un galu galā viņi nomira. (1. Mozus 5:5.) Taču viņu dumpim bija vēl daudz nopietnākas sekas, ko mēs izjūtam joprojām. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kā viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Ādama un Ievas dumpīgās rīcības dēļ grēks un nāve kā nāvējoša slimība ir pārņēmusi visu cilvēci.

Spilgtākais Dieva gādības pierādījums

Vai grēks un nāve ir ienākuši cilvēku dzīvē uz visiem laikiem? Nē, un šīs situācijas  risinājums ir saistīts ar spilgtāko Dieva gādības pierādījumu. Nesdams lielu upuri, Dievs ir sagādājis izpirkuma maksu, ar ko atpirkt cilvēkus no grēka un nāves. Šī maksa ir Jēzus pilnīgā dzīvība, ko viņš labprātīgi atdeva par mums. (Romiešiem 3:24.) Tāpēc apustulis Jānis rakstīja: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Šīs izcilās mīlestības izpausmes dēļ cilvēkiem atkal ir izredzes dzīvot mūžīgi. Pāvils rakstīja romiešiem: ”Viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnojumu un dzīvību.” (Romiešiem 5:18.)

Mēs varam būt droši, ka Dieva noteiktā laikā uz zemes vairs nebūs ciešanu un nāves. Tad būs piepildījies Atklāsmes grāmatā paredzētais: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21:3, 4.) Kāds varbūt domā: ”Es līdz tam laikam nenodzīvošu.” Tomēr iespēja to pieredzēt ir ļoti reāla, un, pat ja nāve aprauj cilvēka dzīvi, Dievs var piecelt viņu no mirušiem. (Jāņa 5:28, 29.) Tāds ir Dieva nodoms attiecībā uz mums, un tas īstenosies. Cik gan tālu no patiesības ir apgalvojums, ka Dievs neinteresējas par cilvēkiem!

”Tuvojieties Dievam”

Ir mierinoši zināt, ka Dievs drīz darīs galu pilnīgi visām cilvēku ciešanām. Bet kā dzīvot pašlaik? Ko iesākt situācijā, kad zaudējam kādu tuvinieku vai saslimst mūsu bērns? Vēl nav pienācis Dieva noteiktais laiks likvidēt slimības un nāvi. Saskaņā ar Bībeli, mums vēl nedaudz jāpagaida, līdz tas notiks. Bet Dievs nav mūs atstājis bez palīdzības. Māceklis Jēkabs ir teicis: ”Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums.” (Jēkaba 4:8.) Radītājs aicina izveidot ar viņu ciešas, personiskas attiecības, un cilvēki, kam ir šādas attiecības, izjūt Dieva atbalstu pat visgrūtākajās situācijās.

Kā mēs varam tuvoties Dievam? Apmēram pirms trīs tūkstošiem gadu ķēniņš Dāvids uzdeva līdzīgu jautājumu: ”Kungs, kas.. dzīvos Tavā svētajā kalnā?” (Psalms 15:1.) Tālāk Dāvids pats atbildēja uz savu jautājumu: ”Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību un patiesību glabā savā sirdī, kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara.” (Psalms 15:2, 3.) Citiem vārdiem, Jehova pieņem tos, kas dzīvo tā, kā Ādams un Ieva nevēlējās. Viņš tuvojas tiem, kas pilda viņa gribu. (5. Mozus 6:24, 25; 1. Jāņa 5:3.)

Kā mēs varam pildīt Dieva gribu? Mums jānoskaidro, kas ir ”labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā,” un tad attiecīgi jārīkojas. (1. Timotejam 2:3.) Tas nozīmē, ka mums ir jāiegūst precīzas zināšanas no viņa Rakstiem, Bībeles. (Jāņa 17:3; 2. Timotejam 3:16, 17.) Šajā nolūkā nepietiek tikai pavirši lasīt Bībeli. Mums jārīkojas līdzīgi pirmā gadsimta Berojas jūdiem, kam sludināja Pāvils un kas ”vārdu uzņēma ar lielu labprātību, ik dienas pētīdami Rakstos, vai tiešām tā ir”. (Apustuļu darbi 17:11, EAD.)

Arī mūsdienās, rūpīgi pētot Bībeli, mēs varam nostiprināt ticību Dievam un izveidot ar viņu ciešas attiecības. (Ebrejiem 11:6.) Iedziļināšanās Rakstos palīdz arī izprast, kā Jehova izturas pret cilvēkiem — viņš pirmām kārtām domā nevis par to, kas dos tūlītēju labumu, bet par to, kas nesīs ilgstošu labumu visiem pareizi noskaņotiem cilvēkiem.

Lūk, ko ir sacījuši daži kristieši, kam ir ciešas attiecības ar Dievu. ”Es ļoti mīlu Jehovu, un man ir tik daudz iemeslu viņam pateikties,”  saka sešpadsmitgadīgā Daniela. ”Jehova man ir devis labus vecākus, kas no sirds viņu mīl un kas ir mācījuši mani saskaņā ar viņa Rakstiem.” Kāds kristietis no Urugvajas raksta: ”Mana sirds ir pateicības pārpilna, un es vēlos pateikt Jehovam paldies par nepelnīto žēlastību un draudzību.” Dievs ar prieku pieņem pat bērnus. Septiņgadīgā Gabriela saka: ”Es mīlu Dievu vairāk par visu pasaulē! Man ir pašai sava Bībele. Man patīk mācīties par Dievu un viņa Dēlu.”

Mūsdienās vairāki miljoni cilvēku no sirds piekrīt psalmu dziesminiekam, kas ir teicis: ”[Man] ir prieks tuvu būt pie Dieva.” (Psalms 73:28, LB-26.) Attiecības ar Dievu ir palīdzējušas viņiem tikt galā ar tagadējām grūtībām, un viņiem ir nesatricināma cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (1. Timotejam 4:8.) Ikviens var ”tuvoties Dievam”. Bībelē ir apliecināts: ”Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Apustuļu darbi 17:27.) Dievam patiešām nav vienalga, kas ar mums notiek.

[Attēli 5. lpp.]

Jehovas gādība par mums izpaužas daudzējādi

[Attēls 7. lpp.]

Pat bērni var tuvoties Dievam

[Attēli 7. lpp.]

Pašlaik Jehova mums palīdz izturēt grūtības. Noteiktā laikā viņš likvidēs slimības un nāvi