Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Pateicīga par Jehovas žēlastību un gādību

Pateicīga par Jehovas žēlastību un gādību

Dzīvesstāsts

Pateicīga par Jehovas žēlastību un gādību

PASTĀSTĪJUSI FEJA KINGA

Mani vecāki bija ļoti jauki cilvēki, taču, tāpat kā daudzi citi, viņi izjuta dziļu nepatiku pret reliģiju. Tiesa gan, mana mamma mēdza teikt: ”Dievam ir jābūt, jo kurš tad cits būtu radījis puķes un kokus?” Bet tas arī bija viss.

ES ESMU uzaugusi Stokportā, pilsētā, kas atrodas mazliet uz dienvidiem no Mančestras (Anglija). 1939. gadā, kad man bija vienpadsmit gadi, nomira mans tēvs, un mamma mani audzināja viena pati. Cik vien sevi atceros, man vienmēr ir bijusi vēlēšanās tuvāk iepazīt Radītāju, un, lai gan bērnībā es neko nezināju par Bībeli, es cienīju šo grāmatu. Tāpēc kādu reizi es nolēmu aiziet uz anglikāņu baznīcu, lai redzētu, ko tā piedāvā.

Reliģiskās ceremonijas mani atstāja vienaldzīgu, bet tad, kad tika lasīti evaņģēliji, Jēzus vārdi mani pārliecināja, ka Bībelei jābūt patiesai. Raugoties no šīsdienas viedokļa, tiešām šķiet savādi, kāpēc es pati nesāku lasīt Bībeli. Pat vēlāk, kad kāda mūsu ģimenes paziņa man uzdāvināja ”Jaunās Derības” mūsdienu tulkojumu, man tā arī nekad nesanāca to lasīt.

1950. gadā izcēlās Korejas karš, un tas man lika nopietni padomāt. Vai arī šis konflikts ies plašumā, līdzīgi kā bija noticis ar Otro pasaules karu? Ja tā notiks, kā es spēšu paklausīt Jēzus pavēlei mīlēt savus ienaidniekus? Vai es varēšu mierīgi noskatīties, kā ienaidnieki iebrūk manā valstī, un neko nedarīt, lai viņus apturētu? Ja es šādi rīkotos, es, bez šaubām, nepildītu savu pienākumu. Lai gan man galvā bija iestājies īsts juceklis, es biju pārliecināta, ka atbildes uz visiem maniem jautājumiem ir Bībelē, tikai man nebija ne jausmas, kā tās atrast.

Patiesības meklējumi Austrālijā

1954. gadā mēs ar mammu nolēmām emigrēt uz Austrāliju, kur jau dzīvoja mana māsa Džīna. Kopš pārcelšanās bija pagājuši pāris gadi, kad reiz Džīna ieteicās, ka viņa ir lūgusi Jehovas lieciniekiem atnākt pie manis. Tā kā es interesējos par Bībeli un gāju uz baznīcu, viņa vēlējās uzzināt manas domas par viņiem. ”Es nezinu, vai viņu paskaidrojumi ir pareizi vai ne,” viņa man atzinās, ”bet atšķirībā no baznīcām viņiem vismaz ir paskaidrojumi.”

Pie manis atnāca Bils un Linda Šneideri — patīkams padzīvojis pāris, kas jau ilgus gadus bija Jehovas liecinieki. Pirms Otrā pasaules kara viņi bija strādājuši Jehovas liecinieku radiostacijā Adelaidā, bet, kad kara laikā Austrālijā liecinieku darbība tika aizliegta, viņi kļuva par pilnas slodzes sludinātājiem. Lai arī Bils un Linda man ļoti palīdzēja, es turpināju pārbaudīt dažādas reliģijas.

Kāds darba kolēģis mani aizveda uz evaņģēlista Bilija Greiema dievkalpojumu, pēc kura interesenti varēja tikties ar kādu garīdznieku un viņu iztaujāt. Es viņam uzdevu jautājumu, kas mani joprojām satrauca: ”Kā cilvēks var būt kristietis, kam jāmīl savi ienaidnieki, ja viņš dodas karā un tos nogalina?” Acīmredzot šis jautājums bija satraucis visus klātesošos, jo zālē izcēlās liels troksnis. Pēc brīža garīdznieks noteica: ”Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Es vēl arvien par to domāju.”

Es turpināju pētīt Bībeli kopā ar Bilu un Lindu un 1958. gada septembrī kristījos. Es no sirds vēlējos sekot savu skolotāju priekšzīmei, tāpēc jau no nākamā gada augusta es sāku kalpot par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Pēc astoņiem mēnešiem mani uzaicināja kļūt par speciālo pionieri. Šajā laikā mani ļoti iepriecināja ziņa, ka arī mana māsa Džīna ir progresējusi garīgā ziņā un ir kristījusies.

Plašas durvis sekmīgai darbībai

Es sadarbojos ar vienu no Sidnejas draudzēm un vairākiem cilvēkiem vadīju Bībeles stundas. Kādu dienu, satikusi pensionētu anglikāņu garīdznieku, es viņam pajautāju, ko baznīca māca par pasaules galu. Tā kā viņš pats bija teicis, ka baznīcas doktrīnas ir mācījis 50 gadus, viņa atbilde mani pārsteidza: ”Man šis jautājums būs jāizpēta, jo es nezinu Bībeli tik labi kā Jehovas liecinieki.”

Drīz pēc šī atgadījuma draudzēs izskanēja aicinājums pieteikties tos, kas būtu gatavi sludināt Pakistānā. Es uzrakstīju iesniegumu, nenojaušot, ka uz turieni tiek sūtīti tikai neprecēti vīrieši un laulāti pāri. Acīmredzot mans iesniegums tomēr tika aizsūtīts uz galveno pārvaldi Bruklinā (Ņujorka, ASV), jo drīz es saņēmu vēstuli ar piedāvājumu kalpot Bombejā (Indija). Tas notika 1962. gadā. Es pieņēmu uzaicinājumu, devos uz Indiju un, pavadījusi pusotru gadu Bombejā, turpināju kalpošanu Allahabadā.

Es drīz vien sāku apgūt hindi valodu. Tā kā hindi rakstība un izruna lielākoties sakrīt, to mācīties nebija pārāk grūti. Tiesa, reizēm, kad cilvēki, ko sastapu sludināšanā, lūdza, lai es runāju angliski un nelauzos viņu valodā, man sašļuka dūša. Tomēr šķēršļi, kas man bija jāpārvar svešajā zemē, padarīja manu dzīvi interesantu un neļāva man ieslīgt pašapmierinātībā. Turklāt man bija arī labi draugi — citi liecinieki no Austrālijas.

Jaunībā es biju domājusi par laulībām, bet pēc kristīšanās manas dienas tik ļoti aizpildīja kalpošana Jehovam, ka man neatlika laika daudz par to domāt. Taču tagad es atkal sāku just nepieciešamību pēc dzīvesbiedra. Es, protams, nevēlējos pārtraukt kalpošanu ārzemēs, tāpēc es runāju ar Jehovu par šo jautājumu un vairs pie tā savā prātā nekavējos.

Negaidīta svētība

Tajā laikā Indijas filiāles darbu vadīja Edvins Skiners, kas 1946. gadā bija mācījies Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas astotajā grupā kopā ar daudziem citiem uzticīgiem brāļiem, to vidū arī Heroldu Kingu un Stenliju Džounsu *, kuri tika nosūtīti sludināt uz Ķīnu. 1958. gadā par sludināšanu Šanhajā Herolds un Stenlijs tika apcietināti un ieslodzīti vieninieka kamerās. 1963. gadā, kad Heroldu atbrīvoja no cietuma, Edvins viņam aizrakstīja vēstuli. Herolds viņam atbildēja, kad bija atgriezies Honkongā pēc ceļojumiem uz ASV un Lielbritāniju, un savā vēstulē pieminēja, ka vēlas apprecēties. Viņš rakstīja Edvinam, ka, atrazdamies cietumā, viņš par to bija lūdzis Jehovu, un jautāja, vai Edvins nepazīst kādu Jehovas liecinieci, kas viņam varētu būt piemērota sieva.

Indijā laulības lielākoties tiek noslēgtas pēc vecāku norunas, un Edvins nemitīgi tika apbērts ar lūgumiem kļūt par šādu savienību starpnieku, taču viņš allaž atteicās. Herolda vēstuli viņš iedeva Rutai Makejai, kuras vīrs Homērs bija ceļojošais pārraugs. Beigu beigās Ruta atrakstīja man un pastāstīja, ka kāds misionārs, kas daudzus gadus ir bijis patiesībā, meklē sievu. Viņa jautāja, vai es nebūtu ieinteresēta viņam aizrakstīt. Neko sīkāk Ruta nepastāstīja par šo brāli, pat ne to, kā viņu sauc.

Neviens, izņemot Jehovu, nezināja, ka esmu ar viņu runājusi par vēlēšanos apprecēties. Pēc vēstules izlasīšanas mana pirmā reakcija bija noraidīt šo priekšlikumu. Tomēr, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka Jehova reti atbild uz mūsu lūgšanām tādā veidā, kādā mēs gaidām. Tāpēc es atbildēju Rutai, ka tad, ja man tas neuzliek nekādas saistības, viņa var palūgt šim brālim uzrakstīt vēlreiz. Herolda Kinga otrā vēstule bija adresēta man.

Pēc Herolda atbrīvošanas no Ķīnas cietuma presē bija ievietoti raksti par viņu un viņa fotogrāfijas. Viņš bija kļuvis pazīstams visā pasaulē, tomēr mani visvairāk iespaidoja tas, ko es uzzināju par viņa uzticīgo teokrātisko kalpošanu. Pēc piecu mēnešu ilgas sarakstes es devos uz Honkongu, kur 1965. gada 5. oktobrī mēs apprecējāmies.

Mēs abi bijām gribējuši apprecēties un turpināt pilnas slodzes kalpošanu, un, kļūdami vecāki, mēs aizvien spēcīgāk bijām izjutuši vajadzību pēc tuva drauga. Es iemīlēju Heroldu, un, vērojot, cik laipni un iejūtīgi viņš izturas pret cilvēkiem un cik taktiski risina problēmas, kas radās mūsu kalpošanā, es viņu sāku dziļi cienīt. Mēs nodzīvojām laimīgā laulībā 27 gadus un saņēmām no Jehovas daudzas svētības.

Ķīnieši ir čakli ļaudis, un man viņi ļoti patīk. Honkongā runā ķīniešu valodas kantoniešu dialektā, kam salīdzinājumā ar putunhua, kuru lieto Ķīnas kontinentālajā daļā, ir daudz vairāk toņu, un līdz ar to šo dialektu ir diezgan grūti apgūt. Mums ar Heroldu pirmā kopīgā dzīvesvieta bija misionāru māja, kas atradās pie Jehovas liecinieku filiāles biroja, bet vēlāk mēs kalpojām vairākās citās Honkongas vietās. Kopā mēs bijām laimīgi, bet 1976. gadā man radās nopietnas veselības problēmas.

Sarežģījumi veselības dēļ

Pēc vairāku mēnešu asiņošanas mans hemoglobīna līmenis bija noslīdējis kritiski zemu. Man bija nepieciešama operācija, bet slimnīcā ārsti atteicās mani operēt bez asins izmantošanas, pamatojot savu nostāju ar to, ka man tādā gadījumā varētu iestāties šoks un es, ļoti iespējams, nomirtu. Kādu dienu, kad ārsti apsprieda manu gadījumu, medmāsas mēģināja piespiest mani mainīt savu viedokli, apgalvojot, ka man nav tiesību tā izrīkoties ar savu dzīvību. Tajā dienā bija ieplānotas 12 operācijas, no kurām 10 bija aborti, taču es nemanīju it nevienu, kas būtu iebildis pret to, ka šīs sievietes gatavojas atņemt dzīvību savam bērnam.

Galu galā Herolds uzrakstīja vēstuli, ar kuru atbrīvoja slimnīcas personālu no jebkādas atbildības gadījumā, ja es nomirtu, un ārsti piekrita operācijai. Mani aizveda uz operācijas zāli un sagatavoja narkozei. Taču pēdējā brīdī anesteziologs atteicās sadarboties, un slimnīcai nācās mani izrakstīt.

Mēs konsultējāmies ar neatkarīgu ginekologu. Apzinādamies, cik nopietns ir mans stāvoklis, viņš piedāvājās veikt operāciju par nelielu maksu ar noteikumu, ka mēs nevienam neteiksim, cik daudz par to esam samaksājuši. Operācija noritēja sekmīgi bez jebkādu asins produktu izmantošanas. Šajā gadījumā mēs ar Heroldu skaidri izjutām Jehovas žēlastību un gādību.

1992. gadā Herolds smagi saslima. Mēs pārcēlāmies uz dzīvi filiālē, kur par mums abiem ar mīlestību rūpējās. 1993. gadā 81 gada vecumā mans vīrs beidza savas zemes gaitas.

Atgriežos Anglijā

Lai gan man bija prieks piederēt pie Honkongas Bēteles ģimenes, man bija aizvien grūtāk izturēt karsto un mitro klimatu. Bet mani gaidīja pārsteigums — kādu dienu es saņēmu vēstuli no galvenās pārvaldes Bruklinā, kurā bija jautāts, vai, ņemot vērā manu veselības stāvokli, es nevēlētos pārcelties uz filiāli, kurā ir plašākas iespējas par mani parūpēties. Un tā 2000. gadā es pārcēlos atpakaļ uz Angliju un pievienojos Bēteles ģimenei Londonā. Es biju ļoti pateicīga par šādām rūpēm. Mani mīļi sagaidīja, un tagad es ar prieku palīdzu veikt dažādus darbus, to vidū arī rūpēties par Bēteles ģimenes bibliotēku un tās 2000 grāmatām.

Es sadarbojos arī ar Londonas ķīniešu valodas draudzi. Patlaban Anglijā no Honkongas ierodas samērā maz cilvēku, lielākā daļa iebraucēju ir no Ķīnas kontinentālās daļas un viņi runā putunhua, nevis Honkongas dialektā. Lai arī šī iemesla dēļ sludināšanā ir jāpārvar jaunas grūtības, no visas valsts tiek saņemtas ziņas par interesantām Bībeles stundām, kas tiek vadītas studentiem, kuri ieradušies no Ķīnas. Viņi ir ļoti cītīgi un augstu vērtē uzzinātās Bībeles patiesības. Viņiem palīdzēt ir liels prieks.

Savu jauno māju mierā un klusumā es bieži pārdomāju, cik laimīga ir bijusi mana dzīve, un nebeidzu vien brīnīties par Jehovas žēlastību. Tā caurstrāvo pilnīgi visu, kas ir saistīts ar viņa nodomu, un viņa rūpes par katru no saviem kalpiem ir acīmredzamas. Manu sirdi pilda pateicība par mīlestību un gādību, ko viņš man ir veltījis. (1. Pētera 5:6, 7.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 19. rk. Šo misionāru dzīvesstāsti ir atrodami žurnāla Sargtornis 1963. gada 15. jūlija numurā, 437.—442. lappusē, un 1965. gada 15. decembra numurā, 756.—767. lappusē (abi angļu val.).

[Attēls 24. lpp.]

Kad kalpoju Indijā

[Attēli 25. lpp.]

Herolds Kings 1963. gadā un piecdesmitajos gados, kad viņš sludināja Ķīnā

[Attēli 26. lpp.]

Kāzu dienā 1965. gada 5. oktobrī Honkongā

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar Honkongas Bēteles darbiniekiem Liaņiem un Genavejiem