Kāpēc nav viegli paēdināt pilsētas?

”Pienācīgi nodrošināt pilsētu iedzīvotājus ar pārtiku kļūst aizvien grūtāk, un, lai to paveiktu, ir nepieciešama cieša sadarbība starp pārtikas ražotājiem, pārvadātājiem, tirgus operatoriem un neskaitāmiem mazumtirgotājiem.” (ŽAKS DIUFS, FAO ĢENERĀLDIREKTORS.)

DAŽI pārtikas sagādes eksperti prognozē, ka pilsētu iedzīvotāju pārtikas drošība varētu kļūt par 21. gadsimta lielāko humanitāro problēmu.

Pārtikas drošība nozīmē, ka visiem cilvēkiem pastāvīgi ir pieejams pietiekams daudzums pārtikas, lai varētu dzīvot aktīvi un veselīgi. Ja visa pārtika, kas šobrīd ir pieejama, tiktu sadalīta pēc vajadzības, ar to pietiktu visiem pasaules iedzīvotājiem. Tomēr situācija ir tāda, ka aptuveni 840 miljoni cilvēku ik dienas iet gulēt nepaēduši, un liela daļa no viņiem ir tieši pilsētu iedzīvotāji. Aplūkosim dažus šīs problēmas aspektus.

Milzu pilsētas — milzu apetīte

Pilsētām augot, apkārtējās zemes, kas agrāk tika izmantotas lauksaimniecībai, pakāpeniski tiek apbūvētas un tur parādās aizvien vairāk jaunu dzīvojamo māju, rūpniecības uzņēmumu un ceļu. Iznākumā lauki atkāpjas arvien tālāk no pilsētām, kuras tie baro. Bieži vien pilsētu teritorijā netiek audzēta tikpat kā nekāda pārtika, un gaļa pilsētās tiek ievesta no tāliem lauku rajoniem. Daudzās attīstības zemēs ceļi, pa kuriem tiek pārvadāta lauksaimniecības produkcija, neatbilst vajadzībām. Slikto ceļu dēļ pārvadājumi prasa daudz laika un liela daļa produkcijas iet zudumā. Gala iz nākumā patērētājiem, no kuriem liela daļa ir nabadzīgi, jāmaksā par produktiem dārgāk.

Dažas attīstības valstu pilsētas jau tagad ir milzīgas, un nākotnē tās neizbēgami kļūs vēl lielākas. Speciālisti paredz, ka 2015. gadā Bombejā būs 22,6 miljoni iedzīvotāju, Deli — 20,9 miljoni, Mehiko — 20,6 miljoni un Sanpaulu — 20 miljoni. Tiek lēsts, ka pilsētā, kurā dzīvo desmit miljoni cilvēku, kā Manilā vai Riodežaneiro, katru dienu ir jāieved ap seštūkstoš tonnu pārtikas.

Tas nav viegls uzdevums, un, laikam ejot, tas nekļūst vieglāks, it īpaši tajos reģionos, kur pilsētas aug ļoti strauji. Piemēram, Pakistānas pilsētā Lahorē ne tikai ir augsts dzimstības līmenis (2,8 procenti), bet arī ir vērojams liels iedzīvotāju pieplūdums no lauku apvidiem. Daudzās attīstības valstu pilsētās, kas jau šobrīd ir pārapdzīvotas, nemitīgi ierodas aizvien jauni iedzīvotāji, kas meklē labākus dzīves apstākļus, darbu, preces un pakalpojumus. Šādas migrācijas dēļ ir sagaidāms, ka Dakā (Bangladeša) tuvākajā nākotnē iedzīvotāju skaita pieaugums sasniegs vai pat pārsniegs miljonu gadā. Pēc speciālistu prognozēm, 2025. gadā Ķīnā, kur šobrīd divas trešdaļas iedzīvotāju ir laucinieki, pilsētnieku jau būs vairāk nekā laucinieku. Ir sagaidāms, ka ap to laiku Indijas pilsētās mājos 600 miljoni cilvēku.

Iedzīvotāju migrācija uz pilsētām bieži vien maina veselu reģionu seju. Piemēram, Rietumāfrikā 1960. gadā pilsētās dzīvoja tikai 14 procenti cilvēku. 1997. gadā pilsētnieku īpatsvars jau bija 40 procenti, un 2020. gadā tas varētu  sasniegt 63 procentus. Āfrikas raga reģionā pilsētu iedzīvotāju skaits desmit gadu laikā, domājams, divkāršosies. Tiek lēsts, ka drīzā nākotnē attīstības zemēs pilsētnieku skaita pieaugums veidos 90 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma.

Palielināt pārtikas piegādi pilsētām, lai paēdinātu visas šīs izsalkušās mutes, — tas ir milzīgs uzdevums. Lai to veiktu, cītīgi un saskaņoti ir jādarbojas neskaitāmiem lauksaimniekiem, produkcijas apstrādātājiem, pārvadātājiem un tirgotājiem un ir jāizmanto tūkstošiem transporta līdzekļu. Taču vietām pilsētu pieprasījums pēc pārtikas sāk pārsniegt apkārtējo rajonu spēju to nodrošināt. Turklāt daudzās attīstības valstu pilsētās tāda pakalpojumu nozare kā transports un tādi uzņēmumi kā noliktavas, tirgi un kautuves jau tagad ir pārslogoti.

Nabadzības izplatība

Paēdināt aizvien augošo skaitu cilvēku ir sevišķi grūti tur, kur plaši ir izplatīta nabadzība. Attīstības zemēs daudzās pilsētās — Dakā, Frītaunā, Gvatemalā, Lagosā, Lapasā un citur — nabadzības līmenis jau ir sasniedzis vai pārsniedzis 50 procentus.

Runājot par pārtikas sagādi, ekonomisti nošķir pārtikas fizisko pieejamību no ekonomiskās pieejamības. Iespējams, pilsētas veikalos un tirgos produkti ir nopērkami, proti, fiziski tie ir pieejami, taču trūcīgajiem iedzīvotājiem no tā nav liela labuma, ja pārtika maksā pārāk dārgi, lai viņi to varētu atļauties. Ir novērots, ka tad, ja kādai pilsētnieku daļai palielinās ienākumi, viņi sāk patērēt vairāk pārtikas un pirkt daudzveidīgākus produktus. Turpretī nabadzīgajiem pilsētu iedzīvotājiem ir grūti nopirkt pietiekami pārtikas, lai apmierinātu savas vajadzības un vēlmes. Trūcīgās ģimenes pārtikas iegādei tērē, iespējams, 60 līdz 80 procentus no saviem kopējiem ienākumiem.

Izdevumi varētu būt mazāki, ja produktus pirktu uzreiz lielākā vairumā, bet tas bieži nav iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēkiem vienā reizē nav tik daudz naudas. Daudzas ģimenes nespēj apmierināt pat minimālās uztura prasības un tāpēc neizbēgami cieš no uzturvielu trūkuma. Tādu reģionu kā, piemēram, Subsahāras Āfrikas pilsētās tā ir nopietna un izplatīta problēma.

Vislielākajam riskam ir pakļauti tie, kas nesen pārcēlušies uz pilsētu no laukiem un kam ir grūti pielāgoties pilsētas videi, — vientuļās mātes, zemākie ierēdņi, kuru algu izmaksa valsts finansiālo problēmu dēļ mēdz aizkavēties, invalīdi, vecie cilvēki un tie, kas cieš no slimībām. Šādu riska grupu pārstāvji bieži vien dzīvo pilsētu nomalēs, kur trūkst pašu elementārāko ērtību — elektrības, ūdensvada, kanalizācijas, ceļu un atkritumu izvešanas sistēmas — un kur daudz cilvēku mitinās pagaidu mītnēs un graustos. Tos miljonus cilvēku, kas šādos apstākļos pūlas kaut kā savilkt kopā galus, smagi skar pārtikas sagādes sistēmas problēmas. Daudzi no viņiem dzīvo tālu no tuvākajiem tirgiem, un viņiem nekas cits neatliek kā maksāt nesamērīgi augstu cenu par sliktas kvalitātes pārtiku. Viņu stāvoklis neapšaubāmi ir ļoti bēdīgs.

Nedrošība un neveselīgi apstākļi

Daudzviet pilsētu straujā augšana notiek haotiski un nelegāli, un šajā procesā veidojas  rajoni, kur ir nedroši un neveselīgi dzīves apstākļi un augsts noziedzības līmenis. ”Attīstības zemēs pilsētu varas iestādēm nereti jāpūlas risināt augošā iedzīvotāju skaita problēmas fiziskā vidē, kas īstenībā ir piemērota daudz mazākam iedzīvotāju skaitam,” teikts FAO dokumentā Feeding the Cities.

Lielākajā daļā Āfrikas teritorijas tirgus laukumi bieži vien veidojas nevis pēc plāna, bet stihiski. Tirgotāji sāk pārdot savu preci jebkurā vietā, kur pēc tās ir pieprasījums. Šādos tirgos trūkst pat viselementārāko būvju, kas nepieciešamas tirdzniecības vietām.

Šrilankas galvaspilsētā Kolombo gan vairumtirdzniecības centri, gan tirgus laukumi ir neizdevīgi izvietoti un ļoti pārblīvēti. Kravu pārvadātāji sūdzas, ka viņiem paiet vairākas stundas, līdz izdodas nokļūt centrālajā tirgū un pēc tam izbraukt no tā. Autostāvvietas un iekraušanas un izkraušanas laukumi neatbilst vajadzībām.

Citur tirgi netiek uzturēti pienācīgā kārtībā un tirdzniecība tajos ir slikti organizēta. Nehigiēniskie apstākļi, kas tajos valda organisko un neorganisko atkritumu uzkrāšanās dēļ, apdraud cilvēku veselību. ”Šīs problēmas ir viens no iemesliem, kāpēc dzīves kvalitāte slīd uz leju,” izteicās kādas Dienvidāzijas pilsētas mērs.

Higiēnas un vides problēmu nopietnību ilustrē rezultāti, kas tika iegūti, izpētot dzīvnieku  izcelsmes pārtikas produktus, kuri tika tirgoti kādā Dienvidaustrumāzijas pilsētā. Pārdošanai domāto gaļu tur mēdz novietot tieši uz zemes, kur tā ir saskarē ar putekļiem un netīru ūdeni. 40 procentos cūkgaļas paraugu un 60 procentos liellopu gaļas paraugu tika konstatētas salmonellas, un E. coli tika atrastas visos liellopu gaļas paraugos bez izņēmuma. Paraugos tika konstatēti arī tādi smagie metāli kā svins un dzīvsudrabs.

Ja pārtikas sagāde ir neregulāra un nepietiekama, dažās pilsētās, piemēram, Nigērijas pilsētā Kano, liela daļa iedzīvotāju cenšas apstrādāt brīvos zemes gabalus un paši kaut ko izaudzēt. Tomēr vairākumam no viņiem nav juridisku tiesību uz šo zemi, tāpēc pastāv iespēja, ka viņi tiks no tās padzīti un viņu pūliņu augļi tiks iznīcināti.

FAO pilsētu pārtikas drošības speciālists Olivio Ardženti aprakstīja situāciju, ko viņš bija ieraudzījis kādā Meksikas pilsētā, kur lauki bija iekopti blakus upei, kurā tuvīnais ciems iepludināja savus notekūdeņus. Šīs zemes kopēji laistīja savus dārzus ar upes ūdeni un ņēma no upes dūņas lecektīm. ”Es vaicāju amatpersonām, vai tās apzinās, kādas briesmas rada šī situācija,” rakstīja O. Ardženti, ”un saņēmu atbildi, ka varas iestādes neko nevar darīt, jo tām trūkst finansiālu un tehnisku līdzekļu.” Tamlīdzīgas problēmas ir vērojamas daudzās attīstības valstīs.

Centieni rast risinājumu

To problēmu uzskaitījumu, ar kurām jāsastopas strauji augošajām pilsētām, šķiet, varētu turpināt bezgalīgi. Dažādas starptautiskas organizācijas, kā arī plānošanas un administratīvās iestādes dara visu, kas ir to spēkos, lai šīs problēmas risinātu. Tās piedāvā izmantot dažādas metodes, piemēram, veicināt lauksaimniecības produkcijas audzēšanu lauku rajonos un uzlabot pārtikas pieejamību, būvēt jaunus ceļus, tirgus un kautuves. Tiek atzīts, ka ir nepieciešams piesaistīt privāto kapitālu noliktavu celtniecībai, atvieglot lauksaimniekiem, tirgotājiem un transportētājiem iespēju  saņemt kredītus, kā arī pieņemt efektīvus tirdzniecības un higiēnas noteikumus. Taču, pēc speciālistu novērojumiem, par spīti visiem pūliņiem daudzos gadījumos vietējās varas iestādes nepievērš sāpīgajiem jautājumiem pienācīgu uzmanību un neveic vajadzīgos pasākumus, lai tos risinātu. Un pat tad, ja tās pūlas kaut ko darīt, tām trūkst resursu, lai tiktu galā ar samilzušajām problēmām.

Pilsētu problēmas — jo īpaši attīstības zemēs — ir tik smagas, ka par šo jautājumu tiek izteikti arvien nopietnāki brīdinājumi. Pēc Starptautiskā Pārtikas politikas pētniecības institūta (ASV, Vašingtona) atzinuma, ”iedzīvotāju skaits pilsētās turpinās augt, un, ja mēs tūlīt nesāksim rīkoties, šīs problēmas [bads, nepietiekams uzturs un nabadzība] neizbēgami augs kopā ar to”. Runājot par pilsētu nākotni trūcīgajās valstīs, starptautiskā organizāciju tīkla Mega-Cities Project prezidente Dženisa Pērlmena izteicās: ”Situācijai, kad jāpaēdina un jāapgādā ar pajumti, darbu un transporta pakalpojumiem tik daudz cilvēku tik blīvi apdzīvotās teritorijās un tik spiedīgos finansiālos un vides apstākļos, nav precedenta. Pilsētas tuvojas tai robežai, aiz kuras to spējas uzturēt cilvēku dzīvību beidzas.”

Tomēr ir pamatots iemesls būt pārliecinātiem, ka drīzā nākotnē visas problēmas, kas saistās ar pārtikas sagādi, tiks pilnībā atrisinātas.

[Papildmateriāls 5. lpp.]

PILSĒTAS AUG

▪ Tiek prognozēts, ka turpmākajos 30 gados pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums gandrīz pilnībā koncentrēsies pilsētās.

▪ Ir sagaidāms, ka 2007. gadā pilsētu teritorijās dzīvos vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju.

▪ Tiek lēsts, ka pilsētu iedzīvotāju skaits augs vidēji par 1,8 procentiem gadā; tas nozīmē, ka 38 gadu laikā pilsētnieku skaits divkāršosies.

▪ 2003. gadā pasaulē bija 46 pilsētas, kurās dzīvoja vismaz pieci miljoni cilvēku, bet tiek prognozēts, ka 2015. gadā būs jau 61 šāda pilsēta.

[Norāde par autortiesībām]

Avots: World Urbanization Prospects—The 2003 Revision, United Nations Department of Economic and Social Affairs, Population Division

[Papildmateriāls 6. lpp.]

DAŽI PĀRTIKAS SAGĀDES PROBLĒMU CĒLOŅI UN SEKAS

▪ ”Visā pasaulē jau daudzreiz ir apstiprinājies fakts, ka, tiklīdz pārtikas cenas krasi kāpj, pilsētās rodas politisks saspīlējums un sociāla nestabilitāte.” (Žaks Diufs, FAO ģenerāldirektors.)

▪ Orkāni Džordžs un Mičs, kas 1999. gadā skāra Karību reģionu un Centrālameriku, nodarīja smagus postījumus, izjauca normālo dzīves kārtību un izraisīja pārtikas deficītu.

▪ 1999. gadā Ekvadorā un 2000. gadā Lielbritānijā protesti pret augstajām degvielas cenām nopietni aizkavēja pārtikas piegādi.

▪ Pārtikas trūkums ir arī vienas no daudzajām kara sekām.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

VIENS GADĪJUMS STARP MILJONIEM LĪDZĪGU

KONSUELA ar saviem 13 bērniem dzīvo nelegāli ierīkotā apmetnē Peru galvaspilsētas Limas nomalē (skat. attēlu šajā lappusē). Trijiem no viņas bērniem ir tuberkuloze. ”Agrāk mēs dzīvojām kalnos,” viņa stāsta, ”bet tad kādu nakti vairāki simti cilvēku no mūsu ciema pārcēlās uz pilsētu. Mēs domājām, ka Limā mūsu bērni varēs mācīties un viņiem būs kurpes kājās. Mēs cerējām, ka viņiem te būs labāka dzīve.” Ciemata iedzīvotāji nopina salmu aizslietņus, naktī ieradās pilsētā un uzslēja salmu būdas. No rīta nelegālo iemītnieku jau bija pārāk daudz, lai varas iestādes tos padzītu.

Konsuelas būdai ir liels caurums jumtā un klona grīda. ”Es turu vistas, ko pārdot bagātiem cilvēkiem,” viņa saka, runādama par putniem, kas skraida pa telpu. ”Es gribēju nopirkt meitai kurpes, bet tagad man nāksies izdot naudu par slimnīcu un zālēm.”

Konsuelai mājās nav nekā cita ēdama kā vien daži sīpoli. Darbu atrast ir grūti, un viņai nepietiek naudas pat tam, lai regulāri pirktu ūdeni. Viņas būdiņā nav ne ūdenskrāna, ne tualetes. ”Mēs lietojam šo podu. Pēc tam naktī es sūtu bērnus to kaut kur izliet,” viņa paskaidro. ”Nekas cits jau mums neatliek.”

Savu vīru Konsuela satiek reti un nesaņem no viņa nekādu atbalstu. Viņai vēl nav 40 gadu, bet viņa izskatās krietni vecāka. ”Viņas seja ir pietūkusi un mazās tumšās acis raugās bez jebkādas izteiksmes,” rakstīja reportiere, kas intervēja Konsuelu. ”Viņas acīs nav cerības.”

[Norādes par autortiesībām]

Avots: In Context

AP Photo/Silvia Izquierdo

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

VAI MAN PĀRCELTIES UZ PILSĒTU?

TIEM, kas domā par pārcelšanos uz pilsētu, būtu jāapsver šis jautājums no dažādām pusēm. ”Viens no lielākajiem vilinājumiem ir cerība uz labāku dzīvi salīdzinājumā ar tām iespējām, ko piedāvā dzīve laukos,” teikts FAO dokumentā Feeding the Cities. Taču ”uzlabojumi droši vien nebūs tūlītēji, varbūt tie būs jūtami tikai pēc vienas vai pat vairākām paaudzēm”.

Pārcēlušies uz pilsētu, daudzi saskaras ar tādām problēmām kā mājvietas trūkums un bezdarbs, un nereti viņi nonāk vēl lielākā nabadzībā nekā agrāk, turklāt ar to visu viņiem jātiek galā neierastos apstākļos. Tāpēc tiem, kas vēlas spert šādu soli, ir nopietni jāpārdomā, vai viņi pilsētā spēs parūpēties par savu ģimeni. Ja vispār izdosies atrast darbu, ļoti iespējams, tas būs slikti atalgots. Un, ja nāksies smagi strādāt garas stundas, lai nopelnītu naudu pašam nepieciešamākajam, var gadīties, ka ģimenes locekļi atstās novārtā intereses, kuras viņi agrāk ir uzskatījuši par svarīgām. (Mateja 28:19, 20; Ebrejiem 10:24, 25.)

Dažās zemēs vīri mēdz pārcelties uz pilsētu, sievu un bērnus atstājot mājās. Bet vai tā rīkoties ir gudri? Tiesa, kristīgiem vecākiem ir jārūpējas par ģimenes materiālajām vajadzībām, bet jāņem vērā arī tas, kā atšķirtība varētu ietekmēt ģimeni emocionālā un garīgā ziņā. (1. Timotejam 5:8.) Vai tādos apstākļos tēvs varēs sekmīgi audzināt bērnus un ”pamācīt tos būt paklausīgiem tam Kungam”? (Efeziešiem 6:4.) Vai šķirta dzīve vīram un sievai nevarētu radīt kārdinājumu rīkoties amorāli? (1. Korintiešiem 7:5.)

Pārcelties vai nepārcelties — tas, protams, ir personiskas dabas lēmums. Tomēr pirms tā pieņemšanas kristietim būtu jāapsver visi faktori, kas ar to saistīti, un lūgšanās jāgriežas pie Jehovas pēc vadības. (Lūkas 14:28.)

[Attēli 8., 9. lpp.]

Antisanitāri apstākļi un satiksmes sastrēgumi ir daudzu pilsētu problēma

Indija

Nigēra

Meksika

Bangladeša

[Attēls 8. lpp.]

Daudzās trūcīgās pilsētnieku ģimenēs arī bērniem ir jāstrādā, lai pelnītu naudu

[Norādes par attēlu autortiesībām 8. lpp.]

Indija: © Mark Henley/Panos Pictures; Nigēra: © Olivio Argenti; Meksika: © Aubrey Wade/Panos Pictures; Bangladeša: © Heldur Netocny/ Panos Pictures; apakšējais attēls: © Jean-Leo Dugast/Panos Pictures