Asinsizliešana Kristus vārdā

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Asinsizliešana Kristus vārdā

No Atmostieties! korespondenta Meksikā

”Mises laikā garīdznieki no kanceles kliedza: ”Svētās mātes baznīcas dēli, laiks doties cīņā! Valdība grib uzkundzēties pār baznīcām!”” (Aculiecinieks Pedro Rosaless Vargass.)

KĀPĒC ticīgi cilvēki ķeras pie ieročiem, lai aizstāvētu savu ticību? Kādas sekas ir tam, ka cilvēki, aizstāvēdami savu reliģiju, sāk rīkoties vardarbīgi? Kristero sacelšanās Meksikā palīdz gūt atbildes uz šiem jautājumiem.

Enciklopēdijā Enciclopedia Hispánica ir teikts: ”Par kristero tika iesaukti Meksikas katoļi, kas 1926. gadā sacēlās pret prezidentu Plutarko Eljasu Kaljesu, kurš bija izvērsis pasākumus pret baznīcu, piemēram, apturējis reliģisku centru darbību.” Varas pārstāvji dumpiniekus sāka saukt par kristero, un šī nosaukuma pamatā bija ņemts viņu sauklis: ”Lai dzīvo Ķēniņš Kristus!” Tomēr sacelšanās cēloņi bija meklējami labu laiku pirms 1926. gada.

Sacelšanās cēloņi

19. gadsimta piecdesmitajos gados Meksikā tika pieņemti tā dēvētie likumi par reformu, kurus 1917. gadā iekļāva arī jaunajā konstitūcijā. Viens no šo likumu mērķiem bija ”baznīcas nekustamo īpašumu nacionalizācija”. (Historia de México.) Valdība pieņēma šos likumus, lai nepieļautu, ka katoļu baznīca uzkrāj bagātību un zemes īpašumus. Drīz vien pēc jauno likumu ratificēšanas sākās spēcīga pretestība no garīdznieku puses. Valdība uz to reaģēja, arestējot vairākus garīdzniekus.

Viens no Meksikas revolūcijas (1910.—1920. g.) mērķiem bija nodrošināt trūcīgos iedzīvotājus ar zemi. Saskaņā ar jaunajiem likumiem bija paredzēts konfiscēt zemi lielajiem zemes īpašniekiem un izdalīt to trūcīgajiem, īstenojot agrāro reformu. Garīdzniecība bija ieinteresēta iejaukties šajā jautājumā, jo daudziem ietekmīgiem garīdzniekiem piederēja lieli zemes īpašumi. Baznīca apgalvoja, ka tā neiebilst pret agrāro reformu kā tādu, bet ka tai attiecībā uz zemes pārdalīšanas kārtību ir citi priekšlikumi, kas atšķiras no valdības ierosinātajām reformām.

Daudzi tomēr uzskatīja, ka baznīca aizstāv vienīgi bagātu garīdznieku un citu lielo zemes īpašnieku intereses. Bija arī tādi garīdznieki, kas iestājās par to, lai zeme tiktu izdalīta nabadzīgajiem. Nevienprātība garīdznieku vidū vēl vairāk saasināja konfliktu starp baznīcu un valsti.

1925. gada sākumā jaunais Meksikas prezidents Plutarko Eljass Kaljess ar stingru roku sāka realizēt jaunās konstitūcijas pantus, kas skāra garīdzniecību. Piemēram, viņš izraidīja no Meksikas daudzus katoļu garīdzniekus, kas bija ārzemnieki. Tika arestēts Meksikas arhibīskaps, jo viņš bija paziņojis, ka garīdzniekiem ir jācīnās pret konstitūcijas pantiem, kas bija vērsti pret garīdzniekiem. Turklāt baznīcai tika konfiscētas vairākas ēkas. Daudzi uzskatīja, ka šo pasākumu mērķis ir novērst lielu naudas summu aizplūšanu uz Vatikānu.

1926. gadā kādā jūlija dienā Meksikas bīskapi izlēma vairs nenoturēt dievkalpojumus. Varas pārstāvji to uztvēra kā viltīgu politisku gājienu, kura mērķis ir noskaņot tautu pret valdību. Jebkurā gadījumā dievkalpojumu atcelšana bija pēdējais piliens, kas noveda pie traģiskās kristero sacelšanās.

Sākas pilsoņu karš

Mācītāju sakūdīti, tūkstošiem katoļu ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētu savu reliģiju. Kristero nēsāja karogus ar Gvadelupas Jaunavas attēlu. Kaut gan kristero bija domājuši, ka arī ietekmīgākie baznīcas vadītāji atbalstīs cīņu par baznīcas interesēm, lielākā daļa bīskapu un priesteru neiesaistījās šajā konfliktā, jo baidījās no valdības. Vēl vairāk — lielākoties garīdznieki meklēja patvērumu bagātās ģimenēs un turējās pa gabalu no cīņām, bet vienkāršie cilvēki piedalījās vardarbīgā dumpī.

Bija tomēr arī tādi priesteri, kas aktīvi atbalstīja kādu no karojošajām pusēm. Kā teikts grāmatā The Cristiada, apmēram 100 katoļu garīdznieku cīnījās pret kristero, bet 40 priesteru aktīvi atbalstīja kristero bruņotās cīņas. Bez šiem garīdzniekiem bija vēl pieci priesteri, kas paši piedalījās karadarbībā.

Sacelšanās sekas bija graujošas. Daudzviet cilvēki ieslīga dziļā nabadzībā. Ziņojumi liecina, ka iespaidīgs skaits jaunu puišu tika ar varu piespiesti cīnīties kristero rindās un pie daudziem cilvēkiem regulāri ieradās gan kristero cīnītāji, gan valdības karaspēka vienības, kas pieprasīja pārtiku. Ir zināms, ka abu karojošo pušu kareivji izvaroja sievietes un nogalināja civiliedzīvotājus.

Gan kristero, gan valdības karaspēks pastrādāja briesmīgas zvērības, un to vidū, kas tika nogalināti, bija daudzi cilvēki, kas ne mazākajā mērā nebija iesaistījušies konfliktā starp valsti un baznīcu. Fakti liecina, ka trīs gados, kamēr turpinājās bruņotas cīņas, gāja bojā vismaz 70 tūkstoši cilvēku.

Karadarbība tiek pārtraukta

1929. gada jūnijā, kad katoļu baznīca un valdība noslēdza vienošanos, karadarbība tika pārtraukta, un līdz augustam bruņotās sadursmes izbeidzās. Kristero cīnītājiem tomēr nebija dota iespēja piedalīties šajās pārrunās, un viņi nespēja saprast, kāpēc baznīca ir piekāpusies, kā daudzi uzskatīja, dievišķās varas ienaidnieka priekšā. Kaut gan kristero jutās satriekti, viņi paklausīja garīdznieku norādījumiem un beigu beigās padevās un atgriezās mājās. Valdība solīja izturēties ar lielāku iecietību pret ticīgajiem cilvēkiem un atkal atļaut noturēt misi, taču likumi, kas stingri ierobežoja reliģisko darbību, tā arī netika atcelti.

Kristero sacelšanās dažreiz tiek raksturota kā katoļu baznīcas mēģinājums atgūt varu un ietekmi, kāda tai bija pirms likumiem par reformu. Tomēr šī sacelšanās nepalīdzēja mainīt likumus, un tie Meksikā palika spēkā līdz 1992. gadam, kad tika pieņemts jauns reliģisko apvienību likums. Vēl aizvien valstī pret reliģiskām apvienībām izturas ar lielu neuzticību. Garīdzniekiem un reliģiskiem kalpotājiem Meksikā joprojām nav tiesību iesaistīties politikā, un, kaut gan tagad reliģiskām organizācijām ir tiesības uz savu īpašumu, tie īpašumi, kurus baznīca bija ieguvusi pirms 1992. gada, pieder valstij. Par spīti šiem likumiem, daudzi mācītāji tomēr nav atturējušies no iesaistīšanās politikā.

Kas tika panākts?

Vai kristero ar bruņotas cīņas palīdzību panāca kaut ko labu un paliekošu? Marija Valadesa, kas pieredzēja kristero sacelšanos, stāsta: ”Esmu pārliecināta, ka visa šī asinsizliešana bija veltīga. Tas bija nejēdzīgi.” Pedro Rosaless Vargass, kura vārdi bija citēti sākumā, par šī kara bēdīgajām sekām izteicās: ”Cilvēki slepkavoja cits citu, pat savas reliģijas locekļus. Tā arī es kļuvu par bāreni — viņi nogalināja manu tēvu.”

Kaut gan kristero sacelšanās izraisīja tik postošas sekas, cilvēki nav guvuši mācību no šīs vēstures lappuses un reliģiskās jūtas ir veicinājušas konfliktus arī vēlākos laikos, kā tas ir noticis, piemēram, Ziemeļīrijā un bijušajā Dienvidslāvijā. Vienīgi patiesā reliģija, kas ir saskaņā ar Kristus mācībām, var pasargāt no šādām traģēdijām. Jēzus saviem sekotājiem norādīja, ka viņi nedrīkst iesaistīties politikā, jo kristieši nedrīkst būt ”no pasaules”. (Jāņa 17:16; 18:36.) Pēterim, kas bija gatavs ķerties pie ieroča, lai nepieļautu, ka Jēzu arestē, Jēzus sacīja: ”Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja 26:52.)

Kā kristiešiem rīkoties apspiešanas laikā?

Tomēr tas nenozīmē, ka patiesie kristieši neko nedrīkst darīt, ja viņu pielūgsmes brīvībai tiek likti šķēršļi. Kad kristieši pirmajā gadsimtā saskārās ar vajāšanām, viņi vairākkārt aizstāvējās, izmantojot savas likumīgās tiesības. Viņi pieprasīja, lai viņu lietas tiktu izskatītas tiesā. Kaut gan dažkārt kristieši tika ieslodzīti cietumā, viņi neatkāpās no savas ticības un palika neitrāli politiskos jautājumos. (Apustuļu darbi 5:27—42.)

Agrīnie kristieši nekad nesāka aizstāvēt savas reliģiskās tiesības vardarbīgā ceļā ar ieroču palīdzību. Patiesie kristieši nenogalina nevienas reliģijas locekļus, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu nogalināt savus ticības biedrus. Viņi no sirds cenšas dzīvot saskaņā ar sava Kunga norādījumu: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.)

[Attēls 12. lpp.]

Kāds mācītājs kopā ar diviem kristero cīnītājiem

[Norāde par autortiesībām]

[Attēls 13. lpp.]

Prezidents Plutarko Kaljess

[Norāde par autortiesībām]

[Attēls 13. lpp.]

Daži kristero, kas vadīja sacelšanās kustību

[Norāde par autortiesībām]

ATMOSTIETIES!