KAMERŪNAS pirmiedzīvotāji acīmredzot bija baki — viena no pigmeju ciltīm. 15. gadsimta beigās šajā zemē ieradās portugāļi. Pēc vairākiem gadsimtiem Kamerūnas ziemeļu daļu iekaroja islāmticīgie fulbi. Mūsdienās 40 procenti kamerūniešu uzskata sevi par kristiešiem, 20 procenti — par musulmaņiem, bet pārējie 40 procenti pieder pie afrikāņu tradicionālajām reliģijām.

Kamerūnas lauku iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi. Cilvēkus, kas iegriežas pie viņiem, viņi labprāt aicina nākt iekšā mājās, kur tiem pasniedz ūdeni, ar ko atveldzēties, un ēdienu. Ja kāds noraida saimnieka viesmīlību, to uzskata par apvainojumu, turpretī, ja saimnieka uzaicinājums tiek pieņemts, viņam tas ir pagodinājums.

Sākumā ir jāsasveicinās ar visiem ģimenes locekļiem un jāapvaicājas, kā viņiem klājas. Ir pat ierasts painteresēties par mājlopiem. ”Kad ciemiņš dodas  prom, nepietiek tikai atsveicināties,” stāstīja kamerūnietis Džozefs. ”Bieži vien namatēvs pavada ciemiņu kādu gabalu, turpinot sarunu. Tad pēc kāda brīža viņš atvadās no ciemiņa un atgriežas mājās. Ja pret ciemiņu izturas citādi, tas jūtas noniecināts.”

Ieturēdamies kopā, draugi reizēm ēd no viena šķīvja, turklāt dažreiz ēd ar rokām. Kamerūnā šāda paraža norāda uz ciešām vienotības saitēm. Kopīgas maltītes mēdz izmantot, lai satuvinātu cilvēkus, kuru draudzība kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav tik tuva kā agrāk. Piedaloties šādā maltītē, cilvēki it kā saka: ”Mēs esam salīguši mieru!”