Vai ļaunums ir uzvarējis?

IDEJA par globālu cīņu starp labajiem un ļaunajiem spēkiem visos laikos ir rosinājusi rakstniekus un domātājus uz dažnedažādiem minējumiem un teorijām. Taču ir kāda grāmata, kurā precīzi pastāstīts par cīņu starp Dievu un Velnu. Šī grāmata ir Bībele. Tajā paskaidrots, kādi jautājumi ir saistīti ar šo konfliktu un kā noteikt, kura puse tajā ir guvusi virsroku.

Drīz pēc divu pirmo cilvēku radīšanas neredzama garīga būtne, Sātans Velns, apstrīdēja Dieva tiesības valdīt, dodams mājienu, ka Dievs slēpj no saviem radījumiem kaut ko labu un ka cilvēkiem klātos labāk, ja tie būtu neatkarīgi no Dieva. (1. Mozus 3:1—5; Atklāsmes 12:9.)

Vēlāk, kad dzīvoja patriarhs Ījabs, Sātans izvirzīja vēl kādu strīdus jautājumu. Mēģinādams panākt, lai Ījabs lauztu uzticību Dievam, Sātans teica: ”Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.” (Ījaba 2:4.) Tas bija ļoti pārdrošs apgalvojums. Lietodams vispārīgo apzīmējumu ”cilvēks”, nevis Ījaba vārdu, Sātans apšaubīja itin visu cilvēku uzticību Dievam. Būtībā viņš apgalvoja: ”Lai glābtu savu dzīvību, cilvēks ir gatavs uz visu. Ja vien man tiks dota iespēja, es jebkuru spēšu novērst no Dieva.”

Lai saprastu, kam pieder uzvara cīņā starp Dievu un Velnu, ir jānoskaidro atbildes uz diviem jautājumiem: vai cilvēki spēj paši sekmīgi valdīt? Vai Velnam ir izdevies novērst visus no patiesā Dieva?

Vai cilvēki spēj paši sekmīgi valdīt?

Tūkstošiem gadu garumā cilvēki ir eksperimentējuši ar dažādām valdīšanas formām. Vēstures gaitā ir izmēģinātas tādas valsts iekārtas un režīmi kā monarhija, aristokrātija, demokrātija, autokrātija, fašisms, komunisms. Vai jau pats fakts, ka allaž ir bijusi vajadzība pēc tādiem eksperimentiem, neliecina, ka šie valdīšanas veidi nav pietiekami labi?

”Romas tauta negaidīti izrādījās iesaistīta vērienīgā administratīvā eksperimentā,” 1922. gadā izdotajā grāmatā A History of the World (Pasaules vēsture) rakstīja vēsturnieks H. Velss. ”[Administratīvā iekārta] nemitīgi mainījās, tā nekad nesasniedza stabilitāti. No vienas puses, eksperiments izgāzās. No otras puses, tas ir palicis nepabeigts, un mūsdienās Eiropa un Amerika vēl aizvien risina globālas valsts pārvaldīšanas problēmas, ar kurām pirmie saskārās romieši.”

Eksperimenti ar varas struktūrām ir turpinājušies visu 20. gadsimtu. Beidzoties šim gadsimtam, demokrātiskā pārvaldes forma bija ieguvusi tik lielu popularitāti kā vēl nekad agrāk. Teorētiski demokrātija visiem dod iespēju piedalīties valsts pārvaldē. Bet vai demokrātija ir pierādījusi, ka cilvēki spēj sekmīgi valdīt bez Dieva? Kādreizējais Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru atzina demokrātiju par labu, bet piebilda: ”Es to saku tāpēc, ka citas sistēmas ir vēl sliktākas.” Bijušais Francijas prezidents Valerijs Žiskārs d’Estēns sacīja: ”Ir iestājusies pārstāvniecības demokrātijas krīze.”

Jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu filozofs Platons bija ievērojis kādu demokrātiskās pārvaldes formas trūkumu. Kā teikts grāmatā A History of Political  Theory (Politikas teorijas vēsture), viņš kritizēja ”politiķu tumsonību un nekompetenci, kas ir viena no lielākajām demokrātijas nelaimēm”. Mūsdienās daudzi politiķi sūrojas, ka nav viegli atrast apdāvinātus cilvēkus, kas derētu darbam valdībā. ”[Cilvēkus] kaitina līderi, kas izrādās sīki, kad problēmas, kas tiem jārisina, ir tik lielas,” bija rakstīts The Wall Street Journal. ”Viņus pārņem riebums, kad, meklējot vadību, viņi atrod neizlēmību un korumpētību.”

Citāda aina paveras, ja pievēršam uzmanību senās Izraēlas ķēniņa Salamana valdīšanai. Dievs Jehova bija apveltījis Salamanu ar izcilu gudrību. (1. Ķēniņu 5:9—14.) Kā izraēliešiem klājās Salamana 40 gadus ilgās valdīšanas laikā? Bībelē stāstīts: ”Jūdas un Israēla bija tik daudz kā smiltis jūrmalā: un tie ēda, un — dzēra, un līksmojās. [..] Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Dana līdz pat Bēršebai it visu Salamana dzīves laiku.” (1. Ķēniņu 4:20; 5:5.) Kad zemē valdīja gudrs valdnieks, kas bija neredzamā Augstākā valdnieka, Dieva Jehovas, redzamais pārstāvis, ļaužu dzīve bija nepieredzēti stabila, pārtikusi un priecīga.

Cik milzīgs ir pretstats starp cilvēku un Dieva valdīšanu! Nevienam nav pamata apgalvot, ka jautājumā par valdīšanu Sātans ir guvis virsroku. Ir apstiprinājušies pravieša Jeremijas vārdi: ”Es zinu, Kungs, ka cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (Jeremijas 10:23, LB-65r.)

Vai Sātans spēj novērst visus no Dieva?

Vai Sātanam ir izdevies pierādīt, ka viņš spēj visus cilvēkus novērst no Dieva? Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, apustulis Pāvils uzskaita daudzus Dievam uzticīgus vīriešus un sievietes, kas dzīvojuši pirms Kristus, un pēc tam piebilst: ”Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem.” (Ebrejiem 11:32.) Pāvils nosauc visus šos Dieva kalpus par ”lielu pulku liecinieku”. (Ebrejiem 12:1.) Bībeles oriģināltekstā ir lietots grieķu vārds ar nozīmi ’mākonis’, kas apzīmē nevis atsevišķu mākoni ar skaidri iezīmētām kontūrām, bet gan milzīgu nenoteiktas formas mākoņu masu. Šis vārds ir ļoti piemērots, jo uzticīgo Dieva kalpu ir bijis tik daudz, ka viņus var salīdzināt ar milzīgu mākoņu grēdu. Gadsimtu gaitā neskaitāmi cilvēki pēc savas brīvas gribas ir izlēmuši būt uzticīgi Dievam Jehovam. (Jozuas 24:15.)

 Kāda ir situācija mūsu dienās? Jehovas liecinieku skaits pasaulē ir pārsniedzis sešus miljonus, par spīti niknajām vajāšanām un pretestībai, ko viņi ir pieredzējuši 20. gadsimtā. Viņiem ir piebiedrojušies vēl aptuveni deviņi miljoni cilvēku, no kuriem daudzi izlēmīgi rīkojas, lai izveidotu ciešas personiskas attiecības ar Dievu.

Vispārliecinošāk Sātana apgalvojumu, ka viņš spējot novērst cilvēkus no Jehovas, ir atspēkojis paša Dieva Dēls Jēzus Kristus. Pat nežēlīgās ciešanas pie moku staba nespēja piespiest viņu lauzt uzticību Dievam. Pēdējā elpas vilcienā Jēzus izsaucās: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (Lūkas 23:46.)

Sātans liek lietā visus līdzekļus, kas ir viņa rīcībā, sākot ar kārdinājumiem un beidzot ar atklātām vajāšanām, lai paturētu cilvēkus savā varā. Vilinādams tos ar ”miesas kārumu, acu kārumu un dzīves lepnību”, viņš mēģina panākt, lai cilvēki neveidotu tuvas attiecības ar Jehovu vai arī atkristu no viņa. (1. Jāņa 2:16.) Sātans ir ”apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības evanģelija gaišums”. (2. Korintiešiem 4:4.) Turklāt viņš lieto arī draudus un izmanto saviem nolūkiem bailes no cilvēkiem. (Apustuļu darbi 5:40.)

Taču Sātans nevar uzveikt tos, kas ir Dieva pusē. Viņi ir iepazinuši Dievu Jehovu un mīl viņu ”no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta”. (Mateja 22:37.) Jēzus Kristus, kā arī neskaitāmu cilvēku nelokāmā uzticība Dievam ir apstiprinājums Sātana Velna smagajai sakāvei.

Ko nesīs nākotne?

Vai cilvēku eksperimenti ar valdīšanas formām turpināsies bezgalīgi? Pravietis Daniēls izteica šādu pravietojumu: ”Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi, un kuŗas vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniēla 2:44.) Valsts, ko cels debesu Dievs, ir debesu valdība, kuras priekšgalā ir Jēzus Kristus. Tā ir tā pati Valstība, par kuru Jēzus mācīja lūgt savus sekotājus. (Mateja 6:9, 10.) Šī Valstība iznīcinās visas cilvēku varas gaidāmajā ”cīņā Dieva visuvaldītāja lielajā dienā”, kas aptvers visu zemeslodi. (Atklāsmes 16:14, 16.)

Kas notiks ar Sātanu? Bībelē stāstīts par šādu nākotnes notikumu: ”[Jehovas eņģelis] satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātāns, un sasēja to uz tūkstoš gadiem, iemeta to bezdibenī, aizslēdza to un uzlika zīmogu virsū, lai tas nepieviltu vairs tautas, kamēr būs pagājuši tūkstoš gadi.” (Atklāsmes 20:1—3.) Pēc tam kad Sātans būs ieslodzīts bezdibenī un viņam būs liegta jebkura iespēja rīkoties, sāksies Jēzus Kristus tūkstoš gadu valdīšana.

Tad zeme kļūs par brīnišķīgu vietu. Nebūs vairs nekāda ļaunuma, un izzudīs arī tie, kas to izraisa. Bībelē apsolīts: ”Ļaundaŗi taču tiks izdeldēti.. [..] Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam.” (Psalms 37:9—11.) Viņu mieru neapdraudēs neviens — nedz cilvēki, nedz dzīvnieki. (Jesajas 11:6—9.) Miljoniem cilvēku, kam nav bijusi iespēja iepazīt Jehovu un kas nezināšanas dēļ bija nostājušies Sātana pusē, tiks celti augšā no nāves un varēs mācīties no Dieva. (Apustuļu darbi 24:15.)

Līdz tūkstoš gadu valdīšanas beigām zeme būs pārveidota par paradīzi un cilvēki, kas tajā dzīvos, būs sasnieguši pilnību. Tad Sātans ”uz īsu laiku” tiks atbrīvots, lai pēc tam tiktu iznīcināts uz mūžīgiem laikiem kopā ar visiem Dieva varas pretiniekiem. (Atklāsmes 20:3, 7—10.)

 Kurā pusē būsiet jūs?

20. gadsimtā Sātans ir sējis sevišķi lielu postu un ļaunumu. Tomēr tas neliecina par viņa uzvaru, gluži otrādi — apstākļi, kas valda uz zemes, liecina, ka ir iestājušās šīs ļaunās pasaules pēdējās dienas. (Mateja 24:3—14; Atklāsmes 6:1—8.) Uzvarētāju nenosaka nedz tas, cik liels ir ļaunums uz zemes, nedz arī vairākuma viedoklis. Izšķirīgie kritēriji ir atbildes uz jautājumiem, kura valdīšana ir vislabākā un vai ir tādi cilvēki, kas kalpo Dievam aiz mīlestības. Abos gadījumos fakti apstiprina Jehovas uzvaru.

Bet, ja laiks jau ir parādījis, ka Sātana apgalvojumi ir melīgi, kāpēc Dievs pieļauj, ka ļaunums joprojām pastāv? Jehova ir pacietīgs, jo viņš negrib, ka ”kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Dievs ”grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4.) Izmantojiet atlikušo laiku, lai iedziļinātos Bībelē un iepazītu ”vienīgo patieso Dievu un to, ko [viņš ir sūtījis], Jēzu Kristu”. (Jāņa 17:3.) Jehovas liecinieki labprāt palīdzēs jums apgūt šīs zināšanas, lai arī jūs varētu piebiedroties tiem miljoniem, kas jau nostājušies Dieva pusē.

[Attēli 5. lpp.]

Jehovas liecinieku uzticība Dievam ir viens no Sātana sakāves pierādījumiem

[Attēls 7. lpp.]

Daudzi ir nostājušies Jehovas pusē un uzticīgi kalpo viņam