Zinātne un Bībele man palīdzēja atrast dzīves jēgu

Pastāstījis Bernds Elšlēgels

Divdesmit gadus es meklēju dzīves jēgu, un divas lietas man palīdzēja to atrast: zinātne un Bībele. Akadēmiskās studijas mani pārliecināja, ka dzīvei noteikti ir jābūt kaut kādai jēgai, bet Bībele man palīdzēja šo jēgu saskatīt un saprast.

VARBŪT jums ir gadījies dzirdēt apgalvojumu, ka Bībele un zinātne esot pretrunā. Man ir pieredze kā vienā, tā otrā jomā, un šādam uzskatam es nevaru piekrist. Iespējams, jums būs interesanti uzzināt, kāpēc es tā domāju.

Esmu dzimis 1962. gadā Štutgartē, kas atrodas Vācijas dienvidos. Mans tēvs strādāja par konstruktoru, un viņi abi ar māti aktīvi piedalījās baznīcas dzīvē. Četrus gadus pirms manis piedzima mana māsa Karīna. Bērnībā neaizmirstams notikums bija tas, ka tēvs man uzdāvināja piederumu komplektu, ar ko varēja veikt dažādus eksperimentus. Kas gan varēja būt labāks par iespēju izmēģināt vienkāršus ķīmijas un fizikas eksperimentus! Mācīšanās man sagādāja prieku.

Vēlāk eksperimentu komplekta vietā nāca dators. Bet jau pusaudža gados es sapratu, ka vislabākais dators ir cilvēka smadzenes. ”No kurienes gan radušās smadzenes?” es domāju. ”Kas tās ir veidojis? Un kāda ir dzīves jēga?”

Iegūstu augstāko izglītību

Sešpadsmit gadu vecumā es atstāju mācības skolā un sāku apgūt arodu, strādādams par palīgu kādā fotolaboratorijā. Tā kā vairāk par visu citu man patika mācīties, mans mērķis bija studēt fiziku uni versitātē. Tas nebija viegli — man bija vajadzīgi veseli pieci gadi, lai atbilstu reflektantiem izvirzītajām prasībām. Mācības augstskolā es uzsāku 1983. gadā Štutgartē, bet pēc tam turpināju studijas Minhenē. 1993. gadā Augsburgas universitātē es ieguvu fizikas doktora grādu.

Laiks, kad es sāku mācīties augstskolā, nebija viegls. Lekcijas auditorijā parasti klausījās aptuveni 250 studenti, bet daudzi no viņiem pameta mācības dažu mēnešu laikā. Es gan biju cieši apņēmies turpināt iesākto. Studentu kopmītnē, kur es dzīvoju, man visapkārt bija cilvēki, kuriem galvenais dzīvē bija izklaide, un šāda sabiedrība man par labu nenāca. Apkārtējo ietekmē es sāku uzdzīvot un lietot narkotikas.

Jēgas meklējumos dodos uz Indiju

Studējot fiziku, es ieguvu dziļāku izpratni par dabas likumiem, kas darbojas Visumā. Es biju cerējis, ka zinātne man sniegs atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, tomēr jēgas meklējumos es neaprobežojos ar fiziku vien. 1991. gadā es kādas grupas sastāvā devos uz Indiju apgūt austrumu meditāciju. Tā bija brīnišķīga iespēja pašam savām acīm iepazīt šo zemi un tās ļaudis. Taču mani satrieca milzīgā plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem, ko tur redzēju.

Netālu no Pūnas pilsētas mēs viesojāmies pie kāda guru, kurš apgalvoja, ka, attīstot pareizu meditācijas tehniku, cilvēks var kļūt bagāts. Mūsu grupa ik rītu nodarbojās ar meditāciju. Bez tam guru par bargu naudu pārdeva dažādas zāles. Viņa dzīvesveids liecināja, ka par ienākumu trūkumu viņam nav jāsūdzas. Bet mēs redzējām arī mūkus, kas dzīvoja nabadzībā, pilnīgi pretēji guru. Es uzdevu sev jautājumu: ”Kāpēc gan meditācija nav padarījusi bagātus arī viņus?” Ceļojums uz Indiju radīja tikpat daudz jaunu jautājumu, cik sniedza atbilžu.

Viens no suvenīriem, ko es atvedu mājās no Indijas, bija meditācijas zvaniņš. Ja to pareizi ieskandina, man paskaidroja, tas izdod toni, kas palīdz pareizi meditēt. Jau Vācijā es iegādājos horoskopu, ko bija sastādījis kāds, kurš apgalvoja, ka varot pareģot manu nākotni. Tomēr meditācija man nepalīdzēja uzzināt par dzīvi neko jaunu. Es vīlies konstatēju, ka horoskops ir tikai bezvērtīgs papīra gabals. Uz maniem jautājumiem par dzīves jēgu joprojām nebija atbilžu.

Atrodu atbildes Bībelē

1993. gadā manā dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Tas bija laiks, kad es biju pabeidzis savus pētījumus un rakstīju doktora disertāciju kvantu fizikā. Lai paspētu pabeigt to laikā, es strādāju dienām un naktīm, aizmirsis visu pārējo. Tad pēkšņi kādu pēcpusdienu pie manām durvīm kāds klauvēja, un, atvēris tās, es ieraudzīju divas sievietes.

”Vai jūs zināt, ka 1914. gads, saskaņā ar Bībeli, bija ļoti nozīmīgs gads?” viņas jautāja. Šāds jautājums mani pārsteidza negaidot. Es par to neko nebiju dzirdējis, un man arī nebija laika to pētīt. Tomēr jautājums mani ieintriģēja. Kāds pamats viņām bija  apgalvot, ka Bībelē jau pirms ilgiem laikiem ir norādīts uz 1914. gadu?

”Vai jūs vēlētos uzzināt kaut ko vairāk?” sievietes vaicāja. ”Ja es paklausīšos, ko viņas saka, es katrā ziņā atradīšu pretrunas,” es nodomāju. Tomēr notika citādi — es atradu nevis pretrunas, bet pārliecinošus pierādījumus, ka Bībelei var uzticēties. Es uzzināju, ka Bībeles pravietojumi nepārprotami norāda: 1914. gadā tika nodibināta Dieva mesiāniskā Valstība — debesu valdība, kas nākotnē valdīs pār visu zemi. *

Abas sievietes bija Jehovas liecinieces, un viņas man iedeva grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *. Es to izlasīju dažās dienās un secināju, ka viss tajā teiktais ir loģisks un saprātīgs. Jehovas liecinieki ar Bībeles palīdzību man paskaidroja, ka Dieva Jehovas griba ir tāda, lai cilvēki mūžīgi dzīvotu paradīzē uz zemes. Bībeles pravietojumi liecina, ka šis solījums drīz kļūs par īstenību. Cik brīnišķīgas nākotnes izredzes! Šī cerība aizkustināja manu sirdi un lika acīs sariesties asarām. Vai tiešām es būšu atradis to, ko meklēju jau 20 gadus?

Drīz vien es sapratu, kāda ir dzīves jēga: iepazīt Jehovu un no sirds viņam kalpot. Es turpināju apgūt Bībeles zināšanas ar Jehovas liecinieku palīdzību, un man kļuva arvien skaidrāks, ka tas, ko es mācos, ir patiesība. Manas garīgās slāpes bija neremdināmas. Trīs mēnešu laikā, kamēr es vēl strādāju pie disertācijas, es izlasīju Bībeli līdz pusei.

Esmu atradis ne tikai atbildes

1993. gada maijā es apmeklēju savu pirmo Jehovas liecinieku sapulci Valstības zālē Augsburgā. Mācības, ko es tur dzirdēju, skanēja pārliecinoši, turklāt Jehovas liecinieku vidū es jutos labi. Viņi sirsnīgi sveicinājās ar mani un lika man justies gaidītam, kaut arī mani nepazina. Līdzās man apsēdās kāda padzīvojusi sieviete, un viņa pat sameklēja man dziesmu grāmatu. Nākamajās nedēļās kāds Jehovas liecinieks un viņa dēls veda mani uz Valstības zāli savā automašīnā. Drīz mani jaunie draugi sāka aicināt mani ciemos. Pamazām man radās vēlēšanās stāstīt citiem to, ko es biju uzzinājis par dzīves jēgu.

Tā kā es gribēju dzīvot saskaņā ar to, ko biju uzzinājis no Bībeles, es veicu izmaiņas savā dzīvē. Piemēram, es vairs nevēlējos turēt mājās priekšmetus, kas bija saistīti ar okultismu, tāpēc es atbrīvojos no horoskopiem, kā arī no meditācijas zvaniņa un citiem reliģiskiem suvenīriem, ko biju atvedis no Indijas. Es turpināju mācīties Bībeli, pēc kāda laika devu solījumu kalpot Dievam Jehovam un 1994. gada jūnijā Minhenē kristījos, kļūdams par Jehovas liecinieku. Manai dzīvei tagad bija patiesa jēga.

1995. gada septembrī es kļuvu par vispārējo pionieri — pilnas slodzes reliģisko kalpotāju. Tas nozīmēja, ka es sāku pavadīt vairāk laika, stāstīdams cilvēkiem par Dieva nodomiem. Lai to spētu, es paļāvos uz Jehovas spēku. Daudzas reizes es vakarā nācu mājās pēc vairākām kalpošanā pavadītām stundām, juzdams prieku un gandarījumu, kādu nekad nebiju pieredzējis agrāk, kad vēl nepazinu Jehovu. 1997. gada janvārī mani uzaicināja turpināt pilnas slodzes kalpošanu Jehovas liecinieku Vācijas filiālē jeb  Bētelē, kas atrodas Zeltersā, un tur es dzīvoju joprojām. Vairākkārt mani ir apciemojuši vecāki, un, lai gan viņi nepiekrīt maniem reliģiskajiem uzskatiem, viņi ar cieņu izturas pret Bēteli un ir priecīgi, ka es esmu tur.

Zinātne un Bībele

Kādam varētu likties dīvaini, ka cilvēks, kas ilgus gadus ir nodarbojies ar zinātni, tic Bībelei, bet, manuprāt, zinātne un Bībele nav pretrunā. Kā fiziķis es esmu pētījis likumus, kas nosaka dzīvības pastāvēšanu, un, domājot par šiem likumiem, ir jāsecina, ka tos ir iedibinājis pārcilvēcisks saprāts.

Piemēram, fizikā, ķīmijā un bioloģijā ir daudz dažādu teoriju, un, kaut arī pašas par sevi tās varbūt ir vienkāršas, ar tām saistītie matemātiskie aprēķini mēdz būt ārkārtīgi sarežģīti. Izcili zinātnieki izvirza teorijas un par savu darbu saņem Nobela prēmijas. Cik gan nesalīdzināmi izcilākam jābūt tam saprātam, kurš ir izplānojis un radījis Visumu, ko zinātnieki ar tādām pūlēm cenšas izprast!

Pieņemt, ka dzīvība ir radusies nejauši, kā to dara daudzi evolucionisti, nozīmē pārkāpt ticamības robežas. Ilustrēšu to ar kādu piemēru: novietosim futbola laukumā desmit futbolbumbas taisnā līnijā metra attālumā citu no citas. Pamēģināsim, iesperot pa pirmo bumbu, trāpīt nākamajai, lai tā savukārt trāpītu nākamajai, un tā līdz pat desmitajai bumbai. Pamēģināsim arī iepriekš paredzēt, kurā vietā apstāsies katra bumba. Varbūtība, ka mums izdosies to izdarīt, ir tik niecīga, ka lielākā daļa cilvēku to atzītu par neiespējamu.

Kā gan tad var apgalvot, ka cilvēka ķermeņa šūna nejaušības dēļ varētu būt attīstījusies no nedzīvas matērijas, risinoties procesiem, kas ir nesalīdzināmi sarežģītāki nekā spēriens pa futbola bumbu? Vissaprātīgākais izskaidrojums ir tāds, ka cilvēkus un visas pārējās dzīvības formas uz zemes ir radījusi ar izcilu saprātu apveltīta Būtne. Vai šī Būtne, Radītājs, to būtu darījusi bez īpaša nolūka? Protams, tā nav. Radītājam ir bijis nolūks, un tas ir atklāts un paskaidrots Bībelē.

Kā redzat, ilgi meklētās atbildes uz maniem jautājumiem par dzīvi man palīdzēja atrast gan zinātne, gan Bībele. Vai varat iedomāties, cik milzīgu atvieglojumu un prieku var izjust, atrodot kaut ko tādu, kas ir meklēts 20 gadus? Tagad es ļoti vēlos palīdzēt arī citiem atrast to, ko beigu beigās atradu es, — ne tikai atbildes uz saviem jautājumiem, bet, kas ir vēl svarīgāk, arī pareizo ceļu, kā pielūgt vienīgo patieso Dievu, Jehovu.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 14. lpp.]

Kā fiziķis es esmu pētījis likumus, kas nosaka dzīvības pastāvēšanu, un, domājot par šiem likumiem, ir jāsecina, ka tos ir iedibinājis pārcilvēcisks saprāts

[Attēls 12. lpp.]

Te man ir 12 gadi

[Attēls 13. lpp.]

Meklēdams dzīves jēgu, es pievērsos austrumu meditācijai

[Attēls 15. lpp.]

Sludinot citiem, es izjūtu neviltotu prieku un gandarījumu

[Norāde par autortiesībām]

Grāmatas vāks: J. Hester and P. Scowen (AZ State Univ.), NASA