1., 2. Par ko ir runa šajā rakstā?

PALAIKAM mums prātā var ienākt doma, cik gan īss un ”raižu pilns” ir cilvēka mūžs. (Īj. 14:1.) Tāpēc nav brīnums, ka reizēm mēs jūtamies nomākti. Šādi bija jutušies vairāki Jehovas kalpi, kas dzīvoja Bībeles laikos. Daži no viņiem pat bija vēlējušies mirt. (1. Ķēn. 19:2—4; Īj. 3:1—3, 11; 7:15, 16.) Taču Jehova — Dievs, uz ko viņi paļāvās, — viņus mierināja un stiprināja. Stāstījums par to, ko viņi pieredzēja, ir saglabāts Bībelē, lai mēs no tā mācītos un smeltos mierinājumu. (Rom. 15:4.)

² Šajā rakstā mēs pievērsīsim uzmanību tam, ko pieredzēja Jēkaba dēls Jāzeps, atraitne Naomija un viņas vedekla Rute, levīts, kas sarakstīja 73. psalmu, un apustulis Pēteris. Viņi visi bija uzticīgi Jehovas kalpi, kas kādā brīdī saskārās ar grūtībām, kuras viņiem lika justies nomāktiem. Kā Jehova viņus stiprināja? Un ko ikviens no mums var no viņiem mācīties? Atbildes uz šiem jautājumiem stiprinās mūsu pārliecību, ka ”Jehova ir tuvu tiem, kam satriekta sirds,” un ka ”viņš glābj tos, kam nomākts gars”. (Ps. 34:18.)

3., 4. Ko jaunībā pieredzēja Jāzeps?

³ Jāzepam bija kādi 17 gadi, kad viņš redzēja divus Dieva sūtītus sapņus. Tie norādīja, ka pienāks laiks, kad Jāzeps ieņems augstu stāvokli un tuvinieki apliecinās viņam cieņu. (1. Moz. 37:5—10.) Taču neilgi pēc tam, kad Jāzeps bija redzējis šos sapņus, viņa dzīve krasi mainījās. Jāzepa brāļi sāka viņu neieredzēt un pat pārdeva viņu verdzībā. Viņš tika aizvests uz Ēģipti un nonāca faraona galminieka Potifara  namā. (1. Moz. 37:21—28.) Neilgā laikā no mīļota dēla Jāzeps bija kļuvis par necilu vergu, kas kalpoja cilvēkam, kurš nepazīst Jehovu. (1. Moz. 39:1.)

⁴ Taču situācija Jāzepa dzīvē pasliktinājās vēl vairāk. Potifara sieva nepatiesi apsūdzēja Jāzepu izvarošanas mēģinājumā. Nenoskaidrojis patiesību, Potifars iemeta Jāzepu cietumā, kur tas tika iekalts važās. (1. Moz. 39:14—20; Ps. 105:17, 18.) Var tikai iedomāties, kā gados jaunais Jāzeps jutās šīs melīgās apsūdzības dēļ. Turklāt šī situācija varēja arī celt neslavu Jehovas vārdam. Ir skaidrs, ka Jāzepam bija iemesls justies nomāktam.

5. Kas Jāzepam palīdzēja nepadoties nomāktībai?

⁵ Nedz tad, kad Jāzeps bija vergs, nedz tad, kad viņš bija ieslodzīts cietumā, viņš neko daudz nevarēja darīt, lai labotu savu situāciju. Kas viņam palīdzēja saglabāt pareizu skatījumu uz dzīvi? Viņš nevis koncentrējās uz to, ko vairs nespēja darīt, bet gan cītīgi pildīja to, kas viņam tika uzticēts. Un pats galvenais — Jāzeps it visā centās būt patīkams Jehovam. Šī iemesla dēļ Jehova svētīja visu, ko Jāzeps darīja. (1. Moz. 39:21—23.)

6. Kādu mierinājumu Jāzepam varēja sniegt sapņi, ko viņš bija redzējis?

⁶ Jāzeps varēja rast uzmundrinājumu, arī pārdomājot pravietiskos sapņus, ko Jehova viņam agrāk bija devis. Tie norādīja, ka viņš atkal satiks savus ģimenes locekļus un ka viņa situācija mainīsies uz labo pusi. Un tā arī notika. Kad Jāzeps bija kādus 37 gadus vecs, pravietiskie sapņi, ko viņš bija redzējis, sāka piepildīties apbrīnojamā veidā. (1. Moz. 37:7, 9, 10; 42:6, 9.)

7. Kas, saskaņā ar 1. Pētera 5:10, mums var palīdzēt izturēt pārbaudījumus?

⁷ Ko mēs varam mācīties. Notikumi Jāzepa dzīvē mums atgādina, ka mēs dzīvojam nežēlīgā pasaulē, kurā mēs varam saskarties ar netaisnīgu izturēšanos. Mūs var  sāpināt pat kāds ticības biedrs. Bet, ja mēs raudzīsimies uz Jehovu kā uz savu klinti un savu patvērumu, mēs nenolaidīsim rokas un nepārstāsim viņam kalpot. (Ps. 62:6, 7; nolasīt 1. Pētera 5:10.) Atcerēsimies arī to, ka Jāzepam bija kādi 17 gadi, kad Jehova viņam bija devis pravietiskos sapņus. Tas parāda, ka Jehova paļaujas uz saviem kalpiem, kas ir gados jauni. Mūsdienās daudzi gados jauni Jehovas kalpi līdzinās Jāzepam. Arī viņiem ir stipra ticība. Un daži no viņiem pat ir tikuši netaisnīgi ieslodzīti, jo ir atteikušies atkāpties no savas uzticības Dievam. (Ps. 110:3.)

8. Ko pieredzēja Naomija un Rute?

⁸ Tā kā Jūdā bija izcēlies liels bads, Naomijas ģimene bija spiesta atstāt savas mājas un doties dzīvot svešumā Moāba zemē. Tur pēc kāda laika nomira Naomijas vīrs Elimelehs, un viņa palika viena ar diviem dēliem. Vēlāk abi dēli apprecēja moābietes, Ruti un Orpu. Pēc kādiem desmit gadiem nomira arī abi Naomijas dēli, neatstādami pēcnācējus. (Rut. 1:1—5.) Varam tikai iztēloties, kādas sirdssāpes un skumjas šīs trīs sievietes izjuta. Protams, Rute un Orpa varēja precēties no jauna. Taču kurš rūpēsies par padzīvojušo Naomiju? Naomija bija tik nomākta, ka kādā brīdī sacīja: ”Nesauciet mani par Naomiju. Sauciet mani par Māru, jo Visvarenais ir padarījis manu dzīvi gaužām rūgtu.” Bēdu satriekta, Naomija nolēma atgriezties Betlēmē, un Rute devās viņai līdzi. (Rut. 1:7, 18—20.)

9. Kā Rute atbalstīja Naomiju, kā izriet no Rutes 1:16, 17, 22?

⁹ Kas palīdzēja Naomijai viņas bēdās? Tā bija viņai parādītā uzticīgā mīlestība. Piemēram, Rute parādīja šādu mīlestību, paliekot kopā ar viņu. (Nolasīt Rutes 1:16, 17, 22.) Betlēmē Rute čakli strādāja, uzlasīdama miežu vārpas sev un Naomijai. Nepagāja ilgs laiks, un jaunā sieviete šādi bija iemantojusi labu reputāciju. (Rut. 3:11; 4:15.)

10. Kā Jehova parādīja mīlestību trūcīgajiem, to vidū Naomijai un Rutei?

¹⁰ Jehova bija devis izraēliešiem likumu, kurā atspoguļojās viņa līdzjūtība pret trūcīgajiem, tādiem kā Naomija un Rute. Viņš savai tautai sacīja, ka, novācot labību, tiem ir jāatstāj tīruma malas nenopļautas, lai tās var novākt trūcīgie. (3. Moz. 19:9, 10.) Tāpēc Naomija un Rute varēja sagādāt sev iztiku neubagojot.

11., 12. Kā, pateicoties Boāsam, Naomija un Rute guva iepriecinājumu?

¹¹ Tīrums, kurā Rute lasīja vārpas, piederēja kādam turīgam vīram, vārdā Boāss. Viņu bija dziļi iespaidojusi Rutes uzticība Naomijai un mīlestība, ko viņa parādīja savai vīramātei. Tāpēc viņš nopirka šo sieviešu ģimenes mantojumu un apņēma Ruti par sievu. (Rut. 4:9—13.) Viņiem ar Ruti piedzima bērns, kuru viņi nosauca par Obedu un kurš kļuva par ķēniņa Dāvida vectēvu. (Rut. 4:17.)

¹² Iztēlojieties, cik priecīga bija Naomija, kad, turot rokās mazo Obedu, viņa izteica Jehovam savu pateicību! Taču labākais viņām ar Ruti vēl ir tikai priekšā. Kad šīs sievietes būs pieceltas no nāves, viņas uzzinās, ka Obeds kļuva par apsolītā Mesijas, Jēzus Kristus, priekšteci.

13. Ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Naomiju un Ruti?

¹³ Ko mēs varam mācīties. Pieredzot grūtības vai pārbaudījumus, mums var būt nomākts gars vai pat satriekta sirds. Iespējams, mēs neredzam izeju no savām problēmām.  Šādās reizēs mums ir pilnībā jāpaļaujas uz savu debesu Tēvu un jāturas kopā ar ticības biedriem. Protams, Jehova var izlemt nedarīt galu mūsu pārbaudījumiem. Piemēram, viņš neatdeva Naomijai mirušo vīru un dēlus. Taču viņš mums palīdzēs tikt galā ar grūto situāciju, iespējams, ar mūsu garīgās ģimenes starpniecību. (Sāl. pam. 17:17.)

14. Kāpēc kāds levīts kļuva ļoti nomākts?

¹⁴ 73. psalma sarakstītājs bija kāds levīts. Tas nozīmē, ka viņam bija brīnišķīga iespēja kalpot Jehovas pielūgsmes vietā. Tomēr kādā dzīves posmā pat viņš kļuva ļoti nomākts. Kāds tam bija iemesls? Viņš sāka apskaust lepnus un ļaunus cilvēkus — nevis tāpēc, ka pats vēlējās darīt kaut ko ļaunu, bet tāpēc, ka viņu dzīve bija šķietami labāka. (Ps. 73:2—9, 11—14.) Varēja likties, ka viņiem ir viss — viņi bija bagāti un dzīvoja bez rūpēm. Viņu šķietamā labklājība tik ļoti nomāca šo levītu, ka viņš teica: ”Tiešām, velti es esmu saglabājis tīru savu sirdi un nevainībā mazgājis rokas.” Nav šaubu, ka viņa garīgums bija nopietni apdraudēts.

15. Kas, saskaņā ar Psalmu 73:16—19, 22—25, tā sacerētājam palīdzēja pārvarēt nomāktību?

¹⁵ Nolasīt Psalmu 73:16—19, 22—25. Levīts ”ienāca Dieva diženajā svētnīcā”. Tur, domājams, esot kopā ar citiem, kas pielūdza Jehovu, viņš varēja visu mierīgi un skaidri apdomāt un runāt par savu situāciju ar Jehovu. Tas viņam palīdzēja saskatīt, ka viņš bija sācis spriest nesaprātīgi un bija nostājies uz bīstama ceļa, kas varēja sagraut viņa draudzību ar Dievu. Viņš arī saprata, ka ļaunie atrodas uz ”slidena pamata” un pieredzēs ”briesmīgu galu”. Lai atbrīvotos no skaudības un nomāktības, šim levītam bija jāraugās uz situāciju no Jehovas viedokļa. Šādi viņš varēja atgūt mieru un justies laimīgs. Vērsdamies pie Jehovas, viņš sacīja: ”Ja tu man esi, neko vairāk es nevēlos uz zemes.”

16. Ko mēs varam mācīties no 73. psalma sarakstītāja?

¹⁶ Ko mēs varam mācīties. Nekad neapskaudīsim ļaunus cilvēkus, kuri šķietami bauda labu dzīvi. Viņu laime ir virspusīga  un gaistoša, un viņiem nav drošas nākotnes. (Pulc. 8:12, 13.) Apskaužot viņus, mēs tikai izjustu nomāktību, kā arī apdraudētu savu draudzību ar Jehovu. Tāpēc, ja jūs kādreiz jūtaties līdzīgi minētajam levītam, rīkojieties tāpat kā viņš. Paklausiet mūsu gādīgā debesu Tēva padomiem un esiet kopā ar citiem, kas pilda viņa gribu. Ja jūs mīlat Jehovu vairāk par jebko citu, jūs būsiet patiesi laimīgi. Un jūs paliksiet uz ceļa, kas ved uz ”īsto dzīvi”. (1. Tim. 6:19.)

17. Kādu iemeslu dēļ Pēteris varēja izjust nomāktību?

¹⁷ Apustulis Pēteris bija enerģisks cilvēks. Taču reizēm viņš rīkojās diezgan impulsīvi, un nereti viņam nācās nožēlot to, ko viņš bija pateicis vai izdarījis. Piemēram, kad Jēzus saviem apustuļiem bija darījis zināmu, ka viņam būs jācieš un jāmirst, Pēteris viņu sāka norāt: ”Nekam tādam ar tevi nav jānotiek.” (Mat. 16:21—23.) Jēzum bija jālabo Pētera nepareizā domāšana. Kad ļaužu pulks bija ieradies arestēt Jēzu, Pēteris rīkojās pārsteidzīgi un cirta augstā priestera kalpam, nocirzdams tam ausi. (Jāņa 18:10, 11.) Un atkal Jēzum bija jāpamāca savs apustulis. Turklāt Pēteris bija lielījies, ka pat tad, ja pārējie apustuļi pamestu Kristu, viņš gan to nekad nedarītu. (Mat. 26:33.) Taču viņa pašpārliecinātība pagaisa. Vēlāk, kad viņu pārņēma bailes no cilvēkiem, viņš trīs reizes noliedza savu Kungu. Dziļi satriekts, Pēteris ”rūgti raudāja”. (Mat. 26:69—75.) Viņš noteikti domāja par to, vai Jēzus spēs viņam kādreiz piedot.

18. Kā Jēzus palīdzēja Pēterim nepadoties nomāktībai?

¹⁸ Taču Pēteris nepieļāva, ka nomāktība viņu pārņemtu savā varā. Pēc pieļautās kļūdas viņš garīgā ziņā atguvās un turpināja kalpot Jehovam kopā ar pārējiem apustuļiem. (Jāņa 21:1—3; Ap. d. 1:15, 16.)  Kas viņam palīdzēja? Viņš atcerējās, ka Jēzus agrāk bija lūdzis par to, lai viņam nezustu ticība, un bija mudinājis viņu atgriezties un stiprināt savus brāļus. Jehova bija atbildējis uz šo karsto lūgšanu. Vēlāk Jēzus personīgi parādījās Pēterim, visticamāk, lai viņu uzmundrinātu. (Lūk. 22:32; 24:33, 34; 1. Kor. 15:5.) Kādā citā reizē Jēzus parādījās vairākiem apustuļiem, kas, visu nakti pavadījuši zvejojot, neko nebija noķēruši. Šajā reizē Jēzus Pēterim sniedza iespēju izteikt, cik ļoti tas viņu mīl. Jēzus bija piedevis savam dārgajam draugam un uzticēja viņam svarīgus uzdevumus. (Jāņa 21:15—17.)

19. Kā tas, kas ir teikts Psalmā 103:13, 14, mums palīdz raudzīties uz saviem grēkiem no Jehovas viedokļa?

¹⁹ Ko mēs varam mācīties. Tas, kā Jēzus izturējās pret Pēteri, atspoguļo, cik žēlsirdīgs ir viņa Tēvs. Tāpēc, ja mums gadās kļūdīties, mums nebūtu jādomā, ka Jehova mums nekad nepiedos. Paturēsim prātā, ka Sātans vēlas, lai mēs tā domātu. Centīsimies vērst savas domas uz to, cik ļoti Jehova mūs mīl, un to, ka viņš saprot mūsu iespēju robežas un vēlas mums piedot. Un sekosim viņa paraugam, ja citi grēko pret mums. (Nolasīt Psalmu 103:13, 14.)

20. Kas ir apskatīts nākamajā rakstā?

²⁰ Tas, ko pieredzēja Jāzeps, Naomija un Rute, 73. psalma sacerētājs un apustulis Pēteris, stiprina mūsu pārliecību, ka ”Jehova ir tuvu tiem, kam satriekta sirds”. (Ps. 34:18.) Viņš pieļauj to, ka mēs pieredzam pārbaudījumus un reizēm jūtamies nomākti. Taču, ja mēs ar Jehovas palīdzību izturam grūtības, mūsu ticība kļūst stiprāka. (1. Pēt. 1:6, 7.) Nākamajā rakstā mēs turpināsim apskatīt, kā Jehova atbalsta savus uzticīgos kalpus, kas ir nomākti, iespējams, savu nepilnību vai smagu apstākļu dēļ.