Dzīvesstāsts

Mani stiprināja starptautiskā brāļu saime

PASTĀSTĪJIS TOMSONS KANGALE

1993. gada 24. aprīlī es biju uzaicināts uz Zambijas filiāles jaunā 13 ēku kompleksa veltīšanu Lusakā. Tā kā man bija grūti staigāt, kristīgā māsa, kas mūs veda ekskursijā pa filiāli, laipni apvaicājās: ”Varbūt man paņemt līdzi krēslu, lai jūs ik pa laikam varētu apsēsties un mazliet atpūsties?” Es esmu melnais, bet viņa — baltā, tomēr māsu tas it nemaz neuztrauca. Biju viņai ļoti pateicīgs, jo viņas laipnība deva man iespēju apskatīt visu filiāli.

GADU gaitā tamlīdzīgi gadījumi ir sasildījuši manu sirdi un stiprinājuši manu pārliecību, ka Jehovas liecinieku kristīgajā brāļu saimē tiešām valda mīlestība, par kuru Kristus teica, ka pēc tās varēs pazīt viņa patiesos sekotājus. (Jāņa 13:35; 1. Pētera 2:17.) Atļaujiet man pastāstīt, kā es iepazinos ar šiem kristiešiem tālajā 1931. gadā — togad, kad viņi publiski paziņoja, ka pieņem uz Bībeli balstītu nosaukumu ”Jehovas liecinieki”. (Jesajas 43:12.)

Pirmie kalpošanas gadi Āfrikā

1931. gada novembrī, kad man bija 22 gadi, es dzīvoju Ziemeļrodēzijas (tagadējās Zambijas) pilsētā Kitvē, kas atrodas Vara joslā. Kāds draugs, ar kuru mēs kopā spēlējām futbolu, iepazīstināja mani ar lieciniekiem. Es  aizgāju uz dažām viņu sapulcēm un aizrakstīju liecinieku Dienvidāfrikas filiālei Keiptaunā vēstuli ar lūgumu atsūtīt man grāmatu Dieva kokle, * kas domāta Bībeles studēšanai. Grāmata bija angļu valodā, un man bija grūti to saprast, jo šo valodu es labi nemācēju.

Es uzaugu Vara joslas rajonā, kas atrodas aptuveni 240 kilometrus uz dienvidrietumiem no Bangveulu ezera un kur vara raktuvēs strādāja daudz cilvēku, kas bija ieradušies no citām valsts provincēm. Tur bija vairākas Jehovas liecinieku grupas, kas regulāri sapulcējās, lai studētu Bībeli. Pēc kāda laika es no Kitves pārcēlos uz blakus pilsētu Ndolu un sāku apmeklēt vietējās liecinieku grupas sapulces. Tajā laikā es biju futbola komandas kapteinis — mūsu komandu sauca ”Velsas princis” — un strādāju par mājkalpotāju pie kāda baltā, kurš bija korporācijas African Lakes direktors. Šai korporācijai piederēja veikali Centrālajā Āfrikā.

Es biju gājis skolā tikai neilgu laiku, un to mazumiņu angļu valodas, ko biju apguvis, es biju iemācījies no eiropiešiem, pie kuriem strādāju. Taču es gribēju turpināt izglītību, tāpēc pieteicos kādā skolā Dienvidrodēzijas (tagadējās Zimbabves) pilsētā Plamtrī. Tomēr es vēlreiz aizrakstīju Keiptaunas filiālei, lai pastāstītu, ka esmu saņēmis grāmatu Dieva kokle un gribu kalpot Jehovam pilnu slodzi.

Biju ļoti pārsteigts, kad saņēmu atbildi, kurā bija teikts: ”Mēs augstu vērtējam Jūsu vēlēšanos kalpot Jehovam. Iesakām Jums lūgt par to Dievu, un Jehova palīdzēs Jums labāk saprast patiesību un atradīs uzdevumu, ko Jums uzticēt kalpošanā.” Vairākkārt pārlasījis vēstuli, es dažiem lieciniekiem pajautāju, kas man būtu jādara. Viņi teica: ”Ja tu tiešām gribi kalpot Jehovam, sāc to darīt tūlīt.”

Veselu nedēļu es lūdzu Dievu par šo jautājumu un beidzot nolēmu atteikties no ieceres papildināt savu laicīgo izglītību, bet labāk turpināt Bībeles studijas ar lieciniekiem. Nākamā, 1932. gada janvārī es simboliski apliecināju savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristīdamies ūdenī. Kad biju pārcēlies no Ndolas uz kaimiņpilsētu Luanšju, es satiku ticības biedreni, vārdā Dženeta, un 1934. gada septembrī mēs apprecējāmies. Dženetai tobrīd jau bija divi bērni — dēls un meita.

Pamazām es garīgi augu un 1937. gadā uzsāku pilnas slodzes kalpošanu. Drīz pēc tam mani iecēla par ceļojošo pārraugu. Ceļojošie pārraugi apmeklē Jehovas liecinieku draudzes, lai tās garīgi stiprinātu.

Sludināšana agrīnajos gados

1938. gada janvārī mani aizsūtīja apmeklēt afrikāņu virsaiti, vārdā Sokontve,  kas bija lūdzis, lai pie viņa ierodas Jehovas liecinieki. Es trīs dienas braucu ar velosipēdu, lai nokļūtu viņa dzīvesvietā. Kad es Sokontvem pateicu, ka, atsaucoties uz viņa vēstuli, mani ir atsūtījis mūsu Keiptaunas birojs, viņš bija ļoti pateicīgs.

Es apstaigāju viņa ciema būdas, aicinādams cilvēkus uz insaka (sabiedrisko būdu). Kad ļaudis bija sapulcējušies, es runāju ar viņiem, un iznākumā ar daudziem tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Ciema virsaitis un viņa palīgs kļuva par pirmajiem draudzes pārraugiem šajā vietā. Tagad šajā apkaimē — Samfjas apgabalā — ir vairāk nekā 50 draudžu.

No 1942. līdz 1947. gadam es kalpoju Bangveulu ezera apkārtnē. Pie katras draudzes es pavadīju desmit dienas. Tā kā strādnieku, kas piedalījās garīgajā pļaujā, tolaik bija pavisam nedaudz, mēs jutāmies gluži kā mūsu Kungs Jēzus Kristus toreiz, kad viņš teica: ”Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mateja 9:36—38.) Tajās senajās dienās ceļot bija grūti, tāpēc, kamēr es apmeklēju draudzes, Dženeta ar bērniem parasti palika Luanšjā. Līdz tam laikam mums ar Dženetu bija piedzimuši vēl divi bērni, bet viens no tiem nomira desmit mēnešu vecumā.

Automašīnu tolaik bija maz un ceļu, protams, tāpat. Reiz es ar Dženetas velosipēdu devos apmēram 200 kilometru garā ceļā. Kad man ceļā gadījās nelielas upītes, es uzcēlu velosipēdu uz pleciem, pieturēju to ar vienu roku un peldēju pāri, airēdamies ar otru. Bet liecinieku skaits Luanšjā strauji auga, un 1946. gadā tur Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 1850 cilvēki.

Saskaramies ar pretestību

Reiz Otrā pasaules kara laikā mani izsauca Kavambvas apgabala pilnvarotais un teica: ”Jums jāizbeidz lietot Sargtorņa biedrības grāmatas, jo tās tagad ir aizliegtas. Bet es varu iedot jums materiālu, ko jūs varat izmantot, lai uzrakstītu citas grāmatas, kas jums noderēs jūsu darbā.”

”Mani apmierina tā literatūra, kas mums ir,” es atbildēju. ”Man nekas cits nav vajadzīgs.”

”Jūs nepazīstat amerikāņus,” viņš iebilda (mūsu literatūru tolaik iespieda Amerikas Savienotajās Valstīs). ”Viņi jūs piekrāps.”

”Nē, tie, ar kuriem man ir darīšana, nepiekrāps,” es atteicu.

Tad pilnvarotais jautāja: ”Vai jūs nevarētu aicināt savas draudzes ziedot naudu karam, kā to dara citas reliģijas?”

Es teicu: ”Tas ir valdības pārstāvju darbs.”

”Bet varbūt jūs varētu iet mājās un padomāt par to,” viņš neatlaidās.

”Bībelē, 2. Mozus 20:13 un 2. Timotejam 2:24, mums ir aizliegts nokaut un iesaistīties nesaskaņās,” es atbildēju.

Man atļāva iet, bet pēc kāda laika mani izsauca apgabala pilnvarotais Fortrozberijā, pilsētā, ko vēlāk pārdēvēja par Mansu. ”Es liku jums ierasties, lai paziņotu, ka valdība ir aizliegusi jūsu grāmatas,” pilnvarotais sacīja.

”Jā, esmu to jau dzirdējis,” es atteicu.

”Tāpēc jums jāiet pie visām jūsu draudzēm un jāpasaka saviem ticības biedriem, lai viņi atnes visas grāmatas šurp. Vai sapratāt?”

”Tas nav mans darbs,” es atbildēju. ”Tas ir valdības pārstāvju pienākums.”

Nejauša tikšanās nes augļus

Pēc kara mēs turpinājām sludināt. Kādu dienu 1947. gadā es, pabeidzis kalpošanu kopā ar kādu draudzi Mvanzas ciemā, pajautāju, kur es varētu nopirkt tasi tējas. Man ieteica doties uz Nkondes kunga māju, kur bija ierīkota tējnīca. Nkondes kungs ar sievu mani laipni uzņēma, un es palūdzu, lai viņš izlasa nodaļu ”Elle — vieta, kur atpūsties  cerībā” no grāmatas ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”, kamēr es padzeru savu tēju.

”Kā jūs teiktu, kas ir elle?” es viņam pavaicāju, kad mana tase bija tukša. Pārsteigts par to, ko bija izlasījis, Nkondes kungs sāka studēt Bībeli ar lieciniekiem, un vēlāk viņi abi ar sievu kristījās. Viņš pats gan pēc kāda laika pārstāja būt par liecinieku, bet viņa sieva un vairāki bērni palika uzticīgi Jehovam. Viņa meita Pilnija tagad kalpo Jehovas liecinieku Zambijas filiālē, un Pilnijas māte, lai gan viņa jau ir krietni gados, joprojām ir uzticīga lieciniece.

Ieskats Austrumāfrikā

Mūsu Ziemeļrodēzijas filiāle, kas 1948. gada sākumā bija nodibināta Lusakā, nosūtīja mani uz Tanganjiku (tagadējo Tanzāniju). Mēs ar sievu un vēl vienu liecinieku kājām devāmies ceļā caur kalnainu apvidu. Mums bija jāiet trīs dienas, un ceļojums bija ļoti nogurdinošs. Es nesu saini ar grāmatām, sieva — mūsu drēbes, bet brālis, kas mūs pavadīja, — gultas piederumus.

Kad 1948. gada martā mēs ieradāmies Mbejā, tur daudz kas bija darāms, lai palīdzētu brāļiem labāk saskaņot savu dzīvi ar Bībeles mācībām. Piemēram, vietējā apkaimē mūs pazina ar nosaukumu ”Sargtorņa ļaudis”. Lai gan brāļi bija pieņēmuši nosaukumu ”Jehovas liecinieki”, tas nebija darīts zināms sabiedrībai. Turklāt dažiem lieciniekiem bija jāatbrīvojas no paradumiem, kas bija saistīti ar mirušo kultu. Bet visgrūtākais daudziem laikam bija tas, ka bija nepieciešams likumīgi reģistrēt savu laulību, lai tā būtu ”visiem godā”. (Ebrejiem 13:4.)

Vēlāk man bija priekšrocība kalpot citos Austrumāfrikas apvidos, arī Ugandā. Kādas sešas nedēļas es kalpoju Entebē un Kampalā, kur daudzi cilvēki pieņēma Bībeles patiesību.

Ielūgums uz Ņujorku

Kādu laiku nokalpojis Ugandā, 1956. gada sākumā es ierados Tanganjikas galvaspilsētā Dāresalāmā. Tur mani gaidīja vēstule no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes. Vēstulē bija sacīts, lai es sāku gatavoties braucienam uz Ņujorku, jo esmu uzaicināts uz starptautisku kongresu, ko paredzēts rīkot no 1958. gada 27. jūlija līdz 3. augustam. Lieki teikt, ka es biju sajūsmā par šo iespēju.

Kad pienāca noliktais laiks, es kopā ar otru ceļojošo pāraugu, Luku Mvango, devos ceļā ar lidmašīnu no Ndolas uz Solsberiju (tagadējo Harari) Dienvidrodēzijā un pēc tam uz Kenijas galvaspilsētu Nairobi. No turienes mēs lidojām uz Angliju, uz Londonu, kur mūs sirsnīgi sagaidīja. Anglijā mēs abi vakarā pirms gulētiešanas, priecīgi saviļņoti, vēl ilgi runājāmies par to, cik viesmīlīgi baltie cilvēki uzņem mūs, afrikāņus. Tas, ko mēs pieredzējām, mūs ļoti uzmundrināja.

Visbeidzot mēs ieradāmies Ņujorkā, kongresa norises vietā. Vienā no kongresa dienām es uzstājos ar ziņojumu par Jehovas liecinieku darbību Ziemeļrodēzijā. Todien kongresa apmeklētāju kopējais skaits Polo Grounds un Yankee stadionā sasniedza gandrīz 200 000. Pēc tam es vakarā nevarēju aizmigt, jo visu laiku domāju, cik brīnišķīga priekšrocība man ir bijusi.

 Laiks aizskrēja nemanot, un, kad kongress bija galā, mēs devāmies mājās. Atceļā mēs atkal izjutām mūsu angļu brāļu un māsu sirsnīgo viesmīlību. Šis ceļojums mums spilgti parādīja, kāda vienotība pastāv Jehovas kalpu vidū neatkarīgi no viņu rases un tautības.

Turpinās kalpošana un pārbaudījumi

1967. gadā mani iecēla par apgabala kalpotāju — pārraugu, kas apmeklē vairākus rajonus. Tajā laikā Zambijā jau bija vairāk nekā 35 000 liecinieku. Vēlāk veselības problēmu dēļ mani atkal norīkoja kalpot par rajona pārraugu Vara joslā. Arī Dženetas veselība pasliktinājās, un 1984. gada decembrī viņa nomira, saglabājusi uzticību Jehovam.

Pēc sievas nāves mani dziļi sāpināja viņas neticīgie radinieki, kas apsūdzēja mani, ka es esot viņu nogalinājis ar buršanas palīdzību. Bet daži, kas zināja par Dženetas slimību un bija runājuši ar viņas ārstu, izskaidroja šiem radiniekiem, kā viss patiesībā ir noticis. Pēc tam nāca vēl viens pārbaudījums — daži radinieki gribēja, lai es rīkotos saskaņā ar vietējo tradīciju, ko sauc par ukupyanika. Manā dzimtajā pusē šī tradīcija prasa, lai pēc viena dzīvesbiedra nāves otrs stātos seksuālās attiecībās ar tuvu aizgājēja radinieku. Protams, es atteicos ievērot šo paražu.

Galu galā radinieki vairs neuzstāja, lai es pakļaujos viņu prasībām. Es biju pateicīgs Jehovam, ka viņš ir palīdzējis man saglabāt nelokāmu nostāju. Mēnesi pēc manas sievas bērēm pie manis pienāca kāds brālis un teica: ”Brāli Kangale, kad tava sieva nomira, mums bija liels stiprinājums redzēt, ka tu nepakļaujies nevienai Dievam nepatīkamai tradīcijai. Mēs gribam tev par to no sirds pateikties.”

Izcila pļauja

Nu jau ir pagājuši 65 gadi, kopš es kalpoju Jehovam pilnu slodzi. Šajos gados es esmu piedzīvojis lielu prieku, vērojot, kā vietās, kur esmu kalpojis par ceļojošo pārraugu, izveidojas simtiem draudžu un tiek celtas daudzas Valstības zāles. 1943. gadā Zambijā bija ap 2800 Valstības sludinātāju, bet tagad viņu skaits pārsniedz 122 000. Pagājušajā gadā Atceres vakaru šajā valstī, kurā ir nepilni 11 miljoni iedzīvotāju, apmeklēja vairāk nekā 514 000 cilvēku.

Jehova nav pārtraucis rūpēties par mani. Kad man ir nepieciešama ārsta palīdzība, kāds kristīgais brālis aizved mani uz slimnīcu. Draudzes joprojām aicina mani teikt publiskās runas, un tas ļauj man pieredzēt daudz iepriecinošu brīžu. Draudze, pie kuras es piederu, ir organizējusi man palīdzību — māsas pēc kārtas nāk uzkopt manu māju, bet brāļi pavada mani uz iknedēļas sapulcēm. Es zinu, ka nesaņemtu šādu sirsnīgu aprūpi, ja nekalpotu Jehovam. Es esmu viņam pateicīgs, ka viņš joprojām izmanto mani pilnas slodzes kalpošanā un ir uzticējis man daudzos uzdevumus, ko es līdz šim esmu bijis spējīgs veikt.

Mana redze ir pavājinājusies, un, kad es eju uz Valstības zāli, man pa ceļam vairākkārt ir jāapstājas, lai atpūstos. Šķiet, mana soma ir kļuvusi smagāka nekā agrāk, tāpēc es vienmēr izņemu no tās visu, kas sapulcē nebūs vajadzīgs. Mana tīruma kalpošana galvenokārt sastāv no Bībeles nodarbībām ar cilvēkiem, kas nāk pie manis uz mājām. Tomēr ir tik patīkami atskatīties pagātnē un apdomāt, cik brīnišķīgu pieaugumu es esmu pieredzējis! Esmu kalpojis Jehovam vietā, kur izcili ir piepildījušies vārdi, kas lasāmi Jesajas 60:22: ”Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es tas Kungs to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” Savas dzīves laikā es esmu pieredzējis, kā šie vārdi piepildās ne tikai Zambijā, bet visā pasaulē. *

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 24. lpp.]

Tomsons Kangale uz Zambijas filiāles fona

[Attēls 26. lpp.]

Zambijas filiāle mūsdienās