Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Esmu uzsācis svarīgāko skrējienu mūžā

Esmu uzsācis svarīgāko skrējienu mūžā

Esmu uzsācis svarīgāko skrējienu mūžā

PASTĀSTĪJIS KARLS ERIKS BERGMANS

Ātrs skrējiens man sagādāja baudu. Man bija labas dotības, un sprints kļuva par galveno manā dzīvē.

1972. gadā, kad man bija 17 gadu, es iestājos sporta klubā. Drīz es sapratu, cik milzīgs darbs man stāv priekšā, ja vēlos kļūt par augstākās klases sportistu. Lai gūtu izcilus panākumus sprintā, ar iedzimtām spējām nepietiek. Bet es biju gatavs strādāt.

22 gadu vecumā es iekļuvu Somijas nacionālajā izlasē, un nākamajā gadā man 100 metru sprintā bija labākais vidējais rezultāts Somijā. Taču Ahilleja cīpslas un ciskas muskuļu savainojumi man neļāva līdz galam īstenot savu potenciālu. Bet skriešana joprojām bija mana sirdslieta, tāpēc es pievērsos trenera darbam un trenēju perspektīvus sportistus. 1982. gadā es nolēmu pārcelties uz Kaliforniju ASV, lai iestātos universitātē un labvēlīgākā klimatā turpinātu sportista karjeru. Es pat jau biju nopircis lidmašīnas biļeti.

Kas mainīja manu dzīvi

Kādu vakaru neilgi pirms plānotās izlidošanas uz Kaliforniju atskanēja durvju zvans. Atvēris durvis, es ieraudzīju divas Jehovas liecinieces. Viņas bija ļoti mierīgas un nosvērtas, un tās ir īpašības, kurām sportā ir augsta vērtība. Es ieaicināju viņas iekšā, un mēs apsēdāmies, lai parunātu. Pēc interesantas sarunas viņas iedeva man grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes * un aizgāja. Es ķēros pie lasīšanas un, kad biju ticis apmēram līdz pusei, sapratu, ka tas, kas teikts šajā grāmatā, ir patiesība. Kad liecinieces atnāca vēlreiz, es jautāju, kas man jādara, lai kļūtu par Jehovas liecinieku. Viņas atbildēja, ka man ir jāmācās Bībele.

Es ne tikai piekritu, ka Jehovas liecinieki nāk pie manis mācīt Bībeli, bet arī sāku apmeklēt viņu sapulces Valstības zālē Vantā, kur tolaik dzīvoju. Es pārliecinājos, ka viss, ko viņi māca, ir saskaņā ar Bībeli. Bībeles patiesība, ko es pamazām apguvu, mainīja manus priekšstatus par īstajām vērtībām dzīvē. Tāpēc es aizgāju uz ceļojumu aģentūru, nodevu atpakaļ lidmašīnas biļeti un par daļu no saņemtās naudas nopirku uzvalku, ko vilkt uz draudzes sapulcēm, un portfeli, kur likt Bībeli un bībelisko literatūru. 1983. gadā es kristījos Jehovas liecinieku kongresā Helsinkos.

Man pievienojas citi sportisti

Es aizrautīgi dalījos Bībeles mācībās ar saviem draugiem, bet viņu pirmā reakcija bija liels pārsteigums — viņiem likās neticami, ka es interesējos par Bībeli. Paklīda pat valodas, ka es esot zaudējis prātu, un draugi cits pēc cita sāka no manis vairīties. Tomēr pēc kristīšanās es turpināju regulāri trenēties, lai nezaudētu formu, tāpēc es vēl aizvien satiku draugus un paziņas no sportistu aprindām. Mūsu sarunas viņiem palīdzēja saprast, ka es joprojām esmu pie pilna prāta, kaut arī ar mani ir notikušas lielas izmaiņas.

Vairāki no šiem sportistiem ar laiku nonāca pie secinājuma, ka tas, ko es viņiem stāstu, ir saprātīgi un ka to ir vērts izpētīt sīkāk. Viņi pamanīja, ka esmu pārstājis rupji runāt un mana agresīvā uzvedība ir pazudusi, un vēlējās labāk iepazīt Bībeli. Man patika rādīt citiem, ka Bībelē kristīgais dzīves ceļš ir salīdzināts ar sporta sacīkstēm: visi kristieši piedalās skrējienā pēc īpašas balvas — mūžīgas dzīves. (2. Timotejam 2:5; 4:7, 8.)

Īstu laimi un jēgu dzīvē var atrast vienīgi tad, ja mēs pildām mūsu Radītāja gribu. Nekādas uzvaras sporta sacīkstēs nevar to dot. Mūsu pārrunas par Bībeli vairākus sportistus pamudināja izvirzīt jaunus mērķus un pieņemt Bībeles patiesību, kas bija mainījusi manu dzīvi. Man ir liels prieks, ka daudzi no viņiem kalpo Dievam ar tādu pašu dedzību, ar kādu viņi iepriekš nodevās sportam.

Šo sportistu vidū bija ļoti spējīga 800 metru skrējēja Ivonne. Šajā distancē Ivonne bija ātrākā skrējēja Skandināvijā, un viņai piederēja Somijas rekords. Ivonne ar lieliskiem panākumiem pārstāvēja Somiju Eiropas līmeņa sacensībās. Mēs daudz runājām par Bībeli, un Ivonne sāka saskatīt, cik bezjēdzīgi ir dzīties pēc slavas šajā pasaulē. Viņa saprata, ka šī pasaule ies bojā, kā māca Bībele, un Dievs izveidos jaunu, taisnīgu pasauli. (1. Jāņa 2:17.)

Drīz Ivonne piekrita regulāri mācīties Bībeli. Ivonnei bija draugs Jouko, talantīgs vieglatlēts, kas Somijas izlases sastāvā bija piedalījies Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs. Pēc kāda laika viņi abi pārcēlās uz ASV, lai veidotu tālāk savu karjeru sportā.

Aizbraukusi uz Ameriku, Ivonne turpināja mācīties Bībeli, un nodarbībās sāka piedalīties arī Jouko. Viņš to darīja, lai atrastu vājo vietu Bībeles mācībās un vestu Ivonni pie prāta, bet mazpamazām Jouko pats nonāca pie pārliecības, ka Bībelē rakstītais ir patiesība. Ivonne un Jouko apprecējās un pēc tam kristījās. Tagad viņi abi ir pionieri, kā dēvē Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājus.

Es arī uzsāku Bībeles nodarbības ar skrējēju, vārdā Barbru, kas bija Somijas čempione 400 metru distancē un nesen bija pārstāvējusi Somiju Eiropas mēroga sacīkstēs. Vēlāk Barbru ar savu vīru Jarmo, kādreizējo kārtslēcēju, pārcēlās uz Zviedriju. Tur Barbru turpināja mācīties Bībeli, un Jarmo viņai piebiedrojās. Gan Barbru, gan Jarmo nodarbināja jautājums par dzīves jēgu, un, iepazinuši Bībeles mācības, viņi Zviedrijā kristījās. Jarmo apguva fizioterapeita profesiju, un līdz šai dienai viņi abi ir dedzīgi labās vēsts sludinātāji. Jarmo ir arī draudzes vecākais.

Vēl viena apdāvināta skrējēja bija Heidi, kas tikko bija sasniegusi pusaudzes vecumu. Būdams meitenes treneris, es ievēroju, ka viņu interesē garīgi jautājumi, tāpēc es pastāstīju Heidi, ko Bībele māca par Dieva Valstību un lieliskajām pārmaiņām, kuras Valstība nākotnē īstenos uz zemes. Es viņai jautāju: ”Kā tev liekas, vai mēs varam to pieredzēt?” (Psalms 37:11, 29; Mateja 6:9, 10.)

”Jā,” viņa atbildēja. Heidi labprāt vēlējās mācīties Bībeli, tāpēc es sarunāju, lai kāda no mūsu kristīgajām māsām vadītu viņai Bībeles nodarbības. Pēc dažiem gadiem Heidi izlēma veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam un kristījās. Viņa izauga par brīnišķīgu, garīgi noskaņotu sievieti un vēlāk kļuva par manu sievu. Kopš tā laika Heidi vienmēr ir bijusi mana uzticamā līdzgaitniece, un kalpošanā Dievam viņa ne uz brīdi nav zaudējusi savu ciešo apņēmību, kas būtu ļāvusi Heidi gūt izcilus sasniegumus sportā, ja viņa būtu gājusi uz šādu mērķi.

Kad es tikko sāku pētīt Bībeli, manam jaunākajam brālim Pēteram, kas arī nodarbojās ar sportu, tas ļoti nepatika. Tad es viņam iedevu grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. Pēc kāda laika Pēters atnāca pie manis un sacīja: ”Es sāku lasīt to grāmatu, bet es tur ne visu saprotu. Vai vari man palīdzēt?” Es palūdzu kādu no ticības biedriem mācīt Bībeli manam brālim, un pēc četriem mēnešiem Pēters kristījās. Vēlāk viņš apprecējās, un viņa sieva ir pioniere.

Skrējiens turpinās

Jau tad, kad vēl nebiju kristījies, es izlēmu, ka gribu būt misionārs. Neilgi pēc kristīšanās es sāku kalpot par pionieri. Man bija skaidrs, ka tad, ja tu piedalies skrējienā pēc dzīvības, tas ir jādara ar pilnu atdevi. Mēs ar Heidi pieteicāmies Gileādas skolā (Jehovas liecinieku misionāru skola ASV, Ņujorkas štatā), un 1994. gadā mūs tajā uzņēma. Pēc skolas beigšanas mūs norīkoja kalpot Latvijā, kur lielai daļai iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu valoda.

Tiem, kas bija ticējuši padomju ideoloģijai, Padomju Savienības sabrukums bija radījis vilšanās sajūtu. Padomju vara bija centusies diskreditēt un pat aizliegt Bībeli, taču mēs redzējām, ka daudzus interesē, kas šajā grāmatā ir rakstīts. Ar lielām pūlēm es ielauzījos krievu valodā, un pēc sešiem Latvijā nokalpotiem gadiem mani iecēla par ceļojošo pārraugu — tas nozīmē, ka es pēc kārtas apmeklēju Jehovas liecinieku draudzes, lai uzmundrinātu ticības biedrus. Šo darbu es daru joprojām, plecu pie pleca ar savu uzticamo sievu.

Gadu gaitā es daudziem esmu palīdzējis doties skrējienā pēc ”īstās dzīvības” Dieva jaunajā pasaulē. (1. Timotejam 6:19.) Sportā ir tā: lai pilnībā attīstītu audzēkņa dotības, trenerim viņš ir jāsaprot. Trenera uzdevums ir palīdzēt sportistam izkopt stiprās puses un mazināt trūkumus. Trenerim ir jāspēj iedvesmot, lai sportistam būtu stimuls neatlaidīgi strādāt un sasniegt maksimumu.

Es biju pārsteigts, cik daudz kopīga kristietim ir ar sportistu, kā apustulis Pāvils uzsvēra savā pirmajā vēstulē Korintas kristiešiem. Labs sportists koncentrē spēkus un cītīgi trenējas, nevis tikai dīki sapņo par uzvarām. Viņš izvirza sev reālistiskus mērķus un sistemātiski strādā, lai tos sasniegtu. Ja viņš pazaudē no acīm mērķi un pārstāj progresēt, tas pārvelk svītru visām iepriekšējām pūlēm. Patiesam kristietim ir jābūt mērķtiecīgam, tieši tāpat kā sportistam.

Labs sportists arī stingri ievēro režīmu un lieto pareizu uzturu, un arī šajā ziņā var saskatīt līdzību starp sportistu un patiesu kristieti. Īsts kristietis neēd no ”ļauno garu galda”, kā to nosauca apustulis Pāvils, tas ir, viņš nepiesārņo prātu ar amorālām un melīgām mācībām, bet uzņem veselīgo garīgo barību, ko Dievs dod savos Rakstos — Bībelē. (1. Korintiešiem 10:21.) Turklāt labs sportists, sastapies ar grūtībām, saglabā pozitīvu attieksmi. Viņš atzīst savas kļūdas un labo tās. ”Es skrienu ne kā uz ko nezināmu,” rakstīja apustulis Pāvils un sacīja, ka viņš ”norūda.. savu miesu”, lai viņš nebūtu spiests izstāties no dzīvības skrējiena. (1. Korintiešiem 9:24—27.)

Mums ar sievu joprojām patīk kārtīgi izsvīst trenažieru zālē, lai uzturētu sevi formā. Taču mēs neļaujam, lai rūpes par fizisko formu mūs kavētu kalpot Jehovam, kas mūs tik brīnišķīgi ir radījis. (Psalms 139:14.) Mēs abi kopā tiecamies pēc apsolītās balvas — ”nākamās dzīves” Dieva jaunajā pasaulē. (1. Timotejam 4:8.)

Uzskaitījis ”lielu pulku liecinieku”, kas dzīvojuši pirms Kristus, apustulis Pāvils aicināja: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.” (Ebrejiem 12:1.) Nav nekā vērtīgāka, ko mēs varētu darīt, kā doties šajā skrējienā un turpināt to līdz galam, jo visi, kas veiks šo distanci, saņems mūžīgas svētības. (2. Timotejam 4:7, 8.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 7. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiesta.

[Attēls 16. lpp.]

Mēs ar Heidi kopā ar Ivonni (aizmugurē) un Jouko un viņu meitu (priekšā) 80. gadu vidū

[Attēls 17. lpp.]

Mēs ar Heidi sludinām labo vēsti Latvijā

[Attēls 17. lpp.]

Jehovas liecinieku kongresā Helsinkos 2009. gadā kopā ar Ivonni un Jouko (pa labi) un Jarmo un Barbru (pa kreisi)

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

Published in Aamulehti 8/21/1979