DŽORDŽS jutās izmisis. Viņš nespēja sagādāt savai ģimenei iztiku. Viņa kaimiņi slimoja, un daži no tiem, šķiet, cieta badu. Taču Džordžs zināja, ka valstī, kas atrodas vairākus simtus kilometru uz dienvidiem, ir augstāks dzīves līmenis. Viņš nosprieda, ka pārcelsies uz turieni un sameklēs tur darbu, bet vēlāk viņam pievienosies pārējie ģimenes locekļi.

Arī Patrīcija sapņoja uzsākt jaunu dzīvi kādā citā zemē. Viņai nebija darba un bija maz cerību, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Viņa ar draugu izlēma no Nigērijas doties uz Alžīriju un tad tālāk uz Spāniju, neapzinoties, cik grūts būs ceļš cauri Sahāras tuksnesim. ”Es biju stāvoklī,” stāsta Patrīcija, ”un es ļoti vēlējos nodrošināt savam bērnam labāku dzīvi.”

Filipīniete Reičela gribēja pārcelties uz kādu Eiropas valsti, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus. Viņa bija palikusi bez darba, un tuvinieki viņai stāstīja, ka ārzemēs viņa viegli varētu atrast mājkalpotājas darbu. Reičela aizņēmās naudu, lai nopirktu lidmašīnas biļeti. Atvadoties no sava vīra un meitas, viņa apsolīja: ”Mēs drīz atkal būsim kopā!”

Tiek lēsts, ka pēdējos gadu desmitos vairāk nekā 200 miljoni cilvēku ir pārcēlušies uz citām zemēm, tāpat kā to ir darījuši Džordžs, Patrīcija un Reičela. Lai gan daudzi no viņiem ir devušies bēgļu gaitās kara, dabas katastrofu vai vajāšanu dēļ, lielākā daļa ir emigrējuši ekonomisku iemeslu dēļ. Ar kādām grūtībām viņi saskaras savās jaunajās mītnes zemēs? Vai viņiem visiem izdodas atrast labāku dzīvi, pēc kādas ir ilgojušies? Kā bērnus ietekmē tas, ka vecāki dodas prom lielākas peļņas meklējumos? Tālāk ir sniegtas atbildes uz šiem jautājumiem.

Pirmās grūtības, kas saistītas ar pārcelšanos uz citu zemi, var sagādāt jau pats ceļš. Iepriekšminētajam Džordžam nācās mērot simtiem kilometru, iztiekot ar pavisam nelieliem pārtikas krājumiem. ”Ceļojums bija īsts murgs,” viņš atceras. Daudzi cilvēki nemaz nesasniedz savu galamērķi.

Patrīcija gribēja nonākt Spānijā. Pāri Sahāras tuksnesim viņa brauca vaļējā automašīnas kravas kastē. ”Ceļš no Nigērijas līdz Alžīrijai prasīja veselu nedēļu, un kravas kastē bija saspiedušies 25 cilvēki. Ceļā mēs redzējām daudz līķu, kā arī cilvēkus, kas, būdami tuvu nāvei, klīda pa tuksnesi. Acīmredzot daži smago automašīnu šoferi cietsirdīgi pamet pasažierus.”

Atšķirībā no Džordža un Patrīcijas Reičelai bija iespēja lidot ar lidmašīnu uz Eiropu, kur viņu gaidīja mājkalpotājas darbs. Taču Reičela nebija varējusi iedomāties, cik ļoti viņai pietrūks viņas divgadīgās meitiņas. ”Ikreiz, kad es redzēju kādu māmiņu ar mazuli, man sažņaudzās sirds,” viņa teica.

Džordžam nebija viegli pielāgoties dzīvei svešajā zemē. Pagāja mēneši, līdz viņš varēja sūtīt uz mājām naudu. ”Es bieži naktīs raudāju aiz vientulības un sarūgtinājuma,” viņš atzīst.

Vairākus mēnešus pavadījusi Alžīrijā, Patrīcija tika līdz Marokas robežai. Par to, kas notika tālāk, viņa stāsta: ”Tur man piedzima meitiņa. Man bija jāslēpjas no cilvēku tirgotājiem, kas mēdza nolaupīt sievietes no ceļotāju vidus, lai piespiestu viņas nodarboties ar prostitūciju. Galu galā man izdevās sadabūt naudu bīstamajam braucienam pāri jūrai uz Spāniju. Laiva bija sliktā stāvoklī un nebija piemērota lielam pasažieru skaitam. Mums vajadzēja no tās smelt ārā ūdeni ar kurpēm. Kad sasniedzām Spānijas krastu, man nebija spēka izbrist malā.”

Tiem, kas domā par pārcelšanos uz citu valsti, jāņem vērā ne tikai varbūtējās grūtības, kas saistītas ar ceļu, bet arī iespējamā valodas barjera un kultūras atšķirības jaunajā mītnes zemē, kā arī izdevumi un juridiski sarežģījumi, kādi var rasties, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai pilsonību. Tiem, kam nav uzturēšanās atļaujas, bieži vien ir grūti atrast labu darbu un mājokli, iegūt izglītību un saņemt veselības aprūpi. Iespējams, viņi arī nevar saņemt autovadītāja tiesības un atvērt rēķinu bankā. Turklāt nelegālie imigranti ļoti bieži tiek smagi ekspluatēti un izmantoti par lēto darbaspēku.

Ir jāapsver vēl kaut kas. Cik droši ir visas cerības saistīt ar naudu? Bībelē ir lasāms gudrs padoms: ”Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, — atmet tādu savu gudrību! Tikko tu esi savas acis tai [bagātībai] pievērsis, redzi, — tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos.” (Salamana Pamācības 23:4, 5.) Tāpat jāatceras, ka visvairāk mums ir vajadzīgs tas,  ko nevar nopirkt par naudu, proti, mīlestība, emocionāla drošība un ģimenes vienotība. Cik skumji, ja vecāki pieļauj, ka vēlme pelnīt vairāk viņiem kļūst svarīgāka nekā mīlestība vienam pret otru un pret bērniem! (2. Timotejam 3:1—3.)

Cilvēkiem ir arī garīgas vajadzības. (Mateja 5:3.) Tāpēc vecāki, kas to apzinās, dara visu, kas ir viņu spēkos, lai pildītu Dieva uzticēto pienākumu mācīt bērniem par Dievu un viņa nodomu, kā arī viņa normas. (Efesiešiem 6:4.)

Katram, kas ir pārcēlies uz svešu zemi, ir savs stāsts, taču daudziem no šiem stāstiem ir kaut kas kopīgs, kā var redzēt no Džordža, Reičelas un Patrīcijas pieredzētā. Ja kāds no vecākiem aizbrauc prom, cieš bērni, un arī dzīvesbiedriem neklājas viegli, ja ir jādzīvo atšķirtībā. Var paiet gadi, līdz ģimene atkal var būt kopā. Džordža ģimenei tas bija iespējams tikai pēc vairāk nekā četriem gadiem.

Reičela aizbrauca atpakaļ uz Filipīnām, lai būtu kopā ar meitu, ar kuru nebija redzējusies gandrīz piecus gadus. Patrīcija nonāca Spānijā ar nesen dzimušo meitiņu rokās. ”Viņa ir visa mana ģimene, tāpēc es cenšos par viņu labi rūpēties,” saka Patrīcija.

Daudzi imigranti cenšas palikt jaunajā mītnes zemē par spīti vientulībai, ekonomiskām grūtībām un ilgai prombūtnei no savas ģimenes. Viņi ir ieguldījuši tik daudz laika, pūļu un līdzekļu, lai emigrētu, ka tad, ja viss nenotiek, kā iecerēts, tikai dažiem ir drosme atzīt neveiksmi un atgriezties dzimtenē, kur viņiem varbūt būs jāpieredz kauns un nicinājums.

Viens no šādiem cilvēkiem, kam pietika drosmes, ir filipīnietis Alans. Viņš bija atradis labu darbu Spānijā, bet pēc pusotra gada viņš pārcēlās atpakaļ uz Filipīnām. ”Man neizturami pietrūka sievas un mūsu mazās meitas,” viņš saka. ”Es izlēmu, ka vairs nekad nepametīšu savu ģimeni un braukšu strādāt uz ārzemēm tikai tad, ja varēšu emigrēt ar visu ģimeni. Galu galā tā mēs arī izdarījām. Ģimene ir daudz svarīgāka par naudu.”

Patrīcija saprata, ka ir vēl kaut kas, kas ir svarīgāks par naudu. Viņa bija paņēmusi līdzi uz Spāniju ”Jauno Derību” (Grieķu rakstus). ”Es šo grāmatu uzskatīju par savu talismanu,” viņa stāsta. ”Reiz es satiku kādu sievieti, kas bija Jehovas lieciniece. Iepriekš es parasti negribēju sarunāties ar šīs reliģijas pārstāvjiem. Es uzdevu Jehovas lieciniecei daudz jautājumu, lai pierādītu, ka viņas uzskati ir nepareizi. Bet, pretēji tam, kā es biju domājusi, viņa spēja aizstāvēt savus uzskatus un atbildēja uz maniem jautājumiem, izmantojot Bībeli.”

Tas, ko Patrīcija uzzināja, palīdzēja viņai saprast, ka laime un drošas nākotnes izredzes nav atkarīgas no dzīvesvietas vai naudas daudzuma, bet gan no tā, vai cilvēkam ir zināšanas par Dievu un viņa nodomiem. (Jāņa 17:3.) Patrīcija arī uzzināja, ka patiesajam Dievam ir vārds — Jehova jeb Jahve. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme.) Vēl viņa Bībelē izlasīja, ka Dievs drīz darīs galu nabadzībai ar savas valstības starpniecību, kurā par valdnieku ir iecelts Jēzus Kristus. (Daniēla 7:13, 14.) ”Viņš [Jēzus] glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. [..] No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles,” rakstīts 72. psalma 12. un 14. pantā.

Noteikti ir vērts atvēlēt laiku, lai iedziļinātos Bībelē. Tajā ietvertā Dieva gudrība palīdz izvērtēt, kas dzīvē ir svarīgākais, pieņemt gudrus lēmumus un izturēt jebkādas grūtības, saglabājot prieku un cerību. (Salamana Pamācības 2:6—9, 20, 21.)