No bezcerības līdz laimei

Pastāstījis Visente Gonsaless

Kad kaimiņi dzirdēja, ka es esmu četras reizes sevi sašāvis un tomēr palicis dzīvs, viņi mani sāka saukt par Supermenu. Tomēr īstenībā es nebiju nekāds supermens. Es gribētu pastāstīt, kas mani noveda tik tālu, ka gribēju padarīt sev galu.

ES PIEDZIMU 1951. gadā Ekvadoras pilsētā Gvajakilā. Mani vecāki ar saviem deviņiem bērniem apmetās pie jūras kādā vietā, ko sauca Las Invasiones jeb Iebrukumi. Trūcīgas ģimenes patvaļīgi bija aizņēmušas šo teritoriju un uzslējušas tur mājas. Šīs mājas, kam bija bambusa sienas un skārda jumts, bija būvētas uz koka pāļiem dūņainās pludmalēs un mangrovju purvos. Mums nebija elektrības, ēdienu mēs gatavojām uz ogļu plītiņas, un pēc dzeramā ūdens bija jāmēro apmēram kilometru tāls ceļš.

Lai palīdzētu uzturēt ģimeni, mani vecākie brāļi un māsas jau agri sāka strādāt. 16 gadu vecumā es atstāju skolu un dabūju kurjera darbu kādā rūpnīcā. Drīz vien mēs ar draugiem sākām dzert un dzīvot netikumīgi. Kad sirdsapziņa kļuva nemierīga, es gāju uz baznīcu izsūdzēt grēkus. ”Mans dēls, tā bija laba grēksūdze,” mēdza teikt mācītājs, pirms es devos projām, tā arī nesaņēmis nekādu garīgu palīdzību. Manā dzīvē viss turpinājās pa vecam, līdz galu galā man sāka likties, ka mūžīgā grēkošana un grēku sūdzēšana ir bezjēdzīga, un pārtraucu apmeklēt baznīcu. Tajā laikā mani arvien vairāk sāka uztraukt sociālā netaisnība. Lielākā daļa cilvēku tik tikko spēja savilkt galus kopā, turpretī nelielais bagātnieku slānis dzīvoja greznībā. Dzīve man likās bezjēdzīga, es domāju, ka man nav nākotnes, un nesaskatīju dzīvē jēgu.

Kādu dienu es uzzināju, ka četras manas māsas lasa Jehovas liecinieku izdotās publikācijas. Es arī nolēmu palasīt šo literatūru. Īpaši manu uzmanību piesaistīja grāmata Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Tajā bija loģiski izskatīti daudzi Bībeles temati. ”Tā ir patiesība!” es toreiz nospriedu. Tomēr, kā es pārliecinājos nākamo 15 gadu garumā, dzīvot saskaņā ar šo patiesību bija pavisam kas cits nekā lasīt par to.

22 gadu vecumā es sāku strādāt bankā. Reiz kāds darbabiedrs man parādīja, kā viņš no bankas slepus ”aizņemas” naudu un vēlāk atmaksā ”parādu”. Es arī sāku ”aizņemties” naudu, līdz biju ”aizņēmies” tik daudz, ka vairs nespēju to noslēpt. Mani pārņēma izmisums, jo sapratu, ka nekad nespēšu atdot šo naudu. Tāpēc es nolēmu atzīties savā noziegumā un pēc tam, apliecinot savu grēku nožēlu, izdarīt pašnāvību.

Es uzrakstīju bankai atzīšanās vēstuli, nopirku mazkalibra pistoli, aizgāju uz kādu nomaļu vietu pludmalē un sašāvu sevi divreiz galvā un divreiz krūtīs. Kaut gan es sevi smagi savainoju, es tomēr paliku dzīvs. Kāds velosipēdists mani atrada un nekavējoties parūpējās, lai es tiktu nogādāts slimnīcā. Kad es atveseļojos, mani tiesāja par zagšanu un ieslodzīja cietumā. Pēc atbrīvošanas no cietuma es jutos apkaunots un nomākts, jo tagad manu reputāciju aptraipīja  sodāmība. Tā kā cilvēki zināja, ka biju sevi četras reizes sašāvis, viņi mani iesauca par Supermenu.

Iespēja mainīties

Ap to laiku mani apciemoja kāds Jehovas liecinieku misionārs, vārdā Pols Sančess. Pirmais, kas man iekrita acīs, bija viņa platais smaids. Mani tā iespaidoja Pola dzīvesprieks un optimisms, ka es piekritu viņa piedāvājumam mācīties Bībeli. ”Varbūt viņš man palīdzēs atrast laimi un dzīves jēgu,” es pie sevis spriedu.

Ar Pola palīdzību es no Bībeles uzzināju, ka Dievam ir nodoms attiecībā uz cilvēkiem un ka tiem, kas viņu mīl un paklausa viņam, viņš dos iespēju dzīvot paradīzē uz zemes. (Psalms 37:29.) Es arī uzzināju, ka Dievs nav vainojams netaisnībā un nabadzībā, bet gan ka tās ir sekas, ko ir radījusi cilvēku sacelšanās pret Dievu. (5. Mozus 32:4, 5.) Jauniegūtās zināšanas manā dzīvē bija kā gaismas stars. Tomēr mainīt dzīvi bija daudz grūtāk nekā mācīties Bībeli.

Es sāku strādāt kādu darbu, kas bija saistīts ar naudu. Un atkal es kritu kārdinājumā un sāku zagt. Kad vairs nevarēju noslēpt savu nodarījumu, es aizbēgu uz citu pilsētu, kur es nodzīvoju apmēram gadu. Es mēģināju tikt pāri robežai, bet man tas neizdevās, un es atgriezos mājās.

Pols atkal sāka mani apmeklēt, un mēs turpinājām mācīties Bībeli. Šoreiz es nolēmu, ka ir jāsaskaņo dzīve ar Bībeles principiem un jāsāk kalpot Jehovam. Tāpēc es pastāstīju Polam par savu negodīgo rīcību, un Pols man deva konkrētu un tiešu padomu. Viņš man lika izlasīt dažus Bībeles pantus, piemēram, Efeziešiem 4:28, kur ir teikts: ”Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku.” Es sapratu, ka man jāatzīstas zādzībā un jāuzņemas savas rīcības sekas.

Kamēr es vēl nebiju līdz galam izlēmis, kā rīkoties, es biju sācis privāti strādāt par mākslinieku. Kādu dienu uz manu darbnīcu atnāca kāds vīrietis un interesējās par glezniecību. Tomēr izrādījās, ka tas ir detektīvs, kuram bija līdzi apcietināšanas orderis. Atkal man bija jāstājas tiesas priekšā un pēc tam jādodas uz cietumu. Kad mani cietumā apmeklēja Pols, es viņam solījos: ”Tev nebūs jānožēlo, ka tā pūlējies man mācīt Bībeli!” Mēs turpinājām Bībeles nodarbības arī cietumā.

Īstenoju savu apņemšanos

Kad mani atbrīvoja no cietuma, es nolēmu kalpot Jehovam no visas sirds, un es pierādīju savas apņemšanās patiesumu. 1988. gadā, kad es vairāk nekā divus gadus biju dzīvojis saskaņā ar Bībeli, es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku. Man gribējās kompensēt izniekotos gadus, tāpēc es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu — kļuvu par pionieri. Turklāt īpaši es pūlējos sludināt jauniešiem no ielu bandām.

Kāda banda bieži aprakstīja mūsu Valstības zāles sienas. Tā kā es pazinu vairākus bandas locekļus un zināju, kur viņi dzīvo, es aizgāju pie šiem puišiem uz mājām, paskaidroju, kādam mērķim ir paredzētas Valstības zāles, un laipni palūdzu izturēties ar cieņu pret mūsu īpašumu. Kopš tā laika neviens mūsu zāles sienas vairs neaprakstīja.

Vēlāk, kad mēs remontējām Valstības zāli un kasījām nost veco krāsu, kāds jauns liecinieks, vārdā Fernando, ieraudzīja uzrakstu La Rana, kas spāņu valodā nozīmē ”varde”. ”Tas esmu es!” viņš iesaucās. Agrāk Fernando bija kādas bandas loceklis, un tolaik viņš bija uzrakstījis savu iesauku uz Valstības zāles sienas. Tagad viņš pats skrāpēja nost šo uzrakstu.

Kad es pirmo reizi redzēju Fernando, viņš bija narkotiku reibumā. Māte viņu bija sūtījusi ārstēties uz diviem rehabilitācijas centriem, bet nekas nebija līdzējis. Beigu beigās viņa bija atmetusi ar roku, aizbraukusi projām un atstājusi dēlu vienu. Fernando bija pārdevis visu, kas mājās bija vērtīgs, ieskaitot durvis, logus un jumta segumu, lai tikai varētu pirkt narkotikas. Kādu dienu es piegāju viņam klāt uz ielas, iedevu padzerties kādu atspirdzinošu dzērienu  un piedāvāju Bībeles nodarbības. Fernando bija ar mieru mācīties Bībeli un, man par prieku, pieņēma patiesību. Viņš aizgāja no bandas, pārstāja lietot narkotikas, sāka apmeklēt kristiešu sapulces un pēc neilga laika kristījās.

Kad mēs ar Fernando ejam sludināt pa mājām, cilvēki bieži mūs atpazīst un iesaucas: ”Varde!” — vai: ”Supermen! Ko jūs te darāt?” Šie cilvēki ir pārsteigti, ka bijušais bandīts un zaglis ir atnākuši pie viņiem ar Bībeli rokās.

Reiz es sludināju kādam vīrietim, bet Fernando tajā brīdī turpat netālu runājās ar šī vīrieša kaimiņu. Norādījis uz Fernando, mans sarunas biedrs sacīja: ”Vai redzat to puisi? Reiz viņš turēja pistoli man pie deniņiem.” Es vīrietim sacīju, ka viņš var būt drošs — Fernando tagad ir gluži cits cilvēks un dzīvo saskaņā ar Bībeles principiem. Kad Fernando bija beidzis sludināt kaimiņam, es viņu pasaucu klāt un iepazīstināju ar savu sarunas biedru. ”Jaunais cilvēk,” sacīja šis vīrs. ”Es vēlos jūs uzslavēt, ka esat tik krasi mainījis savu dzīvi.”

Līdzīgas uzslavas cilvēki mums ar Fernando ir teikuši neskaitāmas reizes. Šādas situācijas ir pavērušas labu iespēju sludināt, un tā mēs esam uzsākuši daudzas Bībeles nodarbības. Mēs ar Fernando uzskatām par lielu godu, ka tagad cilvēki mūs pazīst kā Jehovas lieciniekus.

Būtisks notikums manā dzīvē

2001. gadā, kad man palika 50 gadi, es biju ļoti pārsteigts un saviļņots, saņemot uzaicinājumu doties uz Peru, lai mācītos draudzes kalpotāju skolā. Šajā skolā astoņu nedēļu laikā var apgūt padziļinātu, uz Bībeli balstītu mācību kursu, kas palīdz iegūt kalpošanā noderīgas iemaņas un zināšanas.

Man ļoti patika mācību programma, tomēr bija kāds izņēmums — mani briesmīgi biedēja uzstāšanās auditorijas priekšā. Daudzi gados jaunāki brāļi teica izcilas runas, un, šķiet, viņiem netrūka pārliecības par sevi. Bet, kad man pirmo reizi bija jāuzstājas ar runu, mani atkal pārņēma nevērtības sajūta, ar ko es biju cīnījies kopš bērnības. Ceļi man ļodzījās, rokas svīda un trīcēja un balss drebēja. Tomēr Jehova mani atbalstīja ar savu svēto garu un ar mīlošu brāļu starpniecību. Viens pasniedzējs pat pievērsa man īpašu uzmanību un pēc stundām palīdzēja sagatavot runas. Taču svarīgākais bija tas, ka viņš man mācīja paļauties uz Jehovu. Kursu beigās pirmo reizi dzīvē uzstāšanās auditorijas priekšā man sagādāja prieku.

Liels pārbaudījums manai pārliecībai par saviem spēkiem bija uzstāšanās kādā Jehovas liecinieku kongresā, kas notika Gvajakilā. Šajā kongresā, kur bija sapulcējušies 25 tūkstoši cilvēku, man bija jāstāsta, kā es kļuvu par Jehovas liecinieku. Stāstot par savu dzīvi, mani pārņēma tāds saviļņojums par iespēju uzmundrināt tik milzīgu auditoriju, ka man aizkustinājumā sāka drebēt balss. Vēlāk pēc programmas pie manis pienāca kāds kongresa apmeklētājs un sacīja: ”Brāli Gonsales, kad tu stāstīji par savu dzīvi, nebija neviena, kam acīs nesaskrietu asaras.” Vairāk par visu es vēlējos uzmundrināt tos, kam ir grūti atmest veco dzīvesveidu.

Tagad es kalpoju par draudzes vecāko un pionieri, un man ir liels prieks, ka es 16 cilvēkiem esmu varējis palīdzēt iegūt precīzas zināšanas par Bībeles patiesību. Es ļoti priecājos arī par to, ka četras manas māsas un vecāki ir veltījuši savu dzīvi Jehovam. 2001. gadā mamma nomira, saglabājusi uzticību Jehovam. Vārdos nav izsakāms, cik ļoti pateicīgs es esmu Jehovam, ka viņš man ir ļāvis sevi iepazīt, un es nevaru iedomāties labāku iespēju apliecināt savu pateicību kā aicināt arī citus tuvoties viņam. (Jēkaba 4:8.)

[Attēls 12. lpp.]

Fernando, bijušais bandas loceklis ar iesauku Varde, kuram es mācīju Bībeli

[Attēls 12. lpp.]

Pols Sančess, misionārs, kas man mācīja Bībeli

[Attēls 13. lpp.]

Visente Gonsaless