Saulespuķes — pievilcīgas un vērtīgas

No Atmostieties! korespondenta Šveicē

SAULAINAS dienas parasti pozitīvi ietekmē mūsu noskaņojumu. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēkus visā pasaulē iepriecina arī puķes, kas nosauktas saules vārdā, — saulespuķes jeb saulgriezes. Ja jau viena vienīga starojoša saulespuķe dārzā var pacilāt sirdi, cik gan daudz vairāk mūs ielīksmo plašs koši dzeltenu ziedu lauks!

Bet vai jūs zināt, kā šīs saulainās puķes kļuva tik izplatītas? Vai tās tiešām griežas pret sauli, un vai tām ir praktiska vērtība?

Ceļojums apkārt pasaulei

Saulespuķu dzimtene plešas no Centrālamerikas līdz pat tagadējās Kanādas dienvidiem, šajā teritorijā tās audzēja indiāņi. Kad 1510. gadā spāņu jūrasbraucēji nogādāja šo augu pāri Atlantijas okeānam, tas drīz vien izplatījās pa visu Rietumeiropu. Sākotnēji saulespuķes tika uzskatītas tikai par dekoratīviem augiem, ar ko greznot botāniskos un privātos dārzus, bet ap 18. gadsimta vidu par iecienītu gardumu kļuva saulespuķu sēklas. Tolaik no saulespuķu lapām un ziediem arī gatavoja pretdrudža tēju.

1716. gadā kāds anglis saņēma atļauju ražot saulespuķu eļļu, ko izmantot audumu aušanā un ādas miecēšanā. Bet lielākajā Eiropas daļā līdz pat 19. gadsimtam par saulespuķu eļļu gandrīz neko nezināja. Kaut arī  jau 1698. gadā Krievijas cars Pēteris I no Nīderlandes bija ievedis saulespuķu sēklas Krievijā, komerciāliem nolūkiem tās sāka audzēt tikai 19. gadsimta 30. gados. Tajā laikā Voroņežas apgabalā sāka ražot tūkstošiem tonnu saulespuķu eļļas. Nepagāja ilgs laiks, kad saulespuķu audzēšana izplatījās arī Bulgārijas, bijušās Dienvidslāvijas, Rumānijas, Ukrainas un Ungārijas teritorijā.

Lai cik tas būtu paradoksāli, deviņpadsmitā gadsimta beigās krievu imigranti no jauna ieviesa saulespuķes Ziemeļamerikā. Šāda situācija bija izveidojusies tāpēc, ka agrīnie kolonisti nebija pārņēmuši saulespuķu audzēšanu no indiāņiem. Bet mūsdienās milzīgi saulespuķu lauki plešas daudzviet pasaulē.

Saulespuķes un saule

Vai saulespuķes tiešām tiecas pret sauli? Jā, tā ir taisnība. Saulespuķēm ir raksturīgs heliotropisms — gan to lapām, gan ziediem ir tendence griezties pret sauli. Tajās sintezējas augu hormoni auksīni, kas regulē augšanas procesus. Auga daļā, kas atrodas paēnā, ir lielāka auksīnu koncentrācija, un tas veicina stublāja augšanu pret gaismas avotu. Bet, kad saulespuķes ir pilnziedā, tās vairs netiecas pret sauli un visbiežāk paliek vērstas pret austrumiem.

Viena no saulespuķu sugām saucas Helianthus annuus (vasaras saulgrieze), kuras latīniskais nosaukums ir atvasināts no grieķu valodas vārdiem, kas nozīmē ”saule” un ”zieds”, un no latīņu valodas vārda ar nozīmi ”ikgadējs”. Lielākoties tās sasniedz apmēram divu metru augstumu, bet dažreiz starp tām gadās arī milzenes, kuru garums var būt pat divreiz lielāks. Spēcīgo stublāju, kuru klāj asas lapas, grezno liels, apaļš zieds ar koši dzeltenām ziedlapām. Ziedkopām ir melns vidus, kas sastāv no maziem stobrziediem. Kad kukaiņi stobrziedus apputeksnē, no tiem veidojas ēdamas sēklas. Ziedu kurvīši var būt no 5 līdz 50 cm diametrā un var saražot no 100 līdz pat 8000 sēklu.

Pastāv desmitiem Helianthus sugu, un vēl aizvien tiek veidotas jaunas šķirnes. Parasti tiek kultivētas tikai divas saulespuķu sugas. Viena no tām ir Helianthus annuus, ko galvenokārt audzē saulespuķu eļļas iegūšanai. Otra suga Helianthus tuberosus, kas ir pazīstama kā topinambūrs, tiek audzēta kartupeļveida bumbuļu dēļ, kurus lieto lopbarībā, kā arī izmanto cukura un spirta ražošanā.

Ekonomiskā vērtība

Mūsdienās saulespuķes lielākoties tiek kultivētas sēklu dēļ, no kurām var iegūt vērtīgu eļļu, ko izmanto cepšanai, salātu mērcēs un margarīna izgatavošanā. Sēklām ir liela uzturvērtība — tās satur 18 līdz 22 procentus olbaltumvielu un vēl citas uzturvielas.

Daudzi ir iecienījuši nedaudz sagrauzdētas un apsālītas saulespuķu sēklas. Maltas saulespuķu sēklas izmanto dažādos maizes un konditorejas izstrādājumos. Saulespuķu eļļa ietilpst arī šampūnos, lūpu balzamos, roku krēmos, ķermeņa losjonos un bērnu kopšanas līdzekļos, un to pat izmanto motoreļļas ražošanā. Turklāt ar saulespuķu sēklām baro putnus un nelielus dzīvniekus.

Saulespuķu lauks ir kā paradīze bitēm — no viena hektāra saulespuķu ir iespējams iegūt 25 līdz 50 kilogramus medus. Pēc saulespuķu ražas ievākšanas paliek stublāji, kas satur 43 līdz 48 procentus celulozes, ko izmanto papīra un citu izstrādājumu ražošanā. No atlikušajām saulespuķu daļām iegūst skābbarību lopiem un mēslojumu.

Saulespuķes tiešām ir vērtīga dāvana cilvēkiem. To daiļums ir iedvesmojis daudzus māksliniekus, un ir tapuši tādi mākslas darbi kā Vincenta van Goga glezna ”Saulespuķes”. Lai kur saulespuķes augtu, tās padara saulainas gan mūsu mājas, gan dārzus. To starojošie ziedi un daudzveidīgais izmantojums atsauc atmiņā psalmu sacerētāja vārdus: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! [..] ..es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6.)