Daudziem šķiet, ka nākotni ļauj nodrošināt laba izglītība un bagātība. Viņuprāt, ja cilvēkam ir augstākā izglītība, no tā iegūst gan darbavieta, gan ģimene, gan sabiedrība kopumā. Pastāv viedoklis, ka augsta izglītība nodrošina labāk apmaksātu darbu un ka bagāti cilvēki ir laimīgi.

Pievērsiet uzmanību tam, ko sacīja ķīnietis, vārdā Džans Čeņs: ”Es uzskatīju, ka man ir nepieciešama universitātes izglītība, lai izrautos no nabadzības, un ka prestižs darbs automātiski nozīmēs laimīgu un panākumiem bagātu dzīvi.”

Lai uzlabotu savas nākotnes izredzes, daudzi cenšas iestāties slavenās universitātēs, varbūt pat citās zemēs. Šī tendence bija kļuvusi ļoti populāra, pirms stājās spēkā starptautisko ceļojumu ierobežojumi Covid-19 pandēmijas dēļ. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2012. gadā izdotajā ziņojumā bija teikts: ”52% ārzemēs studējošo ir studenti no Āzijas valstīm.”

Vecāki bieži ir gatavi daudz ko upurēt, lai viņu bērni varētu studēt universitātē ārzemēs. Cjisjans no Taivānas atcerējās: ”Mūsu ģimene bija trūcīga, bet vecāki visus četrus bērnus sūtīja studēt uz ASV.” Lai apmaksātu šādu izglītību, viņa ģimene, tāpat kā daudzas citas, iestiga parādos.

Izglītība var kaut kādā mērā uzlabot cilvēka dzīvi, bet daudzi ir pārliecinājušies, ka tā neļauj iegūt cerēto. Piemēram, kad skolojoties ir pavadīti ilgi gadi un ir jāatmaksā liels kredīts, daudzi nevar atrast darbu, kādu bija vēlējušies. Žurnāliste Reičela Mui Singapūras laikrakstā Business Times rakstīja: ”Bezdarbs augstskolas beidzēju vidū ir arvien aktuālāka problēma.” Dzjaņdzje, kam ir doktora grāds un kas dzīvo Taivānā, izteicās: ”Daudzi ir spiesti pieņemt darbu, kam nav nekāda sakara ar iegūto grādu.”

Arī tiem, kas dabū darbu izvēlētajā profesijā, ne vienmēr dzīve izvēršas, kā viņi bija gaidījuši. Atgriezies Taizemē pēc studijām Lielbritānijā, Nirans atrada darbu savā nozarē. Viņš stāstīja: ”Kā jau es biju domājis, iegūtā izglītība palīdzēja man tikt pie labi apmaksāta darba. Tiesa, man bija liela darba slodze un bija jāstrādā garas stundas. Bet tad uzņēmums, kurā es strādāju, atlaida lielāko daļu darbinieku, arī mani. Es atskārtu, ka neviens darbs negarantē stabilitāti.”

Pat tie, kas ir bagāti vai ir sasnieguši noteiktu dzīves līmeni, nav pasargāti no problēmām ģimenē, smagām slimībām un ekonomikas nestabilitātes. Japānietis Kacutosi atzina: ”Es varēju atļauties visu, ko vēlējos, bet mani nomāca sāncensība, nenovīdība un agresivitāte darbavietā.” Lema, kas dzīvo Vjetnamā, izteica līdzīgu domu: ”Es redzu, ka daudzi cilvēki, kas tiecas pēc labi atalgota darba un finansiālas stabilitātes, realitātē pieredz kaut ko pavisam citu — nedrošību, veselības problēmas, emocionālo spēku izsīkumu un depresiju.”

Daudzi, tāpat kā Frenklins, ir secinājuši, ka dzīvē ir svarīgākas lietas par izglītību un bagātību. Viņuprāt, galvenais ir būt labam cilvēkam un darīt labu citiem un tad par nākotni nebūs jāraizējas. Vai tiešām tā ir? Atbilde uz šo jautājumu ir lasāma nākamajā rakstā.