Dzīvesstāsts

Mana līdzdalība globālajā bībeliskās izglītības darbā

PASTĀSTĪJIS ROBERTS NISBETS

Svazilendas karalis Sobhuza II pieņēma mūs ar brāli Džordžu savā karaliskajā rezidencē. Tas notika 1936. gadā, bet es joprojām spilgti atceros mūsu garo sarunu. Šāda iespēja sarunāties ar karali man bija tāpēc, ka es daudzus gadus esmu iesaistīts plašā bībeliskās izglītības darbā. Tagad, sava mūža deviņdesmit piektajā gadā, es ar gandarījumu varu atskatīties uz savu līdzdalību šajā darbā, kas aizveda mani uz pieciem kontinentiem.

VISS sākās 1925. gadā, kad mūsu ģimeni, kas dzīvoja Skotijā, Edinburgas pilsētā, sāka apciemot tējas tirgotājs, vārdā Dobsons. Man vēl nebija divdesmit gadu, un es strādāju par aptiekāra mācekli. Kaut gan biju tik jauns, mani uztrauca krasās pārmaiņas, kuras Pirmais pasaules karš, kas ilga no 1914. līdz 1918. gadam, bija ienesis ģimenēs un reliģiskajā dzīvē. Reiz Dobsona kungs mums atnesa grāmatu Dievišķais laikmetu plāns. Viss, kas tajā bija stāstīts par saprātīgu Radītāju, kuram ir noteikts ”plāns”, man likās ļoti loģisks, un tas saskanēja ar manu priekšstatu par to, kādu Dievu es vēlos pielūgt.

Mēs ar māti drīz sākām apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). 1926. gada septembrī kongresā, kas notika Glāzgovā, mēs abi kristījāmies ūdenī, apliecinot, ka esam veltījuši sevi Jehovam. Katrs kristīšanas kandidāts saņēma garu kreklu, kas bija jāuzvelk virs parastā peldkostīma un ar aukliņām jāpiesien pie potītēm. Tolaik  tas tika uzskatīts par piemērotu tērpu tik nopietnam pasākumam kā kristīšana.

Tajos senajos gados mums par daudziem jautājumiem nebija skaidras izpratnes. Gandrīz visi draudzes locekļi svinēja Ziemassvētkus, un tīruma kalpošanā piedalījās tikai daži. Vairāki draudzes vecākie pat iebilda pret literatūras izplatīšanu svētdienās, jo, viņuprāt, tas bija sabata likuma pārkāpums. Tomēr 1925. gadā Sargtorņa rakstos aizvien lielāka uzmanība tika pievērsta tādiem pantiem kā Marka 13:10, kur teikts: ”Evaņģelijam papriekš jātop sludinātam visām tautām.”

Bet kā lai veic šo pasaules mēroga darbu? Mans pirmais mēģinājums piedalīties sludināšanā pa mājām bija pavisam vienkāršs — es pateicu mājas saimniekam, ka pārdodu interesantas reliģiskas grāmatas, un piedāvāju viņam grāmatu Dieva kokle, kurā paskaidrotas desmit svarīgas Bībeles mācības, kas salīdzinātas ar kokles stīgām. Vēlāk mēs sludināšanā lietojām liecības kartītes, kurās mājas saimnieks varēja izlasīt īsu vēstījumu. Mēs izmantojām arī četrarpus minūtes garus runu ierakstus, ko atskaņojām uz pārnēsājama patafona. Vecākie patafoni bija ļoti smagi, bet vēlāk šīs ierīces kļuva ievērojami vieglākas, un dažus modeļus pat varēja darbināt, novietotus vertikāli.

Divdesmito gadu otrajā pusē un trīsdesmitajos gados mēs sludinājām, cik nu labi pratām. Četrdesmito gadu sākumā visās draudzēs tika ieviesta teokrātiskās kalpošanas skola. Tajā mēs mācījāmies stāstīt cilvēkiem labo vēsti, veidojot personiskas sarunas ar tiem, kas vēlas klausīties. Mēs arī mācījāmies saprast, cik svarīgi ir vadīt mājas Bībeles nodarbības ieinteresētiem cilvēkiem. Savā ziņā var teikt, ka tie bija pirmie soļi tajā bībeliskās izglītības darbā, kas tagad notiek visā pasaulē.

Brāļa Raterforda pamudinājums

Es gribēju vairāk piedalīties sludināšanā, tāpēc 1931. gadā pieteicos kalpot par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Bija paredzēts, ka es sākšu šo kalpošanu pēc kāda kongresa, kam bija jānotiek Londonā. Taču kādā pusdienas pārtraukumā brālis Džozefs Raterfords, kurš tajā laikā pārraudzīja mūsu darbu, uzaicināja mani aprunāties. Viņš bija ieplānojis, ka kādam pionierim jādodas uz Āfriku. ”Vai tu gribētu braukt uz turieni?” viņš man jautāja. Es gan biju nedaudz pārsteigts, tomēr man izdevās atbildēt diezgan braši: ”Jā, es esmu ar mieru.”

Tajos gados mūsu galvenais mērķis bija izplatīt pēc iespējas vairāk bībeliskās literatūras, tāpēc mēs nemitīgi ceļojām no vienas vietas uz otru. Brāļi man ieteica palikt neprecētam, tāpat kā vairākumam brāļu, kas tolaik pildīja atbildīgus pārraudzības pienākumus. Mana teritorija pletās no Keiptaunas pašos Āfrikas dienvidos uz augšu gar kontinenta austrumu krastu, ietverot arī tuvīnās Indijas okeāna salas. Lai tiktu līdz teritorijas rietumu malai, man bija jāšķērso Kalahari tuksneša karstās smiltis, un tā sniedzās līdz pat galvenajam Nīlas ūdens avotam — Viktorijas ezeram. Kopā ar savu partneri man katrā norīkojuma vietā šīs milzīgās teritorijas robežās bija jāpavada seši mēneši.

Divsimt kastes ar garīgiem dārgumiem

Kad ierados Keiptaunā, man parādīja 200 kastes ar literatūru, kas bija domāta izplatīšanai Austrumāfrikā. Literatūra bija četrās Eiropas valodās un četrās Āzijas valodās, bet kastēs nebija nevienas publikācijas kādā no Āfrikas valodām. Es pavaicāju, kā tas iespējams, ka šīs kastes ir atsūtītas jau pirms manas ierašanās, un saņēmu atbildi, ka literatūra bijusi domāta Frenkam un Grejam Smitiem, diviem pionieriem, kas nesen bija devušies sludināt uz Keniju. Gandrīz tūlīt pēc ierašanās Kenijā viņi abi saslimuši ar malāriju, un Frenks diemžēl miris ar šo slimību.

Šīs ziņas man lika nopietni padomāt, tomēr tās mani neiebiedēja. Kopā ar savu partneri Deividu Normenu es Keiptaunā iekāpu kuģī, un mēs devāmies aptuveni 5000 kilometru  garā ceļā uz savu pirmo norīkojuma vietu Tanzānijā. Kāds ceļojumu aģents Kenijas pilsētā Mombasā pieskatīja mūsu literatūras krājumu un pēc mūsu pieprasījuma nosūtīja kastes uz mūsu norādīto vietu. Sākotnēji mēs sludinājām pilsētu biznesa teritorijā — veikalos un birojos. Daļa mūsu literatūras krājuma sastāvēja no 9 grāmatu un 11 brošūru komplektiem, kas vāku dažādo krāsu dēļ bija iesaukti par ”varavīksnes komplektiem”.

Pēc tam mēs nolēmām doties uz Zanzibāras salu, kas atrodas apmēram 30 kilometru attālumā no kontinenta austrumu krasta. Pagātnē Zanzibāra gadsimtiem ilgi bija vergu tirdzniecības centrs, bet tā bija izdaudzināta arī ar krustnagliņām, kuru smarža bija jūtama visā Zanzibāras pilsētā. Atrast ceļu šajā pilsētiņā bija diezgan sarežģīti, jo tā bija būvēta bez jebkāda plāna. Ieliņas krustojās un līkumoja, veidojot īstu labirintu, kurā apmaldīties bija vieglāk par vieglu. Mūsu viesnīca bija itin ērta, bet tai bija naglām apsistas durvis un biezas sienas, tāpēc tā drīzāk izskatījās pēc cietuma nekā pēc viesnīcas. Taču sludināšana mums te sekmējās, un mēs bijām priecīgi, ka daudzi arābi, indieši un citu tautību pārstāvji labprāt pieņēma mūsu literatūru.

Vilcieni, kuģi un automašīnas

Ceļot pa Austrumāfriku tolaik nebija viegli. Piemēram, reiz ceļā no Mombasas uz Kenijas kalniem mūsu vilcienu apturēja siseņu bars. Miljoniem siseņu klāja zemi un sliedes, padarīdami tās tik slidenas, ka lokomotīves riteņi griezās uz vietas. Vienīgā izeja bija skalot sliedes vilcienam priekšā ar karsto ūdeni no lokomotīves. Tā vilciens lēnām virzījās uz priekšu, līdz mēs izkļuvām laukā no siseņu bara. Kāds tas bija atvieglojums, kad vilciens uzbrauca augstāk kalnos, kur gaiss bija mazliet vēsāks!

Piekrastes pilsētās diezgan ērti varēja nokļūt ar vilcienu vai kuģi, bet uz lauku apvidiem bija jābrauc ar automašīnu. Es biju ļoti priecīgs, kad man piebiedrojās mans brālis Džordžs, jo kopā ar viņu mēs varējām nopirkt pietiekami lielu automašīnu, lai tajā varētu ievietot gultas un ierīkot virtuves nodalījumu, noliktavu un logus, kas nelaiž cauri moskītus. Uz mašīnas jumta mēs piestiprinājām skaļruņus. Šādi apgādāti, mēs dienā sludinājām pa mājām un aicinājām cilvēkus vakarā atnākt uz tirgus laukumu, lai noklausītos mūsu runu. Starp populārākajiem runu ierakstiem, ko mēs mēdzām atskaņot, bija runa ar nosaukumu ”Vai elle ir karsta?”. Viens no ceļojumiem, ko mēs veicām savā ”mājā uz riteņiem”, bija 3000 kilometru garš brauciens no Dienvidāfrikas uz Keniju. Mums par prieku, šoreiz mūsu rīcībā bija dažādas brošūras vairākās afrikāņu valodās, un vietējie iedzīvotāji ņēma tās ar lielu entuziasmu.

Bija ļoti patīkami, ka šādu ceļojumu laikā mēs daudz varējām vērot Āfrikas savvaļas dzīvniekus. Protams, drošības dēļ mēs naktī negājām ārā no mašīnas, taču iespēja redzēt  tik dažādas Jehovas radības to dabiskajā vidē ļoti stiprināja mūsu ticību.

Sākas pretestība

Mums bija jāuzmanās no mežonīgiem zvēriem, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar piesardzību, kas mums bija vajadzīga saskarsmē ar valdības ierēdņiem un dažiem aizkaitinātiem reliģiskajiem vadītājiem, kuri sāka klaji vērsties pret mūsu sludināšanu. Viens no iemesliem, kāpēc mums radās nopietnas problēmas, bija saistīts ar kādu fanātiķi, kurš sevi dēvēja par Mvanu Lesu jeb Dieva dēlu, un viņa sekotāju grupu, kas bija pazīstama ar nosaukumu Kitavala, kurš diemžēl nozīmē ’Sargtornis’. Neilgi pirms mūsu ierašanās šis cilvēks bija noslīcinājis daudzus afrikāņus, apgalvodams, ka viņš tos kristī. Galu galā Mvana Lesa bija arestēts un pakārts. Vēlāk man bija izdevība parunāt ar nāvessoda izpildītāju un paskaidrot viņam, ka šim noziedzniekam nav nekāda sakara ar mūsu Sargtorņa biedrību.

Grūtības mums radīja arī daudzi eiropieši, kam mūsu izglītības darbs nepatika galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ. Kāds noliktavas pārzinis teica: ”Ja baltie cilvēki grib palikt šajā zemē, afrikāņi nedrīkst uzzināt, kā tiek ekspluatēts viņu lētais darbs.” Tā paša iemesla dēļ kāda zeltrūpniecības uzņēmuma direktors izdzina mani no sava kabineta un nikni sekoja man līdz pašai ielai.

Reliģisko un komerciālo aprindu ietekme, bez šaubām, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Rodēzijas (tagadējās Zimbabves) valdība galu galā pavēlēja mums atstāt valsti. Mēs pārsūdzējām šo lēmumu, un mums izdevās saņemt atļauju palikt Rodēzijā ar nosacījumu, ka mēs nesludināsim afrikāņiem. Kāds ierēdnis to pamatoja ar apgalvojumu, ka mūsu literatūra esot ”nepiemērota afrikāņu prātam”. Bet citās zemēs mūsu izglītības darbs afrikāņu vidū ritēja netraucēti un pat tika atbalstīts. Viens šāds pozitīvs piemērs bija Svazilenda.

Pieņemšana pie Svazilendas karaļa

Svazilenda ir maza, neatkarīga valsts, kuras 17 364 kvadrātkilometru lielo teritoriju ieskauj Dienvidāfrikas Republika. Tur notika sākumā minētā tikšanās ar karali Sobhuzu II, kurš brīvi pārvaldīja angļu valodu, ko viņš bija apguvis, studēdams kādā Lielbritānijas universitātē. Ģērbies neoficiālā tērpā, karalis mūs uzņēma ļoti sirsnīgi.

Galvenais mūsu sarunas temats bija Dieva nodoms pārveidot zemi par paradīzi, kur varēs dzīvot taisnīgi noskaņoti cilvēki. Šis temats gan karali sevišķi neinteresēja, toties kāds cits aspekts, kas saistīts ar mūsu darbu, viņam šķita ļoti svarīgs. Karalis vēlējās uzlabot trūcīgo un neizglītoto cilvēku dzīves līmeni, un viņam nepatika daudzu kristīgās pasaules baznīcu misionāru rīcība, jo tie, šķiet, vairāk interesējās par savas baznīcas locekļu skaita pavairošanu, nevis par cilvēku izglītošanu. Karalis bija informēts arī par vairāku mūsu pionieru darbību, un viņš uzslavēja mūs par bībeliskās izglītības darbu, ko mēs veicam, un  atzinīgi izteicās par to, ka mēs neprasām sev nedz samaksu, nedz arī kādas privilēģijas.

Bībeliskās izglītības darbs vēršas plašumā

1943. gadā tika izveidota Sargtorņa Bībeles Gileādas skola, kur gatavo misionārus. Mācībās uzsvars tika likts uz to, ka sludinātājiem jāpalīdz garīgi augt tiem, kas ieinteresējušies par Bībeles patiesību, nevis tikai jāizplata bībeliska literatūra. 1950. gadā mūs ar Džordžu uzaicināja mācīties Gileādas skolas 16. grupā. Tur es pirmo reizi satiku austrāliešu māsu Džīnu Haidu, kura pēc skolas beigšanas tika nosūtīta kalpot par misionāri Japānā. Tajā laikā neprecēta cilvēka statuss joprojām tika uzskatīts par lielu priekšrocību, tāpēc tobrīd mūsu draudzība nepārauga ciešākās saitēs.

Beiguši Gileādas skolu, mēs ar Džordžu saņēmām norīkojumu kalpot par misionāriem Maurīcijas salā, kas atrodas Indijas okeānā. Mēs sadraudzējāmies ar vietējiem iedzīvotājiem, apguvām viņu valodu un mācījām viņiem Bībeli. Vēlāk Gileādas skolu absolvēja arī mans jaunākais brālis Viljams un viņa sieva Mjūriela. Viņus nosūtīja uz Keniju, manu kādreizējo sludināšanas teritoriju.

Nemanot aizskrēja astoņi gadi, un 1958. gadā starptautiskajā kongresā, kas notika Ņujorkā, es atkal satiku Džīnu Haidu. Mēs atjaunojām savu draudzību un pēc kāda laika saderinājāmies. Mani no Maurīcijas norīkoja uz Japānu, un tur mēs ar Džīnu 1959. gadā apprecējāmies. Tad mums sākās brīnišķīgs misionāru kalpošanas posms Hirosimā, kur tolaik bija tikai viena maza draudze. Tagad šajā pilsētā ir 36 draudzes.

Sajonara, Japāna!

Gadiem ejot, mums abiem pasliktinājās veselība un kalpot par misionāriem kļuva aizvien grūtāk. Visbeidzot mēs bijām spiesti pārtraukt misionāru darbu un pārcelties uz Džīnas dzimto zemi Austrāliju. Bija ļoti skumji atstāt Hirosimu. Uz dzelzceļa perona mēs visiem saviem mīļajiem draugiem teicām: ”Sajonara!” — Palieciet sveiki!

Tagad mēs dzīvojam Austrālijā un kalpojam Jehovam, cik vien tas ir mūsu spēkos, kopā ar Armideilas draudzi Jaundienvidvelsas štatā. Man ir bijis liels prieks gandrīz astoņus gadu desmitus dalīties kristīgās patiesības dārgumos ar tik daudziem cilvēkiem. Es esmu redzējis, cik apbrīnojami vēršas plašumā bībeliskās izglītības darbs, un esmu bijis liecinieks nozīmīgiem garīgiem notikumiem. Neviens cilvēks vai cilvēku grupa nevar to nosaukt par savu sasniegumu. Runājot psalmu sacerētāja vārdiem, ”tas ir tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs”. (Psalms 118:23.)

[Attēls 28. lpp.]

Mans brālis Džordžs pie mūsu ”mājas uz riteņiem”

[Attēls 28. lpp.]

Es pie Viktorijas ezera

[Attēls 29. lpp.]

Vidusskolēni, kas bija ieradušies noklausīties publisko runu Svazilendā 1938. gadā

[Attēli 30. lpp.]

Mēs ar Džīnu savā kāzu dienā 1959. gadā un tagad