Vai vecumdienas var būt patīkamas?

IR AUKSTS ziemas rīts Dienvidāfrikas Republikā, Soveto. Pulkstenis rāda pusseptiņi, un Evelīnai ir pienācis laiks celties. Tā kā viņas mājās nav centrālās apkures, piecelšanās izvēršas par īstām mocībām.

Evelīna lēnām pārdabū artrīta sāpju mocītos ceļus pāri gultas malai un uzslejas gultā sēdus. Viņa kādu brīdi nogaida, līdz sāpes kājās pierimst, tad vēlreiz saņem spēkus un pieceļas stāvus. Kunkstēdama sāpēs, rokas uz gurniem uzlikusi, Evelīna lēnām dodas uz vannas istabu. Šī skumjā aina atsauc atmiņā kādu aprakstu, kurš lasāms Bībelē, Salamana Mācītāja grāmatā, un kurā poētiskiem vārdiem un ar dziļu izpratni runāts par vecuma radītajām grūtībām. (Salamans Mācītājs 12:5.)

”Tas nu man būtu izdevies!” Evelīna pie sevis nosaka. Viņa ne tikai ir piedzīvojusi jaunu dienu, bet arī spējusi iekustināt savus sāpošos locekļus.

Taču sāpes nav vienīgais, kas viņai sagādā raizes. ”Mana galva vairs nestrādā, kā nākas,” paskaidro Evelīna. Viņa laiku pa laikam neatceras, kur atstājusi atslēgas, taču prāts viņai joprojām ir ass. ”Es tikai lūdzu Dievu, lai man neaptumšotos prāts, kā tas reizēm notiek ar veciem cilvēkiem,” saka Evelīna.

Būdama jaunāka, Evelīna nemēdza domāt par vecumdienām. Taču gadi paskrēja nemanot, un nu viņas sāpošais ķermenis vairs ne uz brīdi neļauj aizmirst to, ka viņai ir 74 gadi.

Tie, kuriem ir labāki dzīves apstākļi nekā Evelīnai, kuri nemokās ar nopietnām slimībām un nepiedzīvo daudz raižu, varētu uzskatīt vecumdienas par patīkamu laiku. Līdzīgi senatnē dzīvojušajam patriarham Ījabam, par kuru ir teikts, ka viņš bija ”sāts savu dienu”, viņi savās vecumdienās varētu justies apmierināti. (Ījaba 42:17, VDP.) Savukārt citi pieredz ”ļaunas dienas” un par saviem gadiem var vienīgi teikt: ”Tie man nepatīk!” (Salamans Mācītājs 12:1.)

Ko jūs domājat par vecumu? Kādas ir dažas no grūtībām, ko var pieredzēt padzīvojuši cilvēki? Vai ar gadiem prāta spējas neizbēgami pavājinās? Kā vecumdienās saglabāt sirdsmieru?