Ciemos pie ”izmiruša” putna
Ciemos pie ”izmiruša” putna
MANI allaž ir valdzinājusi putnu daudzveidība un skaistums, tāpēc, kad gatavojos doties uz Bermudu salām, mani ieinteresēja ziņa, ka tur sastopams kāds ļoti rets putns, ko sauc par Bermudu vētrasputnu. ”Pēdējā niecīgā šīs sugas populācija.. mājo Kāslhārboras salu grupā, visnomaļākajā Bermudu nostūrī. Tur tie tiek rūpīgi novēroti un stingri aizsargāti,” stāstīts kādā putnu noteicējā.
Tā kā es ļoti vēlējos pats savām acīm apskatīt šo eksotisko putnu, es sazinājos ar bijušo Bermudu vides aizsardzības dienesta darbinieku doktoru Deividu Vingeitu, kurš tagad ir devies pensijā, bet tolaik pildīja rezervāta pārziņa amatu Kāslhārboras salu grupā. Doktors Vingeits laipni uzaicināja mani kopā ar viņu doties ekskursijā uz aizsargājamo teritoriju, kur ligzdo Bermudu vētrasputni.
”Dzīvs muzejs”
Bermudu salas atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 900 kilometru attālumā no Ziemeļamerikas austrumu krasta, un Kāslhārboras dabas rezervāts ir izvietojies līdzās salu grupas galvenajām salām. Lielākā no deviņām mazajām rezervāta saliņām ir Nonsačas sala. Tās platība ir aptuveni seši hektāri, un tā atrodas Bermudu austrumu daļā. Doktora Vingeita vadībā šī sala ir izveidota par ”dzīvu muzeju”, lai saglabātu un no jauna ieviestu vietējās Bermudu augu un dzīvnieku sugas.
Ir skaista, saulaina diena, kad mēs doktora Vingeita mazajā motorlaiviņā dodamies no Nonsačas uz kaimiņu salu. Zemu pār rāmo jūru slīd zivju ērglis, kura spārnu apakšas baltajās spalvās atspulgojas ūdens dzidrais zilums. Apkārt lidinās baltastes faetoni, aizrautīgi nododamies savām kāzu dejām, un to garās astes spalvas līgani šūpojas augšup lejup. Citos apstākļos es būtu sajūsmā par šo skatu, bet šobrīd man prātā ir vienīgi Bermudu vētrasputni.
”Izmirušā” putna atgriešanās
Deivids Vingeits stāsta: ”Jau agrīnie ieceļotāji ir minējuši jūras putnus, kas ierodas sauszemē vienīgi naktīs, turklāt tikai ligzdošanas laikā — abas šīs pazīmes ir raksturīgas Bermudu vētrasputniem. Tajos senajos laikos šo putnu bija neskaitāmi daudz, taču vēlāk situācija mainījās. Ap 1560. gadu spānieši Bermudu salās ieveda cūkas, un tā vētrasputniem bija īsta katastrofa, jo cūkas ēda to olas un, liekas, arī cāļus un pat pieaugušus putnus. Arī cilvēki, kas dzīvoja salās, bieži vien medīja vētrasputnus uzturam. Kad 1614. gadā Bermudās nejauši ieviesa žurkas, putnu populācija vēl vairāk saruka. Žurkas peldus nokļuva uz mazajām saliņām, kur atradās vētrasputnu ligzdas, un iznīcināja olas un mazos putnēnus. Putni, kuru skaits sākotnēji bija mērāms daudzos tūkstošos, izzuda tik strauji, ka jau 1630. gadā tos uzskatīja par pilnīgi izmirušiem.”
”Bet kā Bermudu vētrasputnus atklāja no jauna?” es jautāju, pacēlis balsi, lai pārspētu laivas motora rūkoņu.
Doktors Vingeits atbild: ”1906. gadā dabaszinātnieks Luiss Moubrejs kādā no Kāslhārboras salām pamanīja neparastu jūras putnu. Galu galā tika noteikts, ka tas bijis Bermudu vētrasputns. 1935. gadā tika atrasts šo vētrasputnu jaunulis, kas bija nosities, ietriecoties bākā, un 1945. gadā Bermudās, Kūpera salā, krastā tika izskalots pieaudzis putns. Ar šīm liecībām pietika, lai organizētu ekspedīciju, kuras mērķis bija meklēt vēl kādus šīs ”izmirušās” sugas īpatņus. Ekspedīciju vadīja Roberts Mērfijs no Amerikas Dabaszinātņu muzeja un Bermudu Nacionālā akvārija kurators Luiss Moubrejs, kura tēvs bija tas pats Luiss Moubrejs, kas 1906. gadā bija ieraudzījis Bermudu vētrasputnu.”
Smaidot Deivids Vingeits atceras: ”Jutos ārkārtīgi pagodināts, kad arī mani uzaicināja piedalīties ekspedīcijā, jo es taču tolaik biju tikai piecpadsmitgadīgs skolas puika, kas aizrāvies ar putniem. Tā svētdiena — 1951. gada 28. janvāris — ir ietekmējusi visu manu turpmāko dzīvi. Nekad neaizmirsīšu sajūsmu doktora Mērfija sejā, kad viņiem ar Moubreju izdevās noķert dzīvu Bermudu vētrasputnu, ko viņi bija pamanījuši kādā dziļā plaisā. Valdība nekavējoties pasludināja Kāslhārboras salas par vētrasputnu rezervātu. 1961. gadā rezervātam pievienoja arī Nonsačas salu, un nākamajā gadā mēs ar sievu pārcēlāmies uz turieni, lai es varētu pildīt rezervāta pārziņa pienākumus.”
”Cik vētrasputnu jūs atradāt tajā pirmajā ekspedīcijā?” es painteresējos, kad esam piebraukuši jau pavisam tuvu salai.
”Pirmajā gadā — tikai astoņus perējošus pārus,” atbild doktors Vingeits. ”Uziet ligzdu vietas bija tik grūti, ka pagāja desmit gadi, līdz mums izdevās apzināt visu populāciju, ko tolaik veidoja 18 ligzdojoši pāri. Kad bija aizritējuši vēl 35 gadi, kuru gaitā putni tika stingri aizsargāti, populācija bija pieaugusi līdz 52 pāriem.”
Cilvēku palīdzība
”Bermudu vētrasputni ligzdo divus līdz trīsarpus metrus garās alās, kas beidzas ar līkumu, lai perēkli neapspīdētu gaisma,” doktors Vingeits turpina. ”Lai vairotu ligzdošanas vietas, mēs sākām rakt mākslīgas alas — izrakām nelielus grāvjus un tad no augšas nosedzām tos ar betonu. Ligzdas kambarim alas galā ir ierīkots noņemams jumts, lai mēs varētu kontrolēt, vai ligzdā ir ola vai putnēns, vai arī neizšķīlusies ola — vanckars. Ja ola kaut kāda iemesla dēļ nav izšķīlusies, kad vecāki to pamet, mēs to varam paņemt, lai mēģinātu noskaidrot, kāpēc tā ir noticis. Sešdesmito gadu vidū putnus apdraudēja DDT. Šim pesticīdam uzkrājoties organismā, putni sāka dēt olas ar tik plānām čaumalām, ka tās plīsa pušu. Patlaban mēs esam noraizējušies, ka tādas ķimikālijas kā PHB [polihlorētie bifenili] var izraisīt līdzīgas patoloģijas. Ziemeļamerikā un Eiropā PHB gan ir aizliegti, bet daudzās attīstības zemēs šāda aizlieguma nav.”
Bez tikko minētajām ir arī citas problēmas. ”Bermudu vētrasputniem nemitīgi ir jākonkurē par ligzdu vietām ar agresīvākajiem baltastes faetoniem,” stāsta doktors Vingeits. ”Piemēram, vētrasputns izraugās vietu aiz kādas seklas iedobes, bet faetons pēc tam apmetas tieši pie ieejas alā. Bieži vien gadās, ka nekaunīgais iebrucējs iznīcina vētrasputnu olu vai nonāvē jau izšķīlušos mazuli. Abu šo sugu putni ik gadus atgriežas perēt vecajā vietā, tāpēc katru gadu konflikts atkārtojas. Lai pasargātu vētrasputnus, mēs esam sākuši aizsegt ieeju alā ar vienkāršu koka plāksni, kurā izzāģēts ovāls caurums, kas ir tieši tik liels, lai vētrasputns varētu tikt iekšā, bet faetons, kas ir nedaudz lielāks, nespētu izspraukties cauri. Šajā gadījumā [trīs milimetru] starpība, var teikt, ir dzīvības un nāves jautājums.”
Rezervātā
Beidzot esam ieradušies mazajā saliņā un uzmanīgi izkāpjam uz viļņu apskalotiem akmens bluķiem. Lai nokļūtu pie ligzdām, mums jārāpjas pa stāvām, robotām klintīm. Kāda ligzda atrodas tik nepieejamā vietā, ka līdz tai var tikt vienīgi pa kāpnēm. Doktors Vingeits acīmredzot ir ieradis šeit kāpelēt, bet man tas ir vienreizējs un satraucošs piedzīvojums.
Vingeits izpēta katru alu un meklē pazīmes, kas liecina, vai tā joprojām ir apdzīvota. Viņš skatās, vai pie alas ir putnu pēdas, kas ved iekšā vai ārā, un pārbauda, vai ligzdā nav neizšķīlusies ola. Mēs atrodam vienu vanckaru, bet vētrasputnu pāris vēl nav pametis ligzdu, tāpēc Vingeits atstāj olu perēklī. Diezgan bieži gadās, ka vētrasputni neatlaidīgi turpina perēt, pat ja dīglis olā ir gājis bojā. Taču kādā citā alā Vingeits gluži negaidot ierauga mazuli, kaut gan viņš iepriekš nebija pat manījis, ka tur vispār izdēta ola. Šis priecīgais atklājums atsver vilšanās sajūtu, ko sagādāja nesekmīgā dējuma atrašana.
Ir vērts pūlēties, lai aizsargātu šos putnus, — es to saprotu skaidrāk par skaidru, kad Deivids Vingeits paceļ kādas ligzdas jumtu un es ieraugu perēklī tupam pūkainu, pelēku spalvu kamoliņu. Tas ir vētrasputnu mazulis, kas ik pa brīdim nemierīgi sarosās, spožās gaismas iztraucēts. Citās alās man ir iespēja aplūkot arī perējošus pieaugušos putnus.
Doktors Vingeits daudzreiz ir centies palīdzēt vētrasputnu mazuļiem, kas nokļuvuši nelaimē. Piemēram, viņš piemin gadījumu, kad kādam mazulim uzbrucis faetons un salauzis tam knābi. Gribēdams par katru cenu glābt putnēnu, Vingeits knābi salīmējis, un viņam par lielu pārsteigumu un prieku savainotais putnēns izdzīvojis. Citreiz viņš atnesis uz mājām novārgušu mazuli, ko priekšlaicīgi pametuši vecāki. Viņš turējis to kastē un barojis ar garnelēm, kalmāriem, zivju eļļu un vitamīniem, līdz tas izaudzis un aizlidojis jūrā. Līdz šim Bermudu vētrasputnu aizsardzības pasākumi ir bijuši sekmīgi un putnu skaits pamazām ir audzis, tāpēc daudziem vides aizstāvjiem Bermudu vētrasputns pat ir kļuvis par cerības simbolu. Doktors Vingeits grib panākt, lai Nonsačas salā ligzdotu 1000 vētrasputnu pāru. Laiks rādīs, vai šis sapnis kādreiz īstenosies.
Ciemošanās pie ”izmirušajiem” putniem ir devusi man vielu pārdomām. Ja jau Radītājs pamana pat visparastāko zvirbuli, kas nokrīt zemē, kā gan lai viņš nepamanītu veselas sugas, kas nokļuvušas uz iznīcības sliekšņa. (Mateja 10:29.) Ir patīkami apzināties, ka pienāks laiks, kad cilvēki vairs neapdraudēs nevienu sugu, kas mājo uz zemes. (Jesajas 11:6—9.) (Atsūtīts.)
[Karte 16. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
BERMUDAS
Nonsačas sala
[Attēls 18. lpp.]
Bermudu vētrasputns alā
[Norāde par autortiesībām]
Jeremy Madeiros, Conservation Officer, Bermuda
[Attēls 18. lpp.]
Ieeja vētrasputna alā
[Attēls 18. lpp.]
Deivids Vingeits norāda uz plāksni, kas aizšķērso ieeju alā
[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]
Jeremy Madeiros, Conservation Officer, Bermuda
Zemeslode: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.
[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]
© Brian Patteson
Jeremy Madeiros, Conservation Officer, Bermuda