Londonas Tauers — trauksmainas vēstures liecinieks
Londonas Tauers — trauksmainas vēstures liecinieks
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ
LONDONĀ pašā Temzas krastā slejas viens no slavenākajiem vēstures pieminekļiem pasaulē — Londonas Tauers. Teju tūkstoš gadu šim varenajam cietoksnim, pilij un cietumam ir bijusi nozīmīga vieta Anglijas trauksmainajā vēsturē. Pa Tauera vārtiem ir iegājuši karaļi un karalienes, galminieki un garīdznieki, politiķi un tiesneši — daļa atgriezās attaisnoti, bet citus vairs nekad neredzēja dzīvus. Kāpēc Tauers tika uzcelts, un kādi traģiski notikumi, kas tajā ir risinājušies, ir ietekmējuši Anglijas vēsturi?
Karaliskais cietoksnis
Pēc tam, kad 1066. gadā Normandijas hercogs Vilhelms bija iekarojis Angliju, viņš pavēlēja uzcelt vairākus cietokšņus, lai iebiedētu naidīgi noskaņotos anglosakšus. Visiespaidīgākais no tiem tapa Londonas teritorijā. Senās romiešu pilsētas mūru dienvidaustrumu stūrī vispirms tika uzcelts koka nocietinājums, bet drīz vien tā vietā pacēlās milzīga mūra celtne — Lielais tornis. Četrstūrainā būve, kas bija 32 metrus plata un 36 metrus gara, slējās 27 metru augstumā un iedvesa bailes vietējos iedzīvotājos. Kad vēlāk viens no karaļiem pavēlēja ēku nobalsināt, tā ieguva Baltā torņa nosaukumu.
Nākamo karaļu laikā tika uzbūvēti vēl vairāki dažāda lieluma torņi, visas ēkas tika apjoztas ar diviem masīviem mūriem un dziļu aizsarggrāvi. Tā šis komplekss — Londonas Tauers — kļuva par vienu no stiprākajiem cietokšņiem Eiropā. Tauers vairākkārt sniedza patvērumu monarhiem, kas glābās no pašu dumpīgajiem
pavalstniekiem, un pilsoņu karu laikā uzvarētāji bija tie, kuri bija ieņēmuši Taueru — spēka un varas simbolu. Mierīgākos laikos, kad tika kronēts jauns monarhs, Tauerā iesākās svinīgā kronēšanas dienas procesija. Kad Tauerā apmetās karalis ar svītu, viņi dzīvoja greznos pils apartamentos, kur rīkoja saviem draugiem krāšņas dzīres. Turpretī karaļa ienaidnieki tika uzņemti pavisam citādi.Valsts cietums
Tauers, kurā pirmais ieslodzītais, cik zināms, nonāca 1100. gadā, bija īpašs cietums, kurā ieslodzīja tikai ietekmīgus, augstdzimušus ļaudis. Tauerā ir pabijuši sakauti Skotijas un Francijas karaļi, kā arī aristokrāti un garīdznieki, kas bija krituši valdnieka nežēlastībā vai kļuvuši par nodevējiem. Tauerā dažreiz tika izpildīti nāvessodi, un reizēm tur notika pat slepkavības. Tauerā tika nogalināts Henrijs VI, kā arī 12 gadus vecais Edvards V un viņa jaunākais brālis.
Cietumniekiem tika ierādīta jebkura brīva telpa, un vieni tika stingri uzraudzīti, bet citiem ļāva netraucēti pārvietoties visā cietokšņa teritorijā. Arī ieslodzījuma ilgums bija dažāds. Piemēram, Viljams Penns, kas vēlāk Amerikā nodibināja Pensilvānijas koloniju, savu reliģisko uzskatu dēļ pavadīja Tauerā astoņus mēnešus. Savukārt Francijas karaļa brāļadēls Orleānas hercogs Šarls, kas nokļuva apcietinājumā pēc sakāves kādā kaujā, ar pārtraukumiem pavadīja Tauerā 25 gadus, kamēr tika samaksāts milzīgs izpirkums. Galminieks, jūrasbraucējs un rakstnieks sers Volters Rolijs pavadīja Tauerā 13 gadus, rakstīdams savu Pasaules vēsturi, pēc tam, neilgi izbaudījis brīvību, viņš tika sodīts ar nāvi.
Nāvessodi kļūst biežāki
Tikai reformācijas laikā Tauers kļuva par ieslodzījuma vietu, kur valdīja nežēlīga attieksme pret cietumniekiem. Izmisīgi vēlēdamies vīriešu kārtas troņmantnieku, Henrijs VIII sarāva saites ar Romas katoļu baznīcu, lai varētu šķirties no savas sievas, un sāka izrēķināties ar tiem, kas atteicās viņu atzīt par Anglijas baznīcas galvu. Kad arī Henrija otrā sieva Anna Boleina nelaida pasaulē dēlu, viņa tika apsūdzēta nodevībā un laulības pārkāpšanā, un viņai kopā ar brāli un vēl četriem cilvēkiem tika nocirsta galva. Henrija piekto sievu Katrīnu Hovardu piemeklēja līdzīgs liktenis. Arī daudzi augstmaņi, kuru dzīslās ritēja karaliskas asinis un kuri līdz ar to varēja pretendēt uz troni, tika iemesti Tauerā un mira uz ešafota.
Kad pie varas nāca Henrija mazgadīgais dēls Edvards VI, kas bija protestantiski noskaņots, nežēlīgā izrēķināšanās turpinājās. Pēc sešiem gadiem viņš nomira un tronī kāpa Henrija
meita Marija, dedzīga katoliete. Viņa bez vilcināšanās sodīja ar nāvi sešpadsmitgadīgo lēdiju Džeinu Greju un viņas vīru, kurus citi bija izmantojuši par marionetēm cīņā par varu. Tagad bija pienākusi protestantu kārta kāpt uz ešafota. Vairākas baiļpilnas nedēļas Tauerā pavadīja arī Marijas pusmāsa Elizabete, bet vēlāk, kad viņa pati bija tikusi karalienes godā, Elizabete apcietināja un sodīja ar nāvi tos, kas nevēlējās atteikties no katoļticības vai pretojās viņas valdīšanai.Lai gan Tauerā ir pabijuši tūkstošiem ieslodzīto, tikai piecas sievietes un divi vīrieši tika sodīti ar nāvi pašā cietoksnī, tā aiztaupot viņiem publisku pazemojumu. Trīs no sievietēm bija karalienes — Anna Boleina, Katrīna Hovarda un Džeina Greja, kas bija valdījusi tikai deviņas dienas. Pārējie nāvessodi, lielākoties galvas nociršana, parasti tika izpildīti uz tuvējā Tauera pakalna, un tajos noskatījās milzīgs, trokšņains pūlis. Nocirstā galva tika izlikta uz Londonas tilta citiem par brīdinājumu, bet pārējās mirstīgās atliekas tika aizvestas atpakaļ uz Taueru un apglabātas zem kapelas grīdas. Kopumā tur tika apbedīti vairāk nekā 1500 cilvēku.
Ja bija dota oficiāla atļauja, cietumniekus dažreiz spīdzināja, lai izspiestu no viņiem atzīšanos. 1605. gadā Gajs Fokss, kas bija piedalījies tā dēvētajā šaujampulvera sazvērestībā, kuras mērķis bija uzspridzināt karali un parlamentu, pirms sodīšanas ar nāvi tika spīdzināts uz Tauera moku sola, lai viņš atklātu pārējo sazvērnieku vārdus.
17. gadsimtā Anglija un Tauers neilgu laiku atradās Olivera Kromvela un parlamentāriešu kontrolē, bet pēc monarhijas atjaunošanas un Čārlza II kāpšanas tronī aizvien mazāk cilvēku tika nosūtīti uz Taueru. 1747. gadā Tauera pakalnā pēdējo reizi tika izpildīts nāvessods, tomēr Tauers vēl nebija pilnībā zaudējis valsts cietuma funkcijas. Pirmā pasaules kara gados tajā tika ieslodzīti un nošauti 11 vācu spiegi. Otrā pasaules kara laikā Tauerā īsu brīdi tika turēti kara gūstekņi, kuru vidū bija arī Hitlera vietnieks Rūdolfs Hess. Pēdējais nāvessods Tauera sienās tika izpildīts 1941. gada augustā spiegam Jozefam Jakobsam.
Tauera sargi un kroņa dārglietas
Jau kopš pašiem pirmsākumiem gan Tauers, gan ieslodzītie tika apsargāti. Taču 1485. gadā tika izveidota īpaša Tauera sargu vienība. Tajos laikos apcietinātie bieži tika atvesti pa upi un ievesti Tauerā pa Nodevēju vārtiem. Ja apsūdzētais atgriezās no tiesas, sanākušais pūlis raudzījās, kā cietumsargs tur savu cirvi. Cirvja asmens, kas pavērsts pret apcietināto, bija zīme, ka gaidāms kārtējais nāvessods.
Mūsdienās joprojām pastāv īpašā sargu vienība, bet tagad viņi galvenokārt vada ekskursantu grupas. Svinīgos pasākumos viņi velk mugurā grezno Tjūdoru laika uniformu koši sarkanā un zeltainā krāsā ar baltu, krokotu apkakli, bet ikdienā viņi tērpjas Viktorijas laika tumši zilajās uniformās. Tautā sargus dēvē par ”bīfīteriem” (”liellopu gaļas ēdājiem”). Iespējams, londonieši šādi iesauca Tauera sargus bada laikos, lai paustu savu nicinājumu, jo sargiem arvien tika piešķirta liellopu gaļas deva, lai viņi paliktu uzticīgi kronim, kamēr pārējie pilsētnieki dzīvoja badā.
Viens no sargiem ir atbildīgs par Tauera lielajiem kraukļiem. Saskaņā ar ticējumu, Angliju piemeklēs nelaime, ja kraukļi kādreiz pametīs Taueru, tāpēc kraukļu spārni tiek apgriezti.
Sargi apsargā arī Dārglietu namu, kurā atrodas slavenie britu karaļnama dārgumi, kas kopš 17. gadsimta ir apskatāmi plašākai sabiedrībai. Vislielākais briljants pasaulē, Kalinans I, ir tikai viens no daudzajiem dārgakmeņiem, kas iestrādāti karaļnama joprojām izmantotajos kroņos, valsts ābolos un scepteros.
Zooloģiskais dārzs, naudas kaltuve un arsenāls
13. gadsimta sākumā karalis Džons Tauerā turēja lauvas, bet karaliskā zvērnīca vārda pilnā nozīmē izveidojās, kad viņa pēctecim Henrijam III Eiropas monarhi uzdāvināja trīs leopardus, leduslāci un ziloni. Lai gan dzīvnieki bija domāti karaļa un viņa galma izpriecām, visa Londona bija klāt un uzjautrinājās, kad lāci saites galā laida Temzā peldēties un ķert zivis. Gadu gaitā klāt nāca vēl citi eksotiski dzīvnieki, un Elizabetes laikā zvērnīca tika atvērta apmeklētājiem. Zvērnīcu slēdza 19. gadsimta 30. gados, kad dzīvnieki tika pārvesti uz jaunatklāto Londonas zooloģisko dārzu Rīdženta parkā.
Vairāk nekā 500 gadu Tauera teritorijā atradās Karaliskā naudas kaltuve. Viens no tās aktīvākajiem darba cēlieniem bija Henrija VIII valdīšanas laiks, kad tika slēgti klosteri un tiem atsavinātais sudrabs tika pārkalts monētās. Tauerā glabājās arī svarīgi valsts dokumenti, kā arī tajā tika gatavots un glabāts karaļa un viņa armijas bruņojums.
Pagātnes liecinieks
Patlaban Londonas Tauers ir viens no populārākajiem Lielbritānijas tūrisma objektiem. Tas nav daudz mainījies kopš agrākajiem laikiem, tāpēc, līkumojot pa bruģakmens ieliņām gar drūmajiem, pelēkajiem torņiem, Tauera apmeklētājiem gribot negribot nāk prātā vardarbība, ciešanas un traģēdijas, ko gadsimtu gaitā cilvēki te ir pieredzējuši. Cietokšņa trauksmainā pagātne precīzi raksturota piemiņas plāksnē, kas uzstādīta Tauera pakalnā bijušā ešafota vietā. Uz šīs nelielās plāksnes lasāms, ka tā ir uzlikta par piemiņu ”traģiskajai vēsturei un daudzajiem mocekļiem, kas savas ticības, valsts vai ideālu vārdā riskēja ar savu dzīvību un to zaudēja”.
[Attēli 13. lpp.]
Anna Boleina
Katrīna Hovarda
Džeina Greja
Viljams Penns
[Norādes par autortiesībām]
A. Boleina un K. Hovarda: no grāmatas Heroes of the Reformation, 1904; Dž. Greja: no grāmatas The World’s Famous Events; V. Penns: no grāmatas The Library of Historic Characters and Famous Events, 5. sēj., 1895
[Attēls 13. lpp.]
Dzīvoklis, kurā tika turēti ieslodzītie
[Norāde par autortiesībām]
Copyright Historic Royal Palaces
[Attēls 14. lpp.]
Tauera cietumsargs
[Norāde par autortiesībām]
Copyright Historic Royal Palaces
[Attēls 15. lpp.]
Dažas no karaļnama dārglietām
[Norāde par autortiesībām]
Kronis: ©/The Royal Collection © 2004, Her Majesty Queen Elizabeth II
[Attēls 15. lpp.]
16. gadsimta monēta ar Henrija VIII attēlu
[Norādes par attēlu autortiesībām 12. lpp.]
Augšā: © London Aerial Photo Library/CORBIS; Tauera sargs: Copyright Historic Royal Palaces