Romi. Tūkstoš prieka un sāpju gadu

NO MALAS kāds varētu padomāt, ka viņš vēro krāšņas, tradicionālas kāzas. Šeit bagātīgā klāstā tiek piedāvāti ēdieni un dzērieni, un visapkārt skan mūzika. Radinieki spraucas cauri pūlim, lai apsveiktu biklo līgavaini un laimē starojošo līgavu. Tomēr šīs nav kāzu svinības — tā ir tikai saderināšanās dienu pirms kāzām, uz kuru ir sapulcējušies vairāk nekā 600 apsveicēju. Līgavaiņa piederīgie pasniedz līgavas vecākiem līgavas izpirkšanas maksu. Nākamajā dienā līgavainis ar savu ģimeni aizvedīs līgavu uz savām mājām, kur tiks svinētas īstās kāzas.

Lai kurā zemē mājotu jaunā pāra radinieki, viņu valoda it visur tiek uzskatīta par svešvalodu. Šo valodu ar tās dažādajiem dialektiem, tāpat kā senās tradīcijas un kāzu paražas, no saviem senčiem ir mantojusi tauta, kura dzīvo visās pasaules malās, bet kurai nav ne savas zemes, ne valsts, — runa ir par romiem *.

Romu saknes

Romu tautas lingvistiskās, kulturālās un ģenētiskās saknes ir meklējamas Ziemeļindijā ap tūkstoš gadu tālā senatnē. Kaut arī romu valodā ir atrodami aizguvumi, kas tajā ienākuši jaunākos laikos, nav nekādu šaubu, ka šī valoda nāk no Indijas, taču nav skaidri zināms, kādu iemeslu dēļ romi ir aizceļojuši no šīs zemes. Daļa speciālistu uzskata, ka romu senči varbūt ir bijuši amatnieki un dziedātāji, muzikanti un dejotāji, kas apkalpojuši un izklaidējuši karavīru vienības, kuras atstājušas Indiju pēc kādiem militāriem konfliktiem. Jebkurā gadījumā romi caur Persiju un Turciju ieceļoja Eiropā jau pirms 14. gadsimta sākuma.

Kopš seniem laikiem eiropiešiem romu tēls saistās ar diviem galējiem priekšstatiem. Daudzās filmās un romānos romi ir attēloti romantiskā gaismā kā viesmīlīgi, bezrūpīgi klejotāji, kas savās dziesmās un dejās ļauj brīvi izpausties dzīves priekiem un  bēdām. Tomēr daudzi citi viņus uzskata par neuzticamiem, dīvainiem un izvairīgiem ļaudīm, kas vienmēr turas nost no apkārtējās sabiedrības. Lai saprastu, kā ir veidojušies šādi stereotipi, nedaudz ieskatīsimies romu neparastās vēstures lappusēs.

Diskriminācijas laiks

Viduslaiku Eiropā lielākajai daļai cilvēku visa dzīve aizritēja viņu dzimtajā pilsētiņā vai ciematā. Iedomājieties, kā viņi jutās, kad pirmo reizi ieraudzīja romu ģimenes ierodamies viņu zemē. Tik daudz kas šajos sveštautiešos likās aizraujošs. Cilvēkus intriģēja šie melnīgsnējie ļaudis ar ogļmelnajām acīm un matiem, turklāt gan romu ģērbšanās stils, gan manieres, gan valoda krasi atšķīrās no visa pierastā. Nevarēja arī nepamanīt, ka romi turas savrup no apkārtējiem — šis paradums, iespējams, sakņojās priekšstatos, kas bija veidojušies Indijas kastu sistēmā. Pagāja daži gadu desmiti, un eiropiešu sākotnējo interesi par romiem nomainīja neuzticība.

Romi vārda tiešā nozīmē tika izstumti no sabiedrības — viņiem atļāva dzīvot tikai nomalēs ārpus ciematiem un neļāva ienākt ciemā pat tad, ja viņi vēlējās kaut ko nopirkt vai pasmelt ūdeni no akas. Ļaudis mēļoja, ka romi zogot un pat ēdot bērnus. Dažviet ar likumu bija noteikts, ka romiem ir jāgatavo maltītes zem klajas debess, lai visi, kas vēlas, varētu pārbaudīt, ko viņi liek katlā. Šādas pārbaudes bieži vien beidzās ar to, ka ēdiens, kas bija paredzēts visai dienai, tika izgāzts uz zemes. Nav brīnums, ka daži romi sāka zagt pārtiku, lai izdzīvotu.

Saskārušies ar diskrimināciju, romi veidoja vēl ciešākas savstarpējās saites. Gadu simtiem atbalstu un prieku viņi ir smēlušies ģimenes dzīvē. Romiem tradicionāli ir pieņemts, ka vecāki ļoti rūpējas par bērniem un bērni — par vecākiem. Sirmā vecumā romi var paļauties uz bērnu atbalstu. Turklāt lielākā daļa romu cieši turas pie savām tradicionālajām vērtībām un uzvedības normām.

Klejotāju dzīve

Tā kā nebija tikpat kā nevienas vietas zemes virsū, kur romi būtu sagaidījuši laipnu uzņemšanu, viņi turpināja ceļot no vienas vietas uz otru. Dzīvojot šādu klejotāju dzīvi, romi īpaši izkopa  vairākas iemaņas — viņi arvien prasmīgāk iemācījās apstrādāt metālu, tirgoties un izklaidēt ļaudis ar savām dziesmām un dejām. Šīs vērtīgās prasmes romiem vismaz ļāva nodrošināt savas ģimenes ar iztiku. Cilvēki ticēja, ka romu sievietēm piemīt pārdabiskas spējas, un dažkārt viņas izmantoja šo reputāciju, lai nopelnītu naudu. Klejotāju dzīvesveids zināmā mērā pasargāja romus no saplūšanas ar citām kultūrām un morālas degradācijas, kas varēja draudēt, pārāk cieši kontaktējoties ar neromiem. *

Ar laiku aizspriedumi pret romiem izraisīja vajāšanas. No dažām Eiropas zemēm romi tika izraidīti, citās viņi uz vairākiem gadsimtiem tika padarīti par vergiem. 19. gadsimta 60. gados šai verdzībai pienāca gals, un kopš tā laika romi turpināja izklīst pasaulē — gan Rietumeiropas zemēs, gan Amerikā. Lai kur romi ieradās, visur viņi līdzi nesa savu valodu, tradīcijas un talantus.

Pat apspiešana nespēja pilnībā noslāpēt prieku, ko romi pauda dziesmās, dejās un citās izpildītājmākslas jomās. Spānijā romu kultūra, bagātinoties ar citu kultūru ietekmi, ir radījusi slaveno flamenko mūziku un dejas stilu, savukārt Austrumeiropā romu mūziķi ir izmantojuši vietējās tautasdziesmas, pārveidojot to motīvus savā savdabīgajā stilā. Romu mūzikas smeldzīgā kaisle ir iedvesmojusi tādus slavenus komponistus kā Bēthovens, Brāmss, Dvoržāks, Haidns, Lists, Mocarts, Rahmaņinovs, Ravels, Rosīni, Sarasate un Sen-Sanss.

Romi mūsdienu pasaulē

Mūsdienās pasaules visdažādākajos nostūros, galvenokārt Eiropas zemēs, dzīvo vismaz divi līdz pieci miljoni romu, bet daži uzskata, ka šis skaitlis ir ievērojami lielāks. Lielākā daļa romu vairs neceļo no vienas zemes uz otru, un viņu vidū ir arī turīgi cilvēki, tomēr daudzi romi vēl aizvien ir trūcīgi un bieži dzīvo smagos apstākļos.

Austrumeiropā komunistiskā režīma gados saskaņā ar oficiālo ideoloģiju tika pasludināts, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, un valdības ar lielākiem vai mazākiem panākumiem centās ierobežot  romu klejošanu, piešķirot viņiem darbu un dzīvesvietu. Dažos gadījumos šie pasākumi deva romiem iespēju saņemt labāku medicīnisko aprūpi un uzlaboja materiālo dzīves līmeni. Tomēr tie nenoslāpēja nepatiku un aizspriedumus, kas gadsimtiem ilgi bija valdījuši starp romiem un neromiem.

Politisko pārmaiņu gadi, kas deviņdesmitajos gados satricināja Austrumeiropu, romiem solīja jaunas iespējas. Tomēr līdz ar šīm pārmaiņām sociālā palīdzība bieži vien apsīka un likumi, kas ierobežoja diskrimināciju, vairs nebija tik stingri, tāpēc vecās problēmas saasinājās no jauna un daudzu romu sociālais un ekonomiskais stāvoklis atkal pasliktinājās.

Pārmaiņas kādas sievietes dzīvē

Šādus apstākļus skolas gados pieredzēja arī romu meitene Andrea, kas dzīvo kādā Austrumeiropas zemē. Savā klasē viņa bija vienīgā savas tautības pārstāve. Kaut gan gars viņai ir stiprs, atceroties šo izsmiekla un atstumtības laiku, Andrea nespēj novaldīt asaras. ”Kad skolā mēs spēlējām sporta spēles, es vienmēr paliku pēdējā, ko izvēlējās, jo neviens negribēja ņemt mani savā komandā,” stāsta Andrea. ”Es gribēju aizbēgt uz Indiju, kur es neizceltos uz apkārtējo fona. Reiz kāds pat uzkliedza vienam no maniem draugiem: ”Brauc atpakaļ uz savu Indiju!” Mans draugs atbildēja: ”Ja vien man būtu nauda, es aizbrauktu.” Mēs nekur nejutāmies kā mājās, visur mūs atstūma.” Būdama talantīga dejotāja, Andrea sapņoja, ka reiz viņa varētu kļūt par slavenu dejotāju un tā iegūt cilvēku atzinību. Tomēr pusaudzes gados Andreas dzīvē notika pārmaiņas, kas viņai deva daudz vairāk par dejotājas slavu.

”Kādu dienu pie mums uz mājām atnāca kāda jauna sieviete — tā bija Jehovas lieciniece, vārdā Piroška,” stāsta Andrea. ”Viņa man parādīja no Bībeles, ka Dievs mīl katru atsevišķu cilvēku, nevis tikai cilvēci kopumā. Piroška paskaidroja, ka, ja vien es pati to vēlos, es varu izveidot tuvas attiecības ar Dievu. Beidzot es sajutu, ka patiešām esmu kādam vajadzīga. Apziņa, ka Dievs nešķiro cilvēkus pēc tautības, vairoja manu pašcieņu.

Piroška ņēma mani līdzi uz Jehovas liecinieku sapulcēm, kur es iepazinos gan ar romiem, gan neromiem, un es redzēju, ka šo cilvēku vidū valda vienotība. Man izveidojās sirsnīga draudzība ne vien ar romiem, bet arī ar neromiem. Kad bija pagājis aptuveni pusotrs gads, kopš Piroška man bija sākusi mācīt Bībeli, es arī pati kļuvu par Jehovas liecinieci.” Tagad Andrea un viņas vīrs ir pilnas slodzes sludinātāji, kas palīdz citiem mācīties par Dievu, kurš no sirds mīl visu tautību cilvēkus.

 ”Visi pret mani izturējās kā līdzīgs pret līdzīgu”

Atceroties savu jaunību, kāds roms, vārdā Hairo, stāsta: ”Es pastāvīgi nonācu nepatikšanās, jo draudzējos ar puišiem, kam nebija nekādas cieņas pret likumu un kārtību. Reiz mani aizturēja policija, jo es kopā ar saviem draugiem biju iesaistījies zagšanā. Kad policisti mani nogādāja mājās, man bija lielākas bailes no mammas nekā no viņiem, jo mūsu ģimenē, kā tas ir pieņemts arī daudzās citās romu ģimenēs, man bija mācīts, ka nedrīkst ne no viena neko zagt.”

Kad Hairo jau bija pieaudzis un izveidojis savu ģimeni, reiz arī viņu apmeklēja Jehovas liecinieki. Bībeles apsolījums, ka Dieva Valstība darīs galu visām cilvēces problēmām, arī aizspriedumiem un diskriminācijai, dziļi aizkustināja Hairo sirdi. ”Romiem nekad nav bijis savas nacionālās valdības, kas gādātu par tautiešu vajadzībām,” skaidro Hairo. ”Tāpēc, manuprāt, romi īpaši labi var novērtēt, cik daudz svētību visiem cilvēkiem nodrošinās Dieva Valstība. Es jau tagad saskatu šīs svētības. Kopš tā brīža, kad es pirmo reizi iegāju Jehovas liecinieku Valstības zālē, es izjutu, kā dzīvē piepildās apustuļa Pētera vārdi: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Šeit visi pret mani izturējās kā līdzīgs pret līdzīgu. Es gandrīz nespēju noticēt savām  ausīm, dzirdot, ka neromi mani sauc par phrala, kas vietējā romu dialektā nozīmē ”brālis”.

Sākumā dažiem radiem ļoti nepatika mana jaunā reliģija. Es mainīju savu dzīvi, lai saskaņotu to ar Bībeles principiem, taču viņi nespēja to saprast. Tomēr tagad mūsu radinieki un citi romi ir pārliecinājušies, ka mana dzīve daudzējādā ziņā ir mainījusies uz labo pusi un es esmu kļuvis laimīgs tieši tāpēc, ka stingri turos pie Dieva normām. Lielākā daļa no viņiem arī vēlas uzlabot savu dzīvi.” Šobrīd Hairo ir kristiešu draudzes vecākais un pilnas slodzes sludinātājs. Arī Hairo sieva Megana, kas pati nav no romu tautas, gan romiem, gan neromiem palīdz mācīties, kā Bībeles principu ievērošana var uzlabot dzīvi jau tagad un cik laimīga dzīve ir gaidāma nākotnē. ”Vīra ģimene un citi romi mani ir pieņēmuši kā savējo,” saka Megana. ”Romi augstu novērtē, ka cilvēks, kas nepieder pie viņu tautas, neviltoti interesējas par viņiem.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 24. lpp.]

Mūsdienās romi dzīvo gandrīz visās pasaules malās

[Papildmateriāls/Attēli 23. lpp.]

Nacistiskā režīma laikā Hitlera nāves nometnēs kopā ar ebrejiem, Jehovas lieciniekiem un citiem tika nogalināti 400 tūkstoši vai pat vēl vairāk romu. 1940. gadā, vēl pirms tam, kad sabiedrībā plašā mērogā nāca gaismā informācija par Hitlera organizētajām iznīcināšanas kampaņām, Čarlijs Čaplins, kuram senčos bija romi, uzņēma filmu Lielais diktators, kurā viņš parodēja Hitleru un nacistus. Arī starp citu slavenu mākslinieku senčiem ir bijuši romi, piemēram, var nosaukt tādus pazīstamus cilvēkus kā aktieris Juls Briners, aktrise Rita Heivorta (attēlā apakšā), gleznotājs Pablo Pikaso (attēlā apakšā), džeza mūziķis Džango Reinhards un dziedātāja Esma Redzepova no Maķedonijas. Romu vidū ir ne vien pazīstami mākslinieki, bet arī inženieri, ārsti, profesori un nacionālo parlamentu locekļi.

[Norādes par autortiesībām]

AFP/Getty Images

Photo by Tony Vaccaro/Getty Images

[Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Romu tautības Jehovas liecinieki

Daudzi romi ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Daži ir kristiešu draudzes vecākie, citi — pilnas slodzes sludinātāji jeb pionieri. Vietējās varas pārstāvji un citi neromi bieži vien uzskata šos cilvēkus par paraugu citiem. Kāds romu tautības Jehovas liecinieks, kas dzīvo Slovākijā, stāsta: ”Kādu dienu pie mūsu durvīm pieklauvēja kaimiņš. Šis kaimiņš, kas nav mans tautietis, paskaidrodams sava apciemojuma iemeslu, teica: ”Mana laulība draud izjukt, bet es zinu, ka jūs varat mums palīdzēt.” Mēs gribējām zināt, kāpēc viņš ir nolēmis griezties tieši pie mums. ”Ja jau Dievs, kam jūs kalpojat, ir palīdzējis uzlabot dzīvi jums, romiem, varbūt viņš varēs palīdzēt arī mums,” atbildēja kaimiņš. Mēs viņam iedevām uz Bībeli balstītu grāmatu, kurā ir stāstīts par ģimenes dzīvi un kuru ir izdevuši Jehovas liecinieki.

Pēc kāda laika pie mūsu durvīm pieklauvēja arī šī kaimiņa sieva. Viņai bija tāds pats lūgums kā vīram, kaut gan viņai nebija pat nojausmas par vīra vizīti. Kaimiņiene sacīja: ”Neviens cits šajā mājā nespēs mums palīdzēt.” Mēs viņai iedevām tās pašas grāmatas eksemplāru, kuru bijām devuši vīram. Gan kaimiņš, gan kaimiņiene lūdza, lai mēs nesakām dzīvesbiedram par šo apciemojumu ne vārda. Pēc pusotra mēneša mēs šim laulātajam pārim sākām mācīt Bībeli. Tā kā mēs dzīvojam pēc Bībeles normām, cilvēki tagad ir tik labās domās par mums, ka griežas pie mums pēc garīga atbalsta.”

[Attēli]

Narbonna, Francija

Granada, Spānija

”Romi īpaši labi var novērtēt, cik daudz svētību visiem cilvēkiem nodrošinās Dieva Valstība.” (Hairo.)

[Attēls 22. lpp.]

Polija

[Norāde par autortiesībām]

© Clive Shirley/Panos Pictures

[Attēls 22. lpp.]

Romi Anglijā, 1911. gads

[Norāde par autortiesībām]

By courtesy of the University of Liverpool Library

[Attēls 22., 23. lpp.]

Slovākija

[Attēls 23. lpp.]

Maķedonija

[Norāde par autortiesībām]

© Mikkel Ostergaard/Panos Pictures

[Attēls 24. lpp.]

Rumānija

[Attēls 24. lpp.]

Maķedonija

[Attēls 24. lpp.]

Čehija

[Attēli 24., 25. lpp.]

Spānija

[Attēls 25. lpp.]

Andreas sapnis bija iekarot slavu un atzinību ar dejām

[Norādes par attēlu autortiesībām 24. lpp.]

Rumānija: © Karen Robinson/Panos Pictures; Maķedonija: © Mikkel Ostergaard/Panos Pictures; Čehija: © Julie Denesha/Panos Pictures