Iepazīstieties —  ”Trednīdlstrītas vecā lēdija”

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

VIŅAS iespaidīgo rezidenci ieskauj masīvs mūris bez neviena loga. Pie ieejas stāv sargi melnos cilindros un sarkanās frakās, zem kurām ir pavilktas sarkanas vestes. Videokameras neuzkrītoši vēro visus apmeklētājus. Kas ir šī ”vecā lēdija”, un kāpēc tā tiek tik rūpīgi apsargāta?

Par ”Trednīdlstrītas veco lēdiju” ir iesaukta Anglijas banka, kas ir viena no nozīmīgākajām finanšu institūcijām pasaulē. Kā radies šis neparastais nosaukums? Trednīdlstrīta, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē ”Šujamadatu iela”, atrodas Londonas vecpilsētā, kur kādreiz darbojušās daudzas amatnieku brālības. Savu nosaukumu iela acīmredzot ir ieguvusi no Adatnieku brālības, kuras ģerbonī bija attēlotas trīs šujamadatas. Apmēram simts gadus pēc Anglijas bankas dibināšanas, uzrunājot britu parlamenta locekļus, politiķis un dramaturgs Ričards Šeridans nosauca banku par ”Sitijas veco, cienījamo lēdiju”. Šo domu ātri uztvēra un savos darbos atspoguļoja karikatūrists Džeimss Gilrejs, un kopš tā laika Anglijas banka ir kļuvusi plaši pazīstama kā ”Trednīdlstrītas vecā lēdija”.

Kāpēc valstij bija vajadzīga banka?

17. gadsimtā Londonā lielāko daļu banku darījumu veica zeltkaļi. Taču Stjuartu dinastijas karaļi sāka aizņemties naudas summas, ko tie nespēja atmaksāt, un tas bagātākos zeltkaļus noveda līdz bankrotam. Līdz ar to valdībai vairs nebija pieejami līdzekļi, lai finansētu karu ar Franciju.

1689. gadā, kad tronī kāpa karalis Viljams III un viņa sieva karaliene Marija II, valstī arvien skaļāk izskanēja mudinājumi veidot nacionālu banku, kas izsniegtu kredītus valsts vajadzību finansēšanai. Daudzo priekšlikumu izskatīšana britu parlamentā izraisīja ilgas un karstas debates, un galu galā parlamenta izvēle krita par labu skotu tirgotāja Viljama Patersona piedāvātajam bankas modelim. Bankai vajadzīgo kapitālu — 1,2 miljonus sterliņu mārciņu — cerēja savākt, aicinot Londonas iedzīvotājus ieguldīt naudu. Pretī tika solīts astoņu procentu gada ienākums un tiesības piedalīties bankas pārvaldē. Cerētā summa tika savākta divu nedēļu laikā, un 1694. gadā Anglijas banka sāka savu darbību.

Pēc 40 gadiem banka pārcēlās uz telpām Trednīdlstrītā. Pašreizējā bankas ēka, kas ir pamatīgi pārbūvēta pagājušā gadsimta 30. gados, aizņem veselu kvartālu 1,2 hektāru platībā. Bankai ir septiņi stāvi, un tās dziļajās un plašajās pagrabtelpās ir ierīkotas naudas un vērtslietu glabātavas.

Uzplaukumu un grūtību periodi

Bankas klienti, kas tajā noguldīja savas sterliņu mārciņas, šiliņus un pensus, pretī saņēma uz īpaša papīra iespiestas bankas zīmes, uz kurām ar roku tika rakstīta summa. Šīs bankas zīmes jeb banknotes varēja samainīt pret zeltu vai monētām. Protams, ja visi noguldītāji vienlaikus gribētu izņemt savus ietaupījumus, bankai draudētu maksātnespēja, un vairākas reizes tā gandrīz arī notika. Karš ar Franciju noveda valsti uz bankrota sliekšņa, un 1797. gadā pārbiedētie noguldītāji steidzās izņemt savu naudu no bankas. Anglijas bankā drīz vien izsīka zelta krājumi, tāpēc apgrozībā tika laistas maza nomināla banknotes. Papīra naudas apmaiņa pret zeltu bija ierobežota 24 gadus, un šajā laikposmā banka arī tika iesaukta par ”Trednīdlstrītas veco lēdiju”. Steigā iespiestās banknotes nebija grūti viltot, un daudzi mēģināja to darīt, kaut gan par to draudēja ārkārtīgi bargs sods. Vairāk nekā 300 naudas viltotāju beidza savu dzīvi pie karātavām.

Bankai ir draudējušas arī cita veida briesmas. 1780. gadā Londonā izcēlās dumpis, kura laikā notika mēģinājums ieņemt banku. Tāpēc līdz pat 1973. gadam Anglijas bankas apkaimē katru nakti patrulēja kareivju vienība, kas rūpējās par valsts zelta rezervju drošību.

19. gadsimtā britu sterliņu mārciņa kļuva par pasaules stiprāko valūtu, un Anglijas bankas izlaistās naudaszīmes bija ļoti pieprasītas. Bet tad nāca Pirmais pasaules karš, kas nodarīja milzīgu postu valsts ekonomikai. Daudzi steidzās mainīt banknotes pret zeltu, un zelta monētu krājumi Anglijas bankā izbeidzās. Apgrozībā atkal tika laistas maza nomināla sterliņu mārciņu banknotes, bet zelta monētas kopš tā laika vairs netiek izmantotas ikdienas norēķinos. 1931. gadā Lielbritānija pilnībā atteicās no zelta standarta, kas nozīmē, ka sterliņu mārciņas vērtība vairs nebija piesaistīta noteiktam daudzumam zelta.

Gandrīz vai visu savas pastāvēšanas laiku Anglijas banka ir piederējusi privātiem īpašniekiem. Taču 1946. gadā banku savā īpašumā pārņēma valsts.

Darba pilnas rokas

Mūsdienās Anglijas banka pilda centrālās bankas funkcijas. Tā darbojas kā valdības finanšu aģents un konsultants un uztur nacionālās valūtas stabilitāti, nosakot piemērotas bāzes procentu likmes. Bankas klientu vidū ir gan komercbankas, gan ārvalstu centrālās bankas. Trednīdlstrītā, bankas ēkas plašajos pagrabos, glabājas Lielbritānijas zelta rezerves, bet kādā rūpīgi apsargātā vietā Londonas apkaimē atrodas Anglijas bankas naudaszīmju tipogrāfija.

Londonas Sitija, kas atrodas netālu no vietas, pēc kura tiek noteikts pasaules laiks, ir pilsētas daļa, kur dzīve nerimst ne uz brīdi, un Anglijas banka te ir viena no nozīmīgākajām iestādēm. Notikumi, kas risinās aiz tās masīvajiem mūriem, atbalsojas visā finanšu pasaulē. Tas nozīmē, ka ”vecā lēdija” vēl aizvien ir tikpat aktīva un darbīga un cieši tur savās rokās nacionālo finanšu grožus.

[Attēls 24. lpp.]

1694. gads. Pirmie bankas statūti

[Attēls 24. lpp.]

1793. gads. Ar roku rakstīta piecu mārciņu banknote

[Attēls 24. lpp.]

1794. gads. Bankas ēka Trednīdlstrītā

[Attēls 24. lpp.]

1911. gads. Zelta sovrins, monēta sterliņu mārciņas vērtībā

[Attēls 24. lpp.]

1797. gads. Fragments no Džeimsa Gilreja karikatūras, kurā attēlota ”vecā lēdija”

[Attēls 25. lpp.]

1928. gads. Desmit šiliņu naudaszīme

[Attēls 25. lpp.]

Pašreizējā bankas ēka, kas pabeigta 1939. gadā