MŪSDIENĀS daudzi uzskata, ka Sātans nav reāla persona. Viņi apgalvo, ka Sātans ir tikai cilvēku iztēles auglis, un, jāteic, šāds uzskats nav nekas jauns. Slavenais 19. gadsimta dzejnieks Šarls Bodlērs rakstīja: ”Vissmalkākā no Sātana viltībām ir spēja panākt, lai mēs noticētu, ka viņa nemaz nav.”

Bet kā tad ir patiesībā — vai Sātans ir reāla būtne? Ja tā ir, kā viņš ir radies? Vai aiz pasaules problēmām slēpjas Sātana ietekme? Ja viņš pastāv, kā mēs varam pretoties viņa ietekmei?

Bībelē Sātans ir aprakstīts kā reāla persona, kas eksistē neredzamajā, garīgajā sfērā. (Ījaba 1:6.) Tajā ir stāstīts par Sātana briesmīgajām īpašībām un ļauno rīcību. (Ījaba 1:13—19; 2:7, 8; 2. Timotejam 2:26.) Bībelē pat var lasīt par situācijām, kad Sātans sarunājās ar Dievu un ar Jēzu. (Ījaba 1:7—12; Mateja 4:1—11.)

Kā varēja rasties šāda ļauna būtne? Saskaņā ar Bībeli, labu laiku pirms tam, kad Dievs radīja cilvēkus, viņš radīja savu pirmdzimto Dēlu, kas vēlāk kļuva pazīstams ar vārdu Jēzus. (Kolosiešiem 1:15.) Pēc kāda laika tika radīti arī citi ”Dieva dēli” — eņģeļi. (Ījaba 38:4—7.) Visi šie eņģeļi bija radīti nevainojami un taisnīgi, tomēr vēlāk viens no tiem kļuva par Sātanu.

Sākotnēji šo eņģeli nesauca par Sātanu. Vārdu Sātans, kas nozīmē ”pretinieks, ienaidnieks,  apsūdzētājs”, šī garīgā persona izpelnījās ar savu rīcību, jo tā izlēma nostāties pret Dievu.

Šīs būtnes sirdī attīstījās lepnums un vēlēšanās sacensties ar Dievu. Sātans vēlējās, lai pielūgsmi saņemtu viņš, nevis Dievs. Kad Dieva pirmdzimtais Dēls Jēzus dzīvoja uz zemes, Sātans pat mēģināja panākt, lai arī Jēzus viņu pielūgtu. (Mateja 4:9.)

Sātans ”nestāv patiesībā”. (Jāņa 8:44.) Viņš izteica mājienu, ka Dievs ir melis, kaut gan patiesībā melis bija viņš pats. Sātans sacīja Ievai, ka viņa var būt kā Dievs, lai gan īstenībā viņš pats gribēja būt kā Dievs. Ar šiem viltīgajiem meliem Sātanam izdevās sasniegt savu savtīgo mērķi: viņš bija panācis, ka Ievas acīs viņš ir augstāks par Dievu. Paklausot Sātanam, Ieva būtībā pieņēma Sātanu par savu dievu. (1. Mozus 3:1—7.)

Sakūdīdams cilvēkus uz sacelšanos pret Dievu, šis sākotnēji uzticamais eņģelis padarīja sevi par Sātanu — Dieva un cilvēku pretinieku un ienaidnieku. Šī ļaunā būtne tiek saukta arī par Velnu, un ar šo vārdu ir tulkots oriģinālvalodas vārds, kas nozīmē ”apmelotājs”. Vēlāk Sātans arī citus eņģeļus pamudināja nepaklausīt Dievam un pievienoties viņam dumpī. (1. Mozus 6:1, 2; 1. Pētera 3:19, 20.) Šie eņģeļi, kas nostājās Sātana pusē, nenesa cilvēkiem neko labu. Viņi rīkojās tikpat savtīgi kā Sātans, un viņu iespaidā zeme kļuva ”izvirtusi un pilna varas darbu”. (1. Mozus 6:11; Mateja 12:24.)

Noziedznieks var noslaucīt nozieguma vietā savus pirkstu nospiedumus, lai neatstātu pēdas, pēc kurām viņu varētu identificēt. Tomēr, kad ierodas policisti, viņi tūlīt saprot: ja ir pastrādāts noziegums, tātad noteikti ir bijis arī noziedznieks. Sātans, pirmais slepkava, cenšas neatstāt pēdas, kas ļautu viņu identificēt. (Jāņa 8:44; Ebrejiem 2:14.) Sarunā ar Ievu Sātans par savu aizsegu izmantoja čūsku. Arī mūsdienās Sātans cenšas palikt aizkulisēs. Viņš ir ”apstulbojis neticīgās sirdis”, lai cilvēki neaptvertu, cik plaša un spēcīga ir viņa ietekme. (2. Korintiešiem 4:4.)

Tomēr Jēzus atmaskoja Sātanu, norādīdams, ka viņš ir tā noziedzīgā persona, kas pirmām kārtām ir atbildīga par netaisnību, kāda valda pasaulē. Jēzus viņu nosauca par ”šīs pasaules valdnieku”. (Jāņa 12:31; 16:11.) ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā,” rakstīja apustulis Jānis. (1. Jāņa 5:19.) Sātans ļoti veiksmīgi ir izmantojis savās interesēs ”miesas kārumu, acu kārumu un dzīves lepnību”, lai ”pieviltu visu pasauli”. (1. Jāņa 2:16; Atklāsmes 12:9.) Tieši Sātans ir tas, kuram paklausa lielākā daļa cilvēces.

Līdzīgi kā tas bija gadījumā ar Ievu, paklausīdami Sātanam, cilvēki būtībā viņu ir padarījuši par savu dievu. Tāpēc Sātans ir nosaukts par ”šās pasaules dievu”. (2. Korintiešiem 4:4.) Viņa valdīšanas sekas ir liekulība un meli, karš, zvērības un iznīcība, noziedzība, alkatība un korupcija.

Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi!” Tālāk ir paskaidrots, kāpēc tas ir tik svarīgi: ”Jūsu pretinieks — velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pētera 5:8.) Šajā pantā izskan ļoti nopietns brīdinājums, tomēr ir uzmundrinoši zināt, ka tos, kas saglabā modrību, Sātans nevarēs pievilt. (2. Korintiešiem 2:10, 11.)

Ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka Sātans ir reāla būtne, un ļaut, lai Dievs mūs stiprina un spēcina. Tā mēs varēsim ”turēties pretī” Sātanam un nostāties Dieva pusē. (1. Pētera 5:9, 10.)