Ko nozīmē dzīvot ar emociju traucējumiem

EMOCIJU traucējumu plašā izplatība ir satraucoša parādība. Piemēram, tiek uzskatīts, ka vairāk nekā 330 miljoniem cilvēku pasaulē ir smaga depresija, kuras pazīmes ir neizturama nomāktība un nespēja izjust prieku par dzīvi. Daži aprēķini liecina, ka pēc 20 gadiem nopietnu slimību izplatības ziņā depresiju pārspēs tikai sirdsslimības. Depresija pat ir nodēvēta par ”psihisko slimību pasaules saaukstēšanos”.

Pēdējā laikā vairāk nekā agrāk tiek runāts par bipolārajiem afektīvajiem traucējumiem. Šai slimībai ir raksturīgas krasas garastāvokļa pārmaiņas, kas svārstās starp depresiju un māniju. ”Depresīvajā fāzē cilvēku var vajāt domas par pašnāvību. Mānijas fāzē viņam zūd spriestspēja un viņš nespēj saskatīt savas rīcības kaitīgumu,” teikts kādā nesen izdotā grāmatā, ko publicējusi Amerikas ārstu asociācija.

Uzskata, ka no bipolārajiem traucējumiem cieš 2 procenti ASV iedzīvotāju, un tas nozīmē, ka šajā valstī vien slimības skarto skaits sniedzas miljonos. Bet ar skaitļiem, protams, nav izsakāmas tās mocības, kādas cilvēkiem nodara emociju traucējumi.

Depresija — nepārvarama nomāktība

Lielākā daļa cilvēku kādreiz ir jutušies nomākti, taču parasti jau pēc dažām stundām vai dienām nomāktība atkāpjas. Depresijas gadījumā viss ir daudz nopietnāk. Psihologs Mičs Golents paskaidro: ”Cilvēki, kuriem depresijas nav, zina, ka negatīvas emocijas ar laiku pāriet, bet depresijas slimniekiem emocionāli pacēlumi mijas ar krīzēm un garastāvokļa svārstības var salīdzināt ar sajūtām, kādas rodas pasažierim vilcienā bez mašīnista. Viņš nezina, kā izkļūs no vilciena, kad tas notiks un vai vispār notiks.”

Depresijai ir daudz veidu. Ir cilvēki, kas slimo ar tā saukto gadalaiku depresiju, kuras izpausmes ir vērojamas noteiktos gadalaikos, parasti ziemā. Gadalaiku depresijas smagums bieži ir atkarīgs no tā, cik tālu ziemeļos cilvēks dzīvo un cik apmācies ir laiks, sacīts kādas ASV veselības organizācijas izdotā grāmatā. Lai gan gadalaiku depresiju parasti saista ar tumšām ziemas dienām, reizēm to var veicināt arī darbs slikti apgaismotās telpās, gadalaikam neraksturīgs ilgstošs mākoņains laiks un problēmas ar redzi.

Kas izraisa depresiju? Atbilde uz šo jautājumu nav skaidri zināma. Sava nozīme acīmredzot  ir iedzimtībai, tomēr lielākajā daļā gadījumu svarīgi ir ārēji faktori. Sievietēm depresijas diagnozi nosaka divas reizes biežāk nekā vīriešiem. * Bet tas nenozīmē, ka vīriešus šī slimība skartu reti. No 5 līdz 12 procentiem vīriešu kādā viņu dzīves posmā iestājas depresija.

Ja cilvēkam ir depresija, tā pārņem visu viņa būtību un ietekmē visas viņa dzīves jomas. Šeila, kas cieš no depresijas, stāsta: ”Tā pārņem tevi pilnīgi savā varā, sagrauj pārliecību par saviem spēkiem, pašcieņu, spēju skaidri spriest un pieņemt lēmumus, un, kad jau šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt, tad tā pāris reižu sažņaudz tevi vēl ciešāk, lai redzētu, vai tu to izturēsi.”

Dažreiz atvieglojumu var gūt, izstāstot par saviem pārdzīvojumiem kādam iejūtīgam klausītājam. (Ījaba 10:1.) Taču jāatzīst, ka depresiju, kuras pamatā ir bioķīmiski faktori, nav iespējams pārvarēt vienīgi ar gribasspēku un pozitīvu domāšanu. Šādā gadījumā atbrīvoties no nomākta garastāvokļa nav paša cilvēka spēkos. Jāņem arī vērā, ka paša izjūtas viņu varbūt mulsina tikpat lielā mērā kā ģimenes locekļus un draugus.

Pola * ir kristiete, kurai atkārtoti uznāca dziļas nomāktības brīži, pirms viņai tika konstatēta depresija. ”Reizēm pēc kristiešu sapulcēm es tūlīt steidzos uz savu mašīnu, iekāpu tajā un raudāju. Nekas slikts nebija noticis, taču vientulības sajūta un sāpes bija nepanesamas,” viņa stāsta. ”Lai gan viss liecināja par to, ka man ir daudz draugu, kuriem nav vienalga, kas ar mani notiek, es to it kā neievēroju.”

Kaut ko līdzīgu piedzīvoja Elena, kurai depresijas dēļ bija nepieciešams ārstēties slimnīcā. ”Man ir divi dēli, divas brīnišķīgas vedeklas un vīrs, un es zinu, ka viņi visi mani mīl,” saka Elena. Šādos apstākļos būtu dabiski raudzīties uz dzīvi optimistiski un priecāties par labajām attiecībām ģimenē, taču depresijas māktu cilvēku ļoti viegli var pārņemt negatīvas domas, lai cik neloģiskas tās būtu.

Bez ievērības nedrīkstētu atstāt to, cik spēcīgi viena cilvēka depresija var ietekmēt visu ģimeni. M. Golents raksta: ”Cilvēkam, kuram kāds tuvinieks ir ieslīdzis depresijā, mēdz veidoties hroniska nedrošības sajūta, jo viņš nezina, kad viņa tuvinieks pārvarēs depresijas epizodi un kad sāksies nākamā. Var parādīties neatsverama zaudējuma sajūta, pat sēras un dusmas par to, ka dzīve ir izgājusi no normālām sliedēm un varbūt nekad vairs tajās neatgriezīsies.”

Bērni parasti jūt, ka vecāki ir nomākti. ”Ja mātei ir depresija, viņas bērns kļūst ārkārtīgi jutīgs pret mātes emocionālo stāvokli un pamana katru vissīkāko niansi un pārmaiņu,” raksta M. Golents. Savukārt psihiatre Kerola Votkinsa atzīmē, ka depresīvu vecāku bērniem ”biežāk ir sastopamas uzvedības problēmas, grūtības mācībās un attiecībās ar vienaudžiem. Lielāka ir iespējamība, ka arī viņiem pašiem būs depresija.”

Bipolārie traucējumi — pastāvīgā nepastāvība

Depresija pati par sevi ir nopietna problēma, bet, kad to papildina mānija, rezultāts ir bipolārie afektīvie traucējumi. * ”Bipolāro traucējumu vienīgā pastāvīgā iezīme ir to nepastāvīgums,” saka Lūsija, kas cieš no šīs slimības. Mānijas fāzē cilvēki ar bipolāriem afektīviem traucējumiem ”var būt neciešami uzbāzīgi un valdonīgi, un viņu neprātīgā un nevaldāmā eiforija pēkšņi var pārvērsties aizkaitināmībā vai niknumā” (The Harvard Mental Health Letter).

Lenora atceras, kādu pacilātību viņa izjuta slimības mānijas fāzē. ”Enerģija manī burtiski kūsāja,” viņa stāsta. ”Daudzi mani sauca par paraugsievieti. Paziņas man teica: ”Kā es gribētu tev līdzināties!” Es jutu sevī milzīgu spēku, sajūta bija tāda, ka man nav nekā neiespējama. Es nodarbojos ar intensīviem fiziskiem vingrinājumiem. Naktīs gulēju ļoti maz, tikai kādas divas vai trīs stundas, taču modos moža un spēka pārpilna.”

Bet ar laiku pār Lenoras galvu savilkās tumši mākoņi. Viņa atceras: ”Kad mans pacilātais garastāvoklis bija sasniedzis savu augstāko punktu, es sāku just dziļu iekšēju  nemieru, it kā būtu iedarbināts motors, ko nevar izslēgt. Vienā acumirklī mans labais garastāvoklis pārvērtās agresīvā un destruktīvā. Bez jebkāda iemesla es varēju apvainot ģimenes locekļus, biju nikna, naidpilna un absolūti zaudēju savaldību. Pēc šādiem agresijas uzliesmojumiem es parasti izjutu spēku izsīkumu, sāku raudāt un kļuvu ļoti nomākta. Jutos nevērtīga un ļauna. Bet tikpat labi es varēju arī piepeši atkal sajusties līksma, it kā nekas nebūtu noticis.”

Neparastā uzvedība, kas raksturīga cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem, var mulsināt viņu ģimenes locekļus. Mērija, kuras vīram ir bipolārie traucējumi, atzīst: ”Nav viegli redzēt, ka vīrs ir dzīvespriecīgs un runīgs un tad pēkšņi kļūst nomākts un ieraujas sevī. Ir vajadzīga īsta cīņa, lai pieņemtu faktu, ka viņš pats to tikpat kā nevar ietekmēt.”

Arī pašam pacientam ir grūti samierināties ar to, ka viņam ir šāda slimība. ”Es apskaužu tos, kuru dzīvē ir līdzsvars un stabilitāte,” saka Glorija. ”Cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem stabilitāte ir kā vieta, kurā var paviesoties, bet nevar dzīvot.”

Kas izraisa bipolāros traucējumus? To izcelsmē lielāka nozīme nekā depresijas gadījumā ir iedzimtībai. Amerikas ārstu asociācija kādā publikācijā norāda: ”Pēc vairāku pētījumu datiem, bipolārās depresijas slimnieku tuviem radiniekiem — vecākiem, brāļiem, māsām un bērniem — ir 8 līdz 18 reizes lielāks risks saslimt nekā veselu cilvēku radiniekiem. Turklāt, ja kādam tuvam jūsu ģimenes loceklim ir bipolārā depresija, jums palielinās arī nopietnas depresijas iespēja.”

Atšķirībā no depresijas bipolārie traucējumi vienlīdz bieži ir vērojami vīriešiem un sievietēm. Parasti slimība sāk izpausties pieaugušiem jauniem cilvēkiem, bet ir arī gadījumi, kad bipolāros traucējumus konstatē pusaudžiem un pat bērniem. Taču analizēt simptomus un izdarīt pareizus secinājumus pat speciālistam var būt ļoti grūti. ”Bipolārie traucējumi ir psihisko slimību hameleons, jo slimības simptomi atšķiras, ja salīdzina dažādus pacientus un pat dažādas viena un tā paša pacienta slimības epizodes,” raksta Frānsiss Marks Mondimors no Džonsa Hopkinsa universitātes Medicīnas fakultātes. ”Tas ir spoks, kas var uzglūnēt savam upurim, tērpies melanholijas tumšajās drānās, tad izgaist uz vairākiem gadiem un beidzot parādīties atkal krāšņā, bet neprātā degošā mānijas tērpā.”

Kā redzam, emociju traucējumus nav viegli diagnosticēt, un vēl grūtāk ir dzīvot ar tiem. Tomēr cerība pastāv.

[Zemsvītras piezīmes]

 [Izceltais teksts 6. lpp.]

”Cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem stabilitāte ir kā vieta, kurā var paviesoties, bet nevar dzīvot.” (GLORIJA.)

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Depresijas simptomi *

● Nomākts garastāvoklis lielāko dienas daļu, gandrīz katru dienu, vismaz divas nedēļas.

● Intereses zudums par to, kas kādreiz sagādājis prieku.

● Jūtama krišanās vai pieņemšanās svarā.

● Pārmērīgs miegs vai, gluži otrādi, bezmiegs.

● Psihomotoriskās aktivitātes traucējumi — kustību straujums vai gausums.

● Pārmērīgs nogurums bez redzama iemesla.

● Bezvērtīguma sajūta, nepamatota vainas apziņa.

● Grūtības koncentrēties.

● Atkārtotas domas darīt tam visam galu.

Daži no šiem simptomiem var liecināt arī par distīmiju — vieglāku, bet hronisku depresijas formu.

[Zemsvītras piezīme]