Karalaika grūtības mani sagatavoja dzīvei

Pastāstījis Ernsts Krēmers

”Šī ir jūsu istaba.” Šādiem vārdiem mēs ar otru misionāru tikām sagaidīti savā jaunajā mājvietā Gabonā, kas atrodas Āfrikas rietumu daļā. Istabā, kurā bija tieši tik daudz vietas, lai noliktu vienu matraci, mēs dzīvojām sešus mēnešus.

OTRĀ pasaules kara laikā, dzīvodams laukos, es biju pieradis pie grūtiem apstākļiem. 1939. gadā, kad, Vācijai okupējot Poliju, izcēlās karš, man bija četri gadi. Ģimenē mēs bijām pieci bērni — man bija viens jaunāks brālis un māsa un divas vecākas māsas. Tēvs mūs brīdināja būt gataviem grūtiem laikiem, ja Vācija karā zaudēs.

Mēs dzīvojām Lejassilēzijā, kas tagad ietilpst Polijas teritorijā, nelielajā Lēvenšteinas ciematā. Divdesmit piecus hektārus lielajā saimniecībā mēs audzējām labību un nodarbojāmies ar lopkopību. Tēvs bija arī šī reģiona lauksaimnieku vadītājs. Kad pie varas nāca nacisti, viņi uzdeva tēvam lauksaimnieku organizēšanu kara atbalstīšanai.

Pirmā pasaules kara laikā tēvs bija dienējis kavalērijā, bet šajā reizē ierēdņa amats viņu pasargāja no iesaukšanas armijā. Tā kā iepriekšējā kara gados garīdznieku rīcība maniem vecākiem bija likusi vilties, viņi jau sen bija sarāvuši saites ar baznīcu, un es uzaugu bez jebkādas intereses par reliģiju.

1941. gadā es sāku iet skolā, taču es nevarēju to ciest. Man šķita, ka pasaulē ir daudz interesantākas nodarbošanās par skatīšanos tāfelē. 1945. gada sākumā, dažus mēnešus pirms kara beigām, Lejassilēzijas centram Breslavai (tagadējai Vroclavai) uzbruka padomju karaspēks. Kādā sestdienas vakarā mēs varējām saskatīt Breslavu, kas atradās 50 kilometrus no mums, — mīnmetēju apšaudīta un lidmašīnu bombardēta, tā dega vienās liesmās. Drīz mums bija jāmeklē patvērums kalnos. Pēc kara mēs atgriezāmies Lēvenšteinā.

Pēckara gadi

Pēckara periods bija briesmīgs. Sievietes tika izvarotas, un laupīšanas notika ik dienas. Lielākā daļa mūsu lopu tika nozagti.

1945. gada jūlijā tēvu arestēja. Septiņas naktis pēc kārtas viņš tika brutāli pratināts, bet pēc tam atlaists. Trīs mēnešus vēlāk viņu atkal apcietināja un aizveda. Kopš tās dienas mēs viņu vairs neredzējām. Pēc tam divi poļi uzdevās par mūsu saimniecības īpašniekiem un pārņēma to savā ziņā. 1946. gada aprīlī visiem  vācu tautības ciemata iedzīvotājiem bija jādodas prom, ņemot līdzi tikai tik daudz, cik varēja panest.

Māte bija gatava šādam pavērsienam un nekrita panikā. Lielā grozā ar riteņiem viņa bija salikusi gultas piederumus, un katram no mums tika sagatavota mugursoma ar pašu nepieciešamāko. Poļu karavīri sadzina mūs lopu vagonos, katrā pa 30 cilvēkiem. Pēc divām nedēļām mēs nonācām galamērķī — ziemeļrietumu Vācijā, netālu no Nīderlandes robežas.

Varas pārstāvji mums un mūsu radiniekiem, kopumā 19 cilvēkiem, ierādīja divas istabas kādā lauku sētā 8 kilometrus no Kvakenbrikas. Vēlāk dažiem radiniekiem ierādīja dzīvesvietu pie citiem saimniekiem un mums vairs nebija tik ļoti jāsaspiežas.

Māte ļoti uzupurējās mūsu labā un bieži vien neēda, lai mēs, bērni, varētu paēst. Pirmajā ziemā mums trūka arī malkas un istabu sienas un griestus klāja bieza ledus kārta, tā ka istabas atgādināja ledus alas. Par laimi, mums bija līdzi siltas segas, tāpēc mēs nenosalām.

Sastopam Jehovas lieciniekus

Kaut kad 1949. gadā mātes brāļa sieva iedeva viņai žurnālu Sargtornis. Lasot vienu no rakstiem, mātei atausa atmiņā, ka kara laikā viņa pa radio bija dzirdējusi, kā Hitlers nozākā par ”slaku” kādu ļaužu grupu, kas paredzēja Vācijas krišanu. Māte bija domājusi, kas gan ir šie cilvēki. Izlasījusi Sargtornī, ka tie ir bijuši Jehovas liecinieki, viņa ieinteresējās un nolēma studēt Bībeli.

Kādu dienu 1954. gada aprīlī es satiku Jehovas lieciniekus, kas mācīja mātei Bībeli. Pēc Bībeles stundas es piekritu paņemt brošūru Vai ir iespējama laimīga dzīve uz zemes mūžīgi? un abonēt Sargtorni. Izlasījis brošūru, es biju pārliecināts, ka esmu atradis patiesību. Tāpēc es to iedevu izlasīt savai saimniecei. Kad pajautāju viņas viedokli par to, viņa sacīja: ”Domas ir ļoti jaukas, bet tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība. Es tam vienkārši nevaru ticēt.”

”Bet es esmu pārliecināts, ka tā ir patiesība,” es viņai atbildēju, ”un es tai sekošu.” Nogrozījusi galvu, viņa teica: ”Šī vēsts ir domāta miermīlīgiem cilvēkiem. Tu esi pārāk mežonīgs, lai būtu liecinieks.” Tomēr es sāku mainīties.

Tā kā tuvumā nedzīvoja neviens Jehovas liecinieks, es pats studēju Bībeli un katru nedēļu braucu ar divriteni desmit kilometrus, lai apmeklētu viņu sapulces. Pēc kāda laika es apmeklēju rajona kongresu, uz ko bija sapulcējušās vairākas Jehovas liecinieku draudzes, lai pielūgtu Dievu. Šī kongresa laikā es pirmo reizi kopā ar citiem devos sludināt. Drīz es to darīju regulāri. 1954. gada 14. jūlijā mēs ar māti kristījāmies. Vēlāk par liecinieci kļuva arī mana vecāmāte, kurai tad bija 80 gadi.

Darbs lauku saimniecībā man aizņēma pārāk daudz laika, tāpēc es to pametu un sāku strādāt dabas rezervātā. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz nelielo Reitlingenas pilsētu Štutgartes tuvumā, un tur mana jaunākā māsa Ingrīda kļuva par Jehovas liecinieci. Mēs ar Ingrīdu esam vienīgie bērni, kas pieņēmām patiesību.

Sludinu pilnu slodzi

1957. gadā māte panāca, ka tēvs tiek juridiski atzīts par mirušu, un viņa sāka saņemt pensiju, ar kuru varēja izdzīvot bez mana atbalsta. Tā kā mani ģimenes pienākumi samazinājās, es sameklēju pusslodzes darbu un tā paša gada aprīlī kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. Pēc kāda laika es saņēmu uzaicinājumu kalpot par speciālo pionieri. Izdzirdējis par to, kāds Jehovas liecinieks uzaicināja mani uz savu biroju un teica: ”Man šķiet, ka tev noderēs neliela palīdzība,” — un iedeva man 500 vācu markas. Par šo naudu es nopirku visu nepieciešamo apģērbu, un vēl 200 markas palika pāri.

1960. gadā es pieteicos kalpot Austrijā, un tur es sludināju Šeibsas ciematā un neilgi arī Lincā, bet tajā pašā gadā es ar motociklu cietu nopietnā avārijā un salauzu labo kāju.  Pēc vairākām operācijām es spēju turpināt kalpošanu. Taču 1962. gadā man bija jāatgriežas Reitlingenē, lai nokārtotu uzturēšanās atļauju. Reitlingenē mani vēlreiz operēja, lai no kājas izņemtu ievietoto metāla stieni. Uz sešiem mēnešiem es pārtraucu pioniera kalpošanu, lai varētu nopelnīt naudu ārstēšanās izdevumu segšanai.

Kad manu draudzi apmeklēja ceļojošais pārraugs, viņš man ieteica pieteikties darbam Jehovas liecinieku Vācijas filiālē, kas toreiz atradās Vīsbādenē. Es paklausīju un jau pēc divām nedēļām saņēmu telegrammu, kurā biju lūgts ierasties pēc iespējas ātrāk. Pēc nedēļas, 1963. gada maijā, es jau biju Bētelē (tā dēvē filiāles) un strādāju pie rotācijas iespiedmašīnas, ar kuru izgatavoja žurnālus.

Cītīgi mācos

Bētelē, kas ir labākā vieta, kur esmu dzīvojis, es ātri pieradu pie saspringtā darba. 1965. gadā es viesojos Spānijā, kur slepus ievedu bībelisko literatūru, jo sludināšana tur bija aizliegta. Šī brauciena iespaidā es nolēmu iemācīties kādu svešvalodu, un es izvēlējos angļu valodu. Es izmantoju katru iespēju mācīties. Ap šo laiku Vācijā tika izveidota pirmā angļu valodas grupa, kurai es pievienojos. Pirmoreiz, kad es studēju Sargtorņa studējamo rakstu angļu valodā, man aizgāja septiņas stundas. Otrajā reizē, kad es tiku galā piecās stundās, es sapratu, ka progresēju.

1966. gadā es saņēmu uzaicinājumu doties uz ASV un mācīties Gileādas skolā, kurā Jehovas lieciniekus sagatavo misionāru darbam. Es tiku uzņemts 43. grupā. Pēc izlaiduma, 1967. gada aprīlī, mani ar Ginteru Reški nosūtīja uz Gabonu. Ieradušies Gabonas galvaspilsētā Librevilā, mēs apmetāmies mazītiņajā istabiņā, ko jau pieminēju sākumā, un savas drēbes turējām pakārtas ēdamistabā. Pēc sešiem mēnešiem mēs pārcēlāmies uz citu misionāru māju.

Gabonā man vislielākās galvassāpes sagādāja franču valoda. Tomēr pēc neatlaidīgām pūlēm man to izdevās kaut kādā mērā apgūt. Bet tad, 1970. gadā, sludināšana Gabonā pēkšņi tika aizliegta un misionāriem tika dotas divas nedēļas, lai atstātu valsti.

Centrālāfrikas Republikā

Kopā ar citiem misionāriem es devos uz Centrālāfrikas Republiku. Kaut arī valsts oficiālā valoda bija franču valoda, mums bija jāmācās sango, lai varētu sludināt lielākajai daļai iedzīvotāju. Mums lika doties uz Bambari, kas atrodas gandrīz 300 kilometrus no galvaspilsētas Bangi, un ierīkot misionāru māju. Bambari nebija ne elektrības, ne ūdensvada, toties tajā bija divas draudzes, kam bija nepieciešama mūsu palīdzība. Eiropā gūtā karalaika pieredze man atviegloja pielāgošanos dzīves apstākļiem, kas valdīja Bambari, kā arī citās vietās, kur uzturējos vēlāk.

 Pēc diviem Bambari pavadītiem gadiem mani iecēla par ceļojošo pārraugu. Valstī bija 40 draudzes, un katrā draudzē, kas man bija jāapmeklē, es pavadīju vienu nedēļu. Man bija maza automašīna, bet, kad zemes ceļi kļuva pārāk slikti, es izmantoju sabiedrisko transportu.

Visā valstī vienīgā vieta, kur remontēja automašīnas, bija Bangi. Tā kā man bija daudz jāceļo, es iegādājos instrumentus un grāmatas par auto remontu un lielākoties pats laboju savu mašīnu. Reiz, kad līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai bija 60 kilometri, salūza kardānvārpstas stiprinājums un automašīna nekustējās ne no vietas. Man nekas cits neatlika kā sadabūt kādu koka gabalu un pašam uzmeistarot stiprinājumu. Izmantodams daudz smērvielas, es to visu sastiprināju ar stiepli kopā, un tā man izdevās turpināt ceļu.

Kalpošanu lauku apvidos ļoti apgrūtināja fakts, ka lasīt un rakstīt prata tikai nedaudz cilvēku. Kādā draudzē, kurā es viesojos, vienīgajam cilvēkam, kas prata lasīt, bija runas defekts. Studēšanai paredzētais Sargtorņa raksts bija ārkārtīgi sarežģīts, bet, redzot, cik centīgi draudzes locekļi pūlējās uztvert apskatāmās domas, mana ticība ļoti stiprinājās.

Vēlāk es viņiem pavaicāju, ko viņi gūst no nodarbībām, kuras pilnībā neizprot. Viņu atbilde mani spēcīgi ietekmēja: ”Mēs viens otru uzmundrinām.” (Ebrejiem 10:23—25.)

Kaut arī lielākā daļa kristīgo brāļu neprata ne lasīt, ne rakstīt, es no viņiem smēlos daudzas dzīves gudrības. Es dziļāk sapratu, cik nozīmīgs ir Bībeles padoms ”citus uzskatīt augstākus par sevi”. (Filipiešiem 2:3.) No afrikāņu brāļiem es varēju mācīties, kā paust mīlestību, laipnību un viesmīlību un kā izdzīvot Āfrikas vientuļajos plašumos. Atvadu vārdi, ko izlaiduma dienā mums bija teicis toreizējais Gileādas skolas direktors Neitans Nors, manās acīs ieguva jaunu nozīmi. Viņš teica: ”Esiet pazemīgi, nekad neuzskatiet, ka mēs visu zinām. Mēs nezinām. Mums vēl ir daudz jāmācās.”

Dzīve Āfrikas plašumos

Apmeklēdams draudzes, es dzīvoju pie vietējiem brāļiem. Parasti mana apciemojuma nedēļa bija sava veida svētki, it īpaši bērniem, jo draudzes locekļi bija sevišķi pūlējušies, lai nevienam netrūktu ēdamā, un bija gājuši medīt vai zvejot.

Kad dzīvoju kopā ar brāļiem viņu būdās, es dabūju nogaršot itin visu — sākot ar termītiem un beidzot ar ziloņa gaļu. Es regulāri tiku cienāts ar pērtiķu gaļu, bet meža cūkas un dzeloņcūkas gaļa bija īpaši garda. Protams, ne katru dienu bija bagātīgs mielasts. Sākumā arī pagāja kāds laiks, kamēr mans organisms pierada pie šādas ēdienkartes, bet, kad tas bija noticis, mans vēders spēja tikt galā bezmaz ar visu, ko man pasniedza. Turklāt es noskaidroju, ka papaijas augļi kopā ar sēklām uzlabo gremošanu.

Āfrikas laukos var notikt visnegaidītākās lietas. Reiz, kad es nomazgājies nācu ārā no upes, kāda meitene, kas bija ieradusies pēc ūdens, ieraudzījusi mani, sāka skaļi kliegt un metās prom. Viņa mani bija noturējusi par baltu senču garu, kas mājo ūdenī. Pēc afrikāņu ticējumiem, tas var pavilkt cilvēku  zem ūdens un noslīcināt. Kad viens no brāļiem mēģināja paskaidrot, ka es esmu ceļojošs sludinātājs, nevis gars, ļaudis negribēja ticēt. Viņi iebilda: ”Baltais cilvēks nekad nebūtu nācis tik tālu.”

Daudzas naktis es pārlaidu zem klajas debess svaigā gaisā. Es nekad nešķīros no moskītu tīkla, jo tas pasargāja ne vien no odiem, bet arī no čūskām, skorpioniem, žurkām un citiem radījumiem. Kādu nakti, gulēdams zem moskītu tīkla un uzspīdinādams kabatas bateriju, es ieraudzīju, ka to ir noklājušas klejotājskudras. Es tai pašā momentā ņēmu kājas pār pleciem, jo klejotājskudras, lai arī sīkas, var nogalināt pat lauvas. Vairākkārt es esmu pieredzējis klejotājskudru uzbrukumu, un moskītu tīkls mani ir pasargājis.

Atrazdamies Centrālāfrikas Republikas dienvidu daļā pie Kongo upes, es sludināju pigmejiem, īstiem dabas bērniem. Viņi ir gan prasmīgi mednieki, gan arī labi pārzina, kas ir ēdams un kas ne. Daži no viņiem prata sango valodu, un viņi ar prieku mūs uzklausīja. Parasti viņi piekrita atkārtotam apmeklējumam, bet atgriežoties mēs konstatējām, ka viņi jau ir devušies tālāk. Toreiz neviens no viņiem nekļuva par Jehovas liecinieku, bet vēlāk es uzzināju, ka Kongo Republikā daži pigmeji ir pieņēmuši patiesību.

Piecus gadus es kalpoju par rajona pārraugu Centrālāfrikas Republikā. Pārsvarā apmeklēdams draudzes, kas atradās lauku apvidos, es krustu šķērsu izceļoju valsti.

Strādāju Nigērijas filiālē

1977. gada maijā mani uzaicināja kalpot Jehovas liecinieku Nigērijas filiāles birojā Lagosā. Tolaik šajā Āfrikas valstī ar vislielāko iedzīvotāju skaitu bija gandrīz 100 000 liecinieku un kādi 80 cilvēki strādāja filiālē. Mani norīkoja strādāt garāžā, kur manos pienākumos ietilpa automašīnu tehniskā apkope un remonts.

1979. gadā es atkal pievērsos lauksaimniecībai, ar ko biju nodarbojies jaunības gados Eiropā. Saimniecība, kur tika audzēta pārtika filiāles darbiniekiem, atradās Ilaro, apmēram 80 kilometrus no Lagosas. Strādādams tur, es sapratu, ka zemkopība tropisko lietus mežu rajonā ne tuvu nelīdzinās saimniekošanai Eiropā. Pēc trīsarpus gadiem es atgriezos Lagosā, lai no jauna strādātu garāžā.

1986. gadā mani aizsūtīja uz Igiedumu, apmēram 360 kilometrus no Lagosas, kur tika celts jauns, plašs filiāles ēku komplekss. Šīs ēkas tika veltītas Jehovam 1990. gada janvārī. Kompleksā ietilpst tipogrāfija, neliela saimniecība un dzīvojamās ēkas, kas domātas vairāk nekā 500 darbiniekiem. Komplekss aizņem 60 hektārus lielu platību, ko no visām pusēm ieskauj gandrīz divus metrus augsta sēta. Pašlaik es pārraugu darbu saimniecībā un visas teritorijas uzturēšanu kārtībā, par ko rūpējas apmēram 35 cilvēki.

Ir pagājuši apmēram 27 gadi, kopš es dzīvoju Nigērijā, un es ar dziļu gandarījumu pildu dažādos uzdevumus filiālē. Man ir prieks, ka mana māte palika uzticīga Jehovam un jaunākā māsa Ingrīda, kas 14 gadus bija speciālā pioniere, kopā ar vīru joprojām kalpo Jehovam.

Par spīti dažādajām grūtībām, ko esmu pieredzējis, kalpošana Jehovam un garīgajiem brāļiem Rietumāfrikā man ir sagādājusi patiesu prieku. Es esmu pateicīgs par to, ka līdz pat šim brīdim man ir laba veselība, un es ļoti vēlos to saglabāt, lai arī turpmāk varētu aktīvi kalpot mūsu varenajam Dievam Jehovam.

[Karte 21. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Nigērija

Centrālāfrikas Republika

Gabona

[Norāde par autortiesībām]

Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 18. lpp.]

Kopā ar māti Gertrūdi un māsu Ingrīdu 1939. gadā

[Attēls 20. lpp.]

Kad biju misionārs Gabonā

[Attēls 20. lpp.]

Centrālāfrikas Republikā es viesojos šādos ciematos