Ziedojumi, ko dod ar prieku

ŽENIVĀLS dzīvo Brazīlijā kādas pilsētas nabadzīgā rajonā. Agrāk viņš ar sievu un bērniem iztika no niecīgas algas, ko viņš saņēma, strādādams par slimnīcas sargu. Kaut arī materiālie apstākļi bija grūti, Ženivāls apzinīgi maksāja desmito tiesu. ”Dažreiz ģimene palika neēdusi,” viņš atceras, ”bet es gribēju dot Dievam pašu labāko, lai kādus upurus tas prasītu.”

Zaudējis darbu, Ženivāls turpināja ziedot desmito tiesu. Taču draudzes mācītājs skubināja viņu pārbaudīt Dievu un dot lielu ziedojumu. Garīdznieks apgalvoja, ka Dievs liks svētībai pārpilnībā nolīt pār viņu. Ženivāls nolēma pārdot māju un iegūto naudas summu ziedot baznīcai.

Ženivāls nav vienīgais, kam raksturīgs šāds dāsnums. Daudzi ārkārtīgi nabadzīgi cilvēki apzinīgi maksā desmito tiesu, jo baznīcā viņiem tiek mācīts, ka tā ir Bībeles prasība. Bet vai tā ir?

Desmitā tiesa un bauslība

Norādījums ziedot desmito tiesu ietilpa bauslībā — likumu kopumā, ko vairāk nekā pirms 3500 gadiem Dievs Jehova deva divpadsmit senās Izraēlas ciltīm. Bauslībā bija noteikts, ka desmitā daļa no ražas, ko dod tīrumi un augļu koki, kā arī no ganāmpulku pieauguma izraēliešiem jāziedo Levija ciltij, lai tie varētu kalpot saiešanas teltī. (3. Mozus 27:30, 32; 4. Mozus 18:21, 24.)

Jehova apliecināja izraēliešiem, ka bauslība viņiem nebūs ”pārāk smaga”. (5. Mozus 30:11.) Jehova apsolīja nodrošināt bagātas ražas, ja vien izraēlieši uzticīgi ievēros viņa likumus, arī norādījumu par desmito tiesu. Turklāt, lai neviens neciestu badu, katru gadu izraēliešiem bija jāatlicina vēl viena desmitā tiesa, kas parasti tika izlietota reliģisko svētku laikā, kad visa tauta sanāca kopā. Tādā veidā arī ”svešinieks un bārenis, un atraitne” bija paēduši. (5. Mozus 14:28, 29; 28:1, 2, 11—14.)

Bauslībā nebija paredzēts konkrēts sods par desmitās tiesas nemaksāšanu, taču patiesās pielūgsmes atbalstīšana bija katra izraēlieša morāls pienākums. Izraēliešus, kas dzīvoja Maleahija dienās un nedeva desmito tiesu, Jehova pat apsūdzēja krāpšanā. (Maleahija 3:8.) Vai tādu pašu apsūdzību varētu izvirzīt kristiešiem, kas nemaksā desmito tiesu?

Valsts likumi parasti ir spēkā tikai attiecīgās valsts teritorijā. Piemēram, Lielbritānijā izdotais likums, kas nosaka, ka autovadītājiem ir jābrauc pa ceļa kreiso pusi, neattiecas uz autobraucējiem kaimiņvalstī Francijā. Likums par desmito tiesu ietilpa īpašā derībā, kas bija noslēgta starp Dievu un Izraēla tautu. (2. Mozus 19:3—8; Psalms 147:19, 20.) Tāpēc šis likums attiecās tikai uz izraēliešiem.

Turklāt, lai gan Dievs pats nekad nemainās, viņa prasības reizēm mainās. (Maleahija 3:6.) Bībelē nepārprotami teikts, ka, upurēdams savu dzīvību, Jēzus 33. gadā ”izdzēsa” jeb ”atcēla” bauslību un tās prasību dot desmito tiesu. (Kolosiešiem 2:13, 14; Efeziešiem 2:13—15; Ebrejiem 7:5, 18.)

Kristīga ziedošana

Taču patiesā pielūgsme joprojām bija jāatbalsta ar ziedojumiem. Jēzus bija pavēlējis saviem mācekļiem liecināt par viņu ”līdz pašam pasaules galam”. (Apustuļu darbi 1:8.) Tāpēc ticīgo skaits auga un bija nepieciešams aizvien vairāk kristīgu skolotāju un pārraugu,  kas apmeklētu un stiprinātu draudzes. Tāpat laiku pa laikam atraitnēm, bāreņiem un citiem trūcīgiem kristiešiem bija vajadzīga palīdzība. Kā pirmā gadsimta kristieši sedza šādus izdevumus?

Apmēram 55. gadā, kad Jūdejas draudze bija nonākusi trūkumā, palīdzība tika lūgta nejūdu kristiešiem, kas dzīvoja Eiropā un Mazāzijā. Savās vēstulēs Korintas draudzei apustulis Pāvils rakstīja par to, kā tiek vāktas ”dāvanas svētajo labā”. (1. Korintiešiem 16:1.) No apustuļa Pāvila vārdiem var daudz ko uzzināt par to, kā būtu jāziedo kristiešu draudzēs.

Apustulis Pāvils nevienu kristieti nespieda ziedot. Maķedonijas kristiešiem, kas paši bija bēdu mākti un ”dzīvoja lielā trūkumā”, pat bija ”ļoti jālūdz.. atļauja piedalīties svēto pabalstīšanā”. (2. Korintiešiem 8:1—4, JD.)

Pāvils gan mudināja pārtikušos korintiešus sekot Maķedonijas kristiešu nesavtības piemēram, bet pat tad, kā norādīts kādā izziņu avotā, viņš ”nevis izdeva stingrus norādījumus, bet aicināja, lūdza un skubināja. Ja viņš būtu rīkojies pretēji, korintieši nebūtu ziedojuši labprātīgi un no sirds.” Pāvils zināja, ka Dievs mīl priecīgu devēju, nevis to, kas dod ”smagu sirdi vai piespiests”. (2. Korintiešiem 9:7.)

Būdami bagāti ticībā un zināšanās un patiesi mīlēdami citus kristiešus, korintieši vēlējās ziedot no sirds. (2. Korintiešiem 8:7, 8.)

”Kā tas savā sirdī apņēmies”

Nenorādījis ne precīzu naudas summu, ne arī to, cik procenti no ienākumiem būtu jāziedo, Pāvils ieteica: ”Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā.” (1. Korintiešiem 16:2.) Ja korintieši regulāri atlicinātu konkrētu naudas summu, tad, Pāvilam ierodoties, viņi varētu ziedot no sirds, nevis negribīgi vai mirkļa emociju vadīti. Katram kristietim pašam bija jāizlemj, cik daudz ziedot, jo katram bija jādara, ”kā tas savā sirdī apņēmies”. (2. Korintiešiem 9:5, 7.)

Lai pļautu bagātīgi, korintiešiem bija arī jāsēj bagātīgi. Taču korintieši ne reizes netika aicināti ziedot pāri saviem līdzekļiem. ”Nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās,” Pāvils viņiem apliecināja. Katra kristieša ziedojums tika atzinīgi novērtēts ”pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav”. (2. Korintiešiem 8:12, LB-26; 8:13; 9:6.) Vēlāk citā vēstulē apustulis Pāvils brīdināja: ”Ja kāds negādā par.. saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.) Pāvils neaicināja ziedot tā, ka tiktu pārkāpts šis princips.

Nozīmīgs ir fakts, ka Pāvils pārraudzīja līdzekļu vākšanu to ”svētajo labā”, kas bija nonākuši trūkumā. Nevienā vietā Bībelē nav teikts, ka Pāvils vai kāds cits apustulis būtu  organizējis ziedojumu vai desmitās tiesas vākšanu, lai finansētu savu reliģisko darbību. (Apustuļu darbi 3:6.) Lai gan Pāvils vienmēr ar pateicību pieņēma dāvanas, ko viņam atsūtīja kāda draudze, viņš vairījās kļūt par apgrūtinājumu ticības biedriem. (1. Tesaloniķiešiem 2:9; Filipiešiem 4:15—18.)

Labprātīgi ziedojumi mūsdienās

Kā var secināt, pirmā gadsimta Kristus sekotāji deva labprātīgus ziedojumus, nevis maksāja desmito tiesu. Bet vai tas joprojām ir efektīvs veids, kā finansēt labās vēsts sludināšanu un palīdzēt kristiešiem, kas nonākuši grūtībās?

Lūk, daži fakti pārdomām. 1879. gadā šī žurnāla izdevēji atklāti paziņoja, ka viņi ”nekad nelūgs žēlastības dāvanas vai atbalstu no cilvēkiem”. Vai šāds lēmums nav kavējis Jehovas liecinieku centienus izplatīt Bībeles patiesību?

Patlaban Jehovas liecinieki izplata Bībeles, kristīgas grāmatas un citas publikācijas 235 zemēs. Žurnāls Sargtornis, kas izglīto bībeliskos jautājumos, sākotnēji iznāca reizi mēnesī 6000 eksemplāros, un to varēja lasīt tikai vienā valodā. Tagad tas tiek iespiests 24 000 000 eksemplāru 146 valodās, un mēnesī tiek izdoti divi numuri. Lai organizētu bībelisko izglītošanas darbu visā pasaulē, 110 valstīs Jehovas liecinieki ir uzcēluši vai iegādājušies ēkas, kurās iekārtoti administratīvie centri. Liecinieki ir uzcēluši arī tūkstošiem sapulču ēkas, kā arī lielus kongresu namus, kuros sanāk kopā cilvēki, kas vēlas padziļināt Bībeles zināšanas.

Lai gan Jehovas liecinieki pirmām kārtām rūpējas par garīgajām vajadzībām, netiek aizmirstas arī ticības biedru materiālās vajadzības. Kad ticības brāļi nonāk grūtībās kara, zemestrīces, sausuma vai vētras dēļ, citi ticības biedri sagādā viņiem medikamentus, pārtiku,  apģērbu un citas pirmās nepieciešamības preces. Tas tiek darīts par līdzekļiem, ko ziedojuši kā atsevišķi kristieši, tā arī draudzes.

Labprātīga ziedošana ir efektīva, un tā arī neapgrūtina tādus trūcīgus cilvēkus kā, piemēram, Ženivāls, kas bija minēts raksta sākumā. Par laimi, Ženivāls vēl nebija paguvis pārdot māju, kad pie viņa atnāca Marija, Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāja. ”Toreizējā saruna aiztaupīja manai ģimenei daudz raižu,” atceras Ženivāls.

Ženivāls uzzināja, ka Dieva darba norise nav atkarīga no desmitās tiesas un ka patiesībā desmitās tiesas maksāšana vairs nav Rakstu prasība. Turklāt Ženivāls saprata, ka kristieši saņem svētības tad, kad ziedo devīgi, taču viņiem nav jāziedo pāri saviem līdzekļiem.

Tagad Ženivāls dod labprātīgus ziedojumus un gūst no tā patiesu prieku. Viņš pats par to saka šādi: ”Vienalga, cik liels ir mans ziedojums — vai tā ir desmitā daļa no ienākumiem vai ne —, es to dodu ar prieku un nešaubos, ka arī Jehova ir iepriecināts.”

[Papildmateriāls/Attēli 6. lpp.]

Vai agrīnie baznīcas tēvi mācīja maksāt desmito tiesu?

”Bagātie mūsu vidū palīdz trūcīgajiem. [..] Turīgie pēc saviem ieskatiem ziedo tik, cik vēlas.” (Pirmā apoloģija, Justīns Moceklis, ap 150. g.)

”Jūdi patiešām veltīja Dievam desmito tiesu no savas mantas, bet brīvību saņēmušie atvēl Kunga mērķiem visus savus īpašumus, ..tāpat kā nabadzīgā atraitne, kas ziedojumu šķirstā iemeta visu savu padomu.” (Adversus haereses, Irenejs, ap 180. g.)

”Kaut mums ir naudas šķirsts, tas nav domāts izpirkuma naudai, it kā reliģija būtu nopērkama. Noteiktā mēneša dienā katrs, kas vēlas, ieliek tajā nelielu ziedojumu, bet tikai tādā gadījumā, ja viņš to vēlas un spēj. Nekas netiek uzspiests, viss ir brīvprātīgi.” (Apologeticus, Tertulliāns, ap 197. g.)

”Kad baznīcas ietekme pieauga un tās ietvaros radās dažādas institūcijas, bija jāizdod likumi, kas nodrošinātu garīdzniecībai pienācīgu un pastāvīgu finansiālu atbalstu. Doma par desmito tiesu tika aizgūta no Mozus bauslības.. Acīmredzot pirmie konkrētie likumi šajā jautājumā atrodami vēstulē, kas 567. gadā tapa bīskapu sanāksmē Tūrā, un [kanonos], ko 585. gadā izstrādāja Makonas koncils.” (The Catholic Encyclopedia.)

[Norāde par autortiesībām]

Monēta augšā pa kreisi: Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 4., 5. lpp.]

Ziedojot labprātīgi, cilvēks izjūt prieku

[Attēli 7. lpp.]

Labprātīgi ziedojumi sedz izdevumus, kas saistīti ar sludināšanu, palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un sapulču ēku celtniecību