”Vai tu svini Vecmāmiņas dienu?”
”Vai tu svini Vecmāmiņas dienu?”
TAS notika Polijā, kādā aukstā ziemas rītā. Sešpadsmitgadīgā Natālija gaidīja vilcienu, kad pie viņas pienāca divi žurnālisti no vietējā laikraksta un uzdeva jautājumu: ”Vai tu svini Vecmāmiņas dienu?”
Polijā tiek atzīmēta gan Vecmāmiņas diena, gan arī Vectētiņa diena, Mātes diena, Sieviešu diena un Skolotāju diena. Mazi bērni parasti zīmē apsveikuma kartītes, ko dāvināt vecvecākiem Vecmāmiņas dienā un Vectētiņa dienā, savukārt lielākie bērni mēdz tiem pasniegt dāvanas vai ziedus.
Sākumā Natālija apjuka un nezināja, ko teikt. Bet tad, domās pateikusi lūgšanu, viņa žurnālistiem atbildēja: ”Es esmu Jehovas lieciniece, un es nesvinu Vecmāmiņas dienu.” Žurnālisti izskatījās pārsteigti. Pasmaidījusi Natālija piebilda: ”Es dzīvoju kopā ar savu vecmāmiņu, tāpēc es vienmēr varu dāvināt viņai puķes un runāt ar viņu un pateikties viņai katru dienu. Kāpēc man tas būtu jādara tikai reizi gadā?”
Šie vārdi dziļi iespaidoja žurnālistus, un nākamajā dienā laikrakstā bija publicēta gan Natālijas atbilde uz žurnālistu jautājumu, gan viņas fotogrāfija.
Varbūt šis piemērs jūs pamudina pavaicāt sev pašiem: vai es esmu gatavs ar argumentiem pamatot savus uzskatus un paskaidrot savas rīcības iemeslus arī tad, ja situācija ir negaidīta? Patiesie Dieva kalpi cenšas viņu godāt, arvien būdami gatavi pamatot to, kam viņi tic, un labprāt to darīdami, kad vien rodas tāda iespēja. (1. Pētera 3:15.)