No mūsu lasītājiem

Jauniešu jautājumi. Kā pārciest zaudējuma sāpes, ja māsa vai brālis izdarījis pašnāvību? (2008. gada oktobris—decembris.) Pirms nomira mana vecākā māsa, viņa piecus gadus cieta no depresijas. Tā kā es biju redzējusi, cik smagi viņai bija jācīnās ar šo slimību, man likās, ka viņas dzīve ir bijusi briesmīga. Bet Atmostieties! rakstā bija ieteikts koncentrēt uzmanību uz patīkamām atmiņām. Kad es sāku pārdomāt, kādas patīkamas atmiņas man saistās ar māsu, es sapratu, ka īstenībā labā ir bijis daudz vairāk nekā sliktā, un tagad man vairs neliekas, ka viņa ir dzīvojusi briesmīgu dzīvi.

S. J., Japāna

Mīlestība stiprāka par vētrām (2008. gada oktobris—decembris.) Šādi raksti man atgādina, ka nevajag pārmērīgi raizēties par nākotni — labāk ir pilnīgi paļauties uz Dievu. Pirms trim gadiem, kad plūdos bija cietusi manu vecāku māja, arī es spilgti izjutu brāļu mīlestību un atbalstu. Mani vecāki nav ticīgi, bet Jehovas liecinieki no vietējās draudzes steidzās viņiem palīdzēt. Esmu pateicīga Jehovam, ka varu piederēt pie viņa organizācijas.

D. V., Polija

Stāsts par kukurūzu (2008. gada oktobris—decembris.) Mēs iestādījām savā sakņu dārzā kukurūzu, bet, kad vālītes nobrieda, graudi tajās bija nevienāda lieluma. Šis raksts mums palīdzēja saprast iemeslu. Mums dārzā bija vieta tikai pieciem sešiem kukurūzas stādiem, tāpēc kukurūza neapputeksnējās tik labi kā lielā laukā. Šogad mēs paši rūpīgi apputeksnējām savu kukurūzu, un beidzot mums izdevās izaudzēt skaistas, līdzenas vālītes ar saldiem, vienādiem graudiem. Liels jums paldies!

R. V., Japāna

Disleksija nav mani apturējusi (2009. gada aprīlis—jūnijs.) Arī man ir disleksija, un diemžēl agrāk es neapzinājos, cik lielas grūtības tā var sagādāt. Problēmas nopietnība atklājās tikai pēc tam, kad mūs ar sievu iecēla par misionāriem un man bija jāmācās jauna valoda. Raksts man ļoti palīdzēja, īpaši 28. lappusē publicētā informācija, kas man ļāva skaidrāk saprast šo traucējumu būtību. Mikaela Henborga stāsts par to, kā viņš spēja iemācīties pat vairākas svešvalodas, man ir liels stiprinājums. No sirds jums pateicos.

M. M., Tanzānija

Jauniešu jautājumi. Vai lamāties tiešām ir slikti? (2008. gada aprīlis—jūnijs.) Mani vecāki ir kristieši, bet es biju pasācis lamāties. Lai kā es pūlējos, es nekādi nespēju tikt vaļā no šī paraduma. Taču šis raksts man ir palīdzējis mācīties paškontroli. Runājot žurnāla vārdiem, es negribu necienīgi izmantot savas runas spējas. Tagad es divreiz padomāju, pirms kaut ko saku. Liels paldies!

K. P., Brazīlija

Mēs ar vīru pelnām iztiku, uzkopdami privātmājas, un kādas mājas saimniece mums pastāstīja, ka viņa gadu mijā ir apņēmusies reizi par visām reizēm izbeigt lamāties. Sieviete teica, ka viņa katru dienu lūdz Dievu, lai tas viņai palīdz atbrīvoties no šī netikuma, un jautāja, vai es nevarētu atnest viņai visus materiālus, ko varu sameklēt par šo tematu. Es lūdzu par to Dievu un vēlāk, kā parasti, no interneta vietnes www.isa4310.com lejupielādēju jaunākos žurnālus savā MP3 atskaņotājā. Iedomājieties, cik patīkami es biju pārsteigta, kad nākamajā dienā noklausījos, kāds ir jauno žurnālu saturs! Es biju sajūsmā! Kaut gan raksts ir adresēts jauniešiem, es zināju, ka arī mājas saimniece noteikti atradīs tajā daudz praktisku padomu.

S. K., ASV