Bībeles viedoklis

Vai naids pret citu tautību pārstāvjiem ir attaisnojams?

KĀ JŪS justos, ja citi jūs uzskatītu par viltīgu un ļaunu, ja viņi dēvētu jūs par muļķi vai amorālu cilvēku tikai jūsu tautības dēļ? Bez šaubām, tas jūs aizvainotu. Diemžēl šādu attieksmi ir pieredzējuši miljoniem cilvēku. Vēstures gaitā neskaitāmi nevainīgi cilvēki ir apspiesti vai pat nogalināti tāpēc vien, ka ir piederējuši pie noteiktas tautības vai rases. Arī lielākā daļa asiņaino konfliktu, kas norisinās mūsdienās, plosās etniskā naida dēļ. Daudzi, kas atbalsta šo vardarbību, apgalvo, ka tic Dievam un Bībelei. Ir arī tādi, kas uzskata, ka rasisms ir cilvēka iekšējās būtības neatņemama sastāvdaļa un ka visi pūliņi to izskaust ir lemti neveiksmei.

Vai Bībelē var atrast attaisnojumu naidam pret citu tautību pārstāvjiem? Vai var būt pamatots iemesls ienīst citas tautības vai kultūras cilvēkus? Vai mums ir cerība pieredzēt nākotni, kurā nebūs etniskā naida? Noskaidrosim, kāds ir Bībeles viedoklis par šiem jautājumiem.

Tiesāti pēc viņu darbiem

Paviršs ieskats tajā, kā Dievs ir izturējies pret cilvēkiem tālā senatnē, var radīt maldīgu priekšstatu, ka Radītājs atbalsta naidu pret citām tautām. Vai dažās Bībeles vietās par Dievu nav stāstīts, ka viņš ir pavēlējis iznīcināt veselas ciltis un tautas? Šādi notikumi tiešām ir risinājušies, tomēr, rūpīgāk tajos iedziļinoties, nevar nepamanīt kādu nozīmīgu faktu. Dievs bija pasludinājis nelabvēlīgu spriedumu šīm tautām nevis viņu etniskās piederības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņu rīcība bija amorāla un tajā izpaudās nevēlēšanās ievērot Radītāja iedibinātos likumus.

Piemēram, kanaāniešus Dievs Jehova sodīja par to, ka viņi bija nodevušies izvirtībai un piekopa dēmoniskus rituālus. Viņi pat sadedzināja bērnus, upurējot tos viltus dieviem. (5. Mozus 7:5; 18:9—12.) Tomēr daži kanaānieši apliecināja ticību Dievam un nožēloja savus grēkus. Tāpēc Jehova ne tikai saudzēja šo cilvēku dzīvību, bet arī svētīja viņus. (Jozuas 9:3, 25—27; Ebrejiem 11:31.) Kāda kanaāniete, vārdā Rahāba, pat kļuva par apsolītā Mesijas, Jēzus Kristus, priekšteci. (Mateja 1:5.)

 Izraēliešiem dotā bauslība ļauj saprast, ka Dievs ir objektīvs un ka viņam patiesi rūp visu tautību cilvēki. Piemēram, 3. Mozus 19:33, 34 var lasīt, ka Dievs lika izraēliešiem būt iejūtīgiem: ”Ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē; — Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!” Līdzīgi norādījumi ir pierakstīti arī 2. Mozus grāmatā un 5. Mozus grāmatā. Kā redzams, Jehova nekādā gadījumā neattaisnoja naidu pret citām tautām. Gluži pretēji, viņš gribēja, lai dažādu tautību cilvēki dzīvotu mierā un saskaņā.

Jēzus mācīja būt iecietīgiem

Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, jūdi un samarieši bieži izturējās cits pret citu ar nicinājumu. Reiz kāda samariešu ciema iedzīvotāji atteica Jēzum naktsmājas tāpēc vien, ka viņš bija jūds un gāja uz Jeruzalemi. Kā jūs būtu uztvēris šādu atteikumu? Vārdi, ko Jēzum teica viņa mācekļi, iespējams, atspoguļoja tā laika aizspriedumus. Viņi lūdza: ”Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” (Lūkas 9:51—56.) Mācekļi bija dusmīgi un sarūgtināti, taču Jēzus neļāva, ka šāda attieksme ietekmētu arī viņu. Jēzus bija miermīlīgi noskaņots, tāpēc viņš aizrādīja saviem mācekļiem un devās meklēt naktsmītni citur. Neilgi pēc tam viņš pastāstīja līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Šī spilgtā līdzība palīdz saprast kādu svarīgu domu: tas, ka cilvēks pieder pie noteiktas tautības, nepadara viņu par ienaidnieku. Var izrādīties, ka patiesībā viņš ir ļoti labs cilvēks.

Dažādas tautības kristiešu draudzē

Savas kalpošanas laikā Jēzus galveno uzmanību pievērsa mācekļu gatavošanai no savu tautiešu vidus. Tomēr viņš norādīja, ka arī cittautieši varēs kļūt par viņa sekotājiem. (Mateja 28:19.) Vai šāda iespēja ir visām tautībām? Jā, tāda iespēja paveras visu tautību cilvēkiem. Apustulis Pēteris par to rakstīja: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Šo viedokli vēlāk atbalstīja arī apustulis Pāvils, skaidri norādīdams, ka cilvēka izcelsmei kristiešu draudzē nav nekādas nozīmes. (Kolosiešiem 3:11.)

Papildu pierādījumi, ka Dievs ir gatavs parādīt labvēlību visu tautību cilvēkiem, ir atrodami Atklāsmes grāmatā. Parādībā, ko apustulim Jānim deva Dievs, viņš redzēja ”lielu pulku [cilvēku], ..no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām”, kuriem Dievs bija sagādājis glābšanu. (Atklāsmes 7:9, 10.) Šis ”lielais pulks” kļūs par pamatu jaunajai sabiedrībai, kurā visdažādākie cilvēki varēs mierīgi sadzīvot cits ar citu, jo viņus vienos mīlestība pret Dievu.

Kristieši nedrīkst pieļaut, ka viņiem veidotos negatīvs viedoklis par citu tautību cilvēkiem. Mums jāpievērš uzmanība cilvēka personībai, nevis izcelsmei — tāpat, kā to dara Dievs —, jo šāda attieksme ir gan taisnīga, gan arī liecina par mīlestību. Vai mēs negribētu, lai citi tāpat raudzītos uz mums? Jēzus savulaik deva labu padomu, sacīdams: ”Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.) Dzīve bez naida pret citu tautību pārstāvjiem vairo prieku, ļauj izjust sirdsmieru un palīdz veidot mierīgas attiecības ar citiem. Turklāt šāda attieksme ļauj veidot mierīgas attiecības ar mūsu Radītāju, Dievu Jehovu, kas uz cilvēkiem vienmēr raugās objektīvi. Iemeslu, kāpēc mums jāmācās būt iecietīgiem pret visu tautību cilvēkiem, tik tiešām ir ļoti daudz.