BĪBELE NAV ZINĀTNISKA ROKASGRĀMATA, TAČU TĀ SATUR IZTEIKUMUS, KAS TĀLU APSTEIDZ SAVU LAIKU. LŪK, DAŽI PIEMĒRI.

Vai Visumam ir bijis sākums?

Savā laikā zinātnieki bija pārliecināti, ka atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, taču mūsdienās vispārpieņemtais uzskats ir tāds, ka Visumam ir bijis sākums. Bībelē tas ir skaidri rakstīts jau sen. (1. Mozus 1:1.)

Kāda ir Zemes forma?

Senatnē daudzi domāja, ka Zeme ir plakana. 5. gadsimtā p.m.ē. sengrieķu zinātnieki izteica pieņēmumu, ka tā ir lodveida. Bet jau ilgi pirms tam, 8. gadsimtā p.m.ē., Jesaja Bībelē rakstīja par ”zemes jumu”, izmantodams vārdu, ko var tulkot arī ”lode”. (Jesajas 40:22, LB-2012.)

Vai izplatījumā norit sabrukuma procesi?

Sengrieķu zinātnieks Aristotelis, kas dzīvoja 4. gadsimtā p.m.ē., mācīja, ka sabrukuma procesi ir vērojami tikai uz zemes, turpretī zvaigžņotās debesis nekad nemainās un nesairst. Tāds uzskats valdīja daudzus gadsimtus. Taču 19. gadsimtā zinātnieki formulēja entropijas principu, no kura izriet, ka visai matērijai gan debesīs, gan uz zemes ir tendence sabrukt. Viens no zinātniekiem, kas deva ieguldījumu mācībā par entropiju, lords Kelvins, norādīja, ka Bībelē par debesīm un zemi ir teikts: ”Tās sadils kā drānas.” (Psalms 102:26, 27.) Kelvins gan uzskatīja, ka Dievs var nepieļaut, lai sabrukuma procesi iznīcinātu viņa radīto, un šāds viedoklis ir saskaņā ar Bībeli. (Salamans Mācītājs 1:4.)

Kas notur izplatījumā planētas, piemēram, Zemi?

Aristotelis mācīja, ka visi debess ķermeņi ir nostiprināti koncentriskās kristāliskās sfērās, no kurām katra nākamā ir mazāka par iepriekšējo, un Zeme atrodas pašā vidū. 18. gadsimtā zinātnieki bija nonākuši pie atziņas, ka zvaigznes un planētas acīmredzot netur nekas tāds, kas būtu saskatāms. Bet Bībelē ietvertajā Ījaba grāmatā, kas sarakstīta 15. gadsimtā p.m.ē., ir minēts, ka Radītājs ”tur zemi uzkārtu ne pie kā”. (Ījaba 26:7.)

KAUT ARĪ BĪBELE NAV MEDICĪNISKU RAKSTU KRĀJUMS, TAJĀ IR IETVERTI VAIRĀKI PRINCIPI, KUROS ATSPOGUĻOJAS DZIĻAS ZINĀŠANAS PAR CILVĒKU VESELĪBU

Slimnieku nošķiršana no citiem.

Mozus bauslībā bija noteikts, ka lepras slimniekiem bija jāuzturas atsevišķi no citiem. Šo principu, kas joprojām tiek uzskatīts par efektīvu, ārsti sāka izprast tikai viduslaikos, kad plosījās mēra epidēmijas. (3. Mozus, 13. un 14. nodaļa.)

Roku mazgāšana pēc kontakta ar līķi.

Līdz pat 19. gadsimta beigām ārsti bieži izmeklēja pacientus, kaut arī iepriekš bija pieskārušies līķiem un pēc tam nebija mazgājuši rokas. Daudzos gadījumos tas izraisīja pacientu nāvi. Turpretī pēc Mozus bauslības ikviens, kas pieskārās līķim, bija jāatzīst par ceremoniāli netīru. Ja tā bija noticis, šim cilvēkam bija jāattīrās, mazgājoties ūdenī. Šiem reliģiskajiem noteikumiem katrā ziņā bija labvēlīga ietekme arī uz veselību. (4. Mozus 19:11, 19.)

Atbrīvošanās no atkritumvielām.

Katru gadu vairāk nekā pusmiljons bērnu mirst ar diareju, un bieži vien iemesls ir saskare ar cilvēku organisma izdalījumiem, kas nav pienācīgi novākti. Atbilstoši Mozus bauslībai, izkārnījumi bija jāapber, un tas bija jādara ārpus cilvēku apdzīvotām vietām. (5. Mozus 23:14.)

Laiks, kad bija jāveic apgraizīšana.

Bauslībā bija prasīts apgraizīt zēnus astotajā dienā pēc dzimšanas. (3. Mozus 12:3.) Jaundzimušo asinis iegūst normālu spēju sarecēt viņu dzīves otrajā nedēļā. Bībeles laikos, kad nebija pieejamas modernās ārstēšanas metodes, norādījums pirms apgraizīšanas gaidīt vairāk nekā nedēļu pasargāja bērna veselību.

Saikne starp emocionālo un fizisko veselību.

Medicīnas speciālisti un zinātnieki atzīst, ka tādas pozitīvas emocijas kā prieks, cerība, pateicība un gatavība piedot labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību. Bībelē ir rakstīts: ”Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” (Salamana Pamācības 17:22.)