Savvaļas puķes vai nezāles?

No Atmostieties! korespondenta Kanādā

Savvaļas puķes ir apbrīnojamas. Apstājieties uz mirkli un pavērojiet, cik smalki ir veidoti to ziedi. Ieskatieties, cik dažādas ir to brīnišķīgās krāsas, un ieelpojiet jauko aromātu. Samtaini maigās ziedlapiņas vilināt vilina pastiept roku un viegli tām pieskarties. Šāds karalisks krāšņums sagādā baudījumu mūsu maņām un saviļņo sirdi. Savvaļas puķes brīnišķīgi izdaiļo pasauli, kurā mēs dzīvojam, un vairo mūsu prieku par dzīvi. Par to visu mēs varam pateikties šo puķu Radītājam.

Mēs apbrīnojam ziedus to izteiksmīgo krāsu, formu un smaržu dēļ, taču galvenais ziedu uzdevums ir nobriedināt sēklas, ar kurām augi vairojas. Tādēļ ziedi ir veidoti tā, lai pievilinātu potenciālos apputeksnētājus — kukaiņus, putnus vai pat sikspārņus. Daudzi dziedātājputni un kukaiņi sevišķi cītīgi apmeklē ziedošos savvaļas augus. ”Atšķirībā no daudzām dārza puķēm, tas ir šo spārnoto radījumu barības avots,” raksta dārzkopis Džims Vilsons. Ja runa ir par dārza puķēm, kā atzīmēts enciklopēdijā World Book Encyclopedia, tās visas ir cēlušās no savvaļas puķēm.

Pasaulē ir tūkstošiem ziedaugu. Piemēram, Ziemeļamerikā vien ir vairāk nekā 10 tūkstoši savvaļas puķu sugu. Bet kurus augus īsti sauc par savvaļas puķēm? Naturālists Maikls Runss savā grāmatā Beauty and the Beasts — The Hidden World of Wildflowers (Skaistule un briesmoņi. Savvaļas puķu slepenā pasaule) raksta: ”Lielākoties tā sauc lakstaugus ar izteiksmīgiem ziediem, taču augu grāmatās šis nosaukums bieži ir attiecināts arī uz augiem, kam ir koksnaini stumbri. Šīs nekonsekvences dēļ praktiski nav iespējams izveidot precīzu definīciju, kas ietvertu visu to augu grupu, kurus mēs dēvējam par savvaļas puķēm.”

Sēklas ir lielas ceļotājas, un dažas no tām ar vēja un ūdens palīdzību spēj pārvarēt milzīgus attālumus. Tomēr lielākajai daļai sēklu dabiski ierobežojumi neļauj aizceļot par tālu, jo tām ir jāpaliek  noteiktā teritorijā. Ja sēkliņas ir pavisam sīciņas, vējš tās var aiznest kilometriem tālu, turpretī tās sēklas, kurām ir lidpūkas, piemēram, pieneņu sēklas, parasti nenolido pat kilometru.

Ziemeļamerikas iedzīvotāji bieži vien ir pārsteigti, uzzinot, ka daudzas no šajā kontinentā izplatītajām savvaļas puķēm īstenībā ir ieceļojušas no citām zemēm. Attīstoties kuģu satiksmei pāri okeānam un ieceļotājiem apgūstot jaunas teritorijas, kontinentā kopā ar cilvēkiem izplatījās milzum daudz svešzemju augu, kuru dzimtene visbiežāk ir Eiropa vai Āzija. Vieni no tiem tika ieviesti ar nolūku, bet citi izplatījās nejauši, bez cilvēku ziņas. Liela daļa augu, kas tagad rotā Ziemeļamerikas ainavu, ir nokļuvuši šajā kontinentā ”kā nezāles, kas ieviesušās kopā ar lauksaimniecības kultūru sēklām, vai ir atceļojuši kopā ar iesaiņojamo materiālu, piemēram, salmiem un sienu, vai kuģu balastu.. Citi ir ievesti tīšuprāt, jo tie tika izmantoti par garšaugiem un ārstniecības augiem vai arī tika audzēti krāsu un smaržvielu ieguvei,” stāstīts grāmatā Wildflowers Across America (Amerikas savvaļas puķes). Bet kāpēc neskaitāmas savvaļas puķes mēdz dēvēt par nezālēm?

Kad puķe kļūst par nezāli

Plašā nozīmē par nezāli var nosaukt jebkuru augu, kas bagātīgi sazēlis tur, kur jūs to nevēlaties redzēt augam, vienalga, vai tas parādījies jūsu mauriņā vai dārzā,  vai tīrumā. ”Daudzi augi, kurus pieskaita pie nezālēm, nemaz nevarētu augt, ..ja nebūtu šādas mākslīgi izveidotas vides,” teikts rokasgrāmatā Weeds of Canada (Kanādas nezāles). ”Lielā mērā mēs paši esam radījuši piemērotus apstākļus tiem augiem, no kuriem visvairāk vēlamies tikt vaļā.” Reizēm no citām zemēm ieviesušies augi sāk strauji izplatīties dabiskajos biotopos un izspiež vietējos augus, izraisot nopietnas pārmaiņas vidē. Šīs svešās sugas vairs nav vienkārši naturalizējušās savvaļas puķes — tās jau ir agresīvas nezāles.

Ikviens, kurš ir mēģinājis kopt kaut vai pavisam nelielu dārziņu, noteikti labi zina, cik ātri dārzs var aizaugt ar nezālēm. Zeme, kurā nekas neaug, ir pakļauta straujai vēja un ūdens erozijai. Augsnes virskārtā līdz divu trīs centimetru dziļumam snauž miljoniem visdažādāko augu sēklu, un, ja augsne tiek atsegta, nezāles tūlīt sadīgst, lai aizpildītu brīvo vietu un nostiprinātu augsni. Šī iemesla dēļ dārzā starp dārznieku un nezālēm notiek nemitīga divkauja, taču, ja mēs apzināmies šī procesa iemeslus, mēs labāk spējam saprast, kāda nozīme ir augiem — kā savvaļas puķēm, tā nezālēm.

Prieka avots

Ir grūti nejust saviļņojumu, vērojot Ziemeļamerikas mežainās nogāzes, kuras pavasarī sedz lielziedu mežliliju balto ziedu paklājs, vai priecājoties par debeszilajiem cigoriņu ziediem, kas atveras no rīta un visu dienu griežas pret sauli, bet, ja diena ir ļoti saulaina, pusdienaslaikā sakļauj košās ziedlapiņas.  Pirmie pavasara ziedi aizsāk dabisku skaistuma parādi, kas vijas cauri gadalaikiem un atkārtojas gadu no gada. Ziedi atveras cits pēc cita, saistīdami mūsu uzmanību. Daži no tiem, piemēram, rūsganās dienziedes, zied pavisam īsu brīdi, turpretī citi, kā pūkainās rudbekijas, saulainās pļavās un ceļmalās ir redzami no vēla pavasara līdz pat vasaras beigām.

Savvaļas puķes neapšaubāmi ir valdzinoša radītās pasaules daļa. Ja kādas no tām uzzied jūsu mauriņā vai dārzā vai jūs pamanāt tās kaut kur pļavā vai mežā, ieskatieties ciešāk, cik skaistas ir to formas un krāsas, un pasmaržojiet, cik jauki tās smaržo. Atcerieties — puķes ir dāvana, ko esam saņēmuši no mūsu devīgā Radītāja.

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

Vai jūs zināt?

Eiropā tik izplatītā parastā pienene jeb cūkpiene Ziemeļamerikā savulaik nebija sastopama, bet tagad šo augu pazīst gandrīz visā pasaulē. Daži speciālisti uzskata, ka tā pirmdzimtene ir Mazāzija. Ieceļotāji no Eiropas, kas bija ieraduši lietot pienenes uzturā, atveda šos augus līdzi uz Ameriku un sāka audzēt savos dārzos. Pieneņu saknes ir izmantotas daudzos patentētos medikamentos, un jaunās pieneņu lapiņas noder salātiem.

Parastās pīpenes jeb margrietiņas ir vienas no visbiežāk sastopamajām ceļmalas puķēm, kas piešķir ainavai dzīvespriecīgu noskaņu. Šo puķu dzimtene ir Eiropa. Katrs pīpenes zieds īstenībā ir vesels ziedu kurvītis, kas sastāv no dzelteniem un baltiem ziediņiem. Zieda vidiņu veido vairāki simti sīku, auglīgu stobrziedu zeltainā krāsā, un to ieskauj 20 līdz 30 baltu, sterilu mēlziedu, kas kukaiņiem noder par nosēšanās laukumu.

Rūsganā dienziede, domājams, cēlusies Āzijā, no kurienes tā vēlāk ievesta Anglijā un galu galā nokļuvusi arī Ziemeļamerikā. Uz katra ziedneša tām izplaukst daudzi ziedi, taču katrs zieds zied tikai vienu dienu. Tas atveras no rīta, bet vakarā aizveras uz visiem laikiem.

Arī kodīgās gundegas no Eiropas ir ieviesušās Ziemeļamerikā, kur tās visbiežāk aug mitrās pļavās un ceļmalās. Dažkārt tās sasniedz pat divu metru augstumu. Daudzi nezina, ka šīs puķes var būt bīstamas. Gandrīz visas gundegu sugas kaut kādā mērā ir kodīgas, un par dažām sugām jau kopš seniem laikiem ir zināms, ka tās spēj izraisīt čūlas. 19. gadsimta britu rakstniece Anna Preta rakstīja: ”Bieži gadās, ka ceļinieks, kas apgūlies nosnausties līdzās šo puķu pudurim, pamodies atklāj, ka kodīgo ziedu dēļ āda uz vaiga ir stipri iekaisusi un sāpīga.”

[Norādes par autortiesībām]

Pienenes: Walter Knight © California Academy of Sciences; gundegas: © John Crellin/www.floralimages.co.uk

[Attēli 16. lpp.]

Cigoriņu ziedi

[Attēls 16. lpp.]

Rūsganā dienziede

[Attēli 17. lpp.]

Lielziedu mežlilijas

[Attēli 17. lpp.]

Rudbekijas

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Augšā pa kreisi: www.aborea.se; augšā pa vidu: Courtesy John Somerville/www.british-wild-flowers.co.uk; rūsganā dienziede: Dan Tenaglia, www.missouriplants.com, www.ipmimages.org