Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Sprādziens ķīmiskajā rūpnīcā

Sprādziens ķīmiskajā rūpnīcā

Sprādziens ķīmiskajā rūpnīcā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

BIJA pagājušas tikai desmit dienas pēc uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā, kad 2001. gada 21. septembrī Francijas dienvidrietumos kādā ķīmiskajā rūpnīcā, kas atradās vienā no Tulūzas priekšpilsētām, nogranda spēcīgs sprādziens. Franču žurnālā Le Point šis notikums tika raksturots kā ”Francijas nopietnākā industriālā katastrofa kopš Otrā pasaules kara beigām”.

Eksplodēja apmēram 300 tonnu ķīmiskā mēslojuma, izveidojot 15 metrus dziļu un 50 metrus platu krāteri. Sprādziens un triecienvilnis nogalināja 30 cilvēkus, un vairāk nekā 2200 guva ievainojumus. Tika nopostītas aptuveni 2000 mājas, un 27 tūkstoši māju astoņu kilometru rādiusā ap rūpnīcu bija bojātas. Cilvēkus pārņēma panika, jo maldīgi tika uzskatīts, ka ir noticis teroristu uzbrukums un ka no rūpnīcas ir izplūdusi indīga gāze.

Arī daži Jehovas liecinieki sprādzienā tika ievainoti, un daudzi cieta materiālus zaudējumus un izjuta arī citas sprādziena sekas. Kristīgā mīlestība mudināja ticības biedrus nekavējoties sniegt palīdzību cietušajiem. (Jāņa 13:34, 35.)

”No rūpnīcas nekas nepalika pāri”

Kudīrs ir viens no rūpnīcas strādniekiem, kas izdzīvoja šajā nelaimē. Sprādzienā Kudīram trāpīja lidojošas atlūzas, un viņš zaudēja samaņu, jo viņam tika lauzts žoklis un izmežģīts atslēgas kauls. Benžamēns strādāja kādā ēkā blakus ķīmiskajai rūpnīcai. Sprādziena vilnis viņu aizsvieda trīs metrus pāri kabinetam un trieca pret sienu. Stikla lauskas ievainoja viņu vairākās vietās un izdūra viņam labo aci. ”Sprādziena brīdī man palaimējās nebūt pie darba galda,” saka Benžamēns. ”Manu krēslu apraka apmēram 600 kilogramu smaga ķieģeļu kaudze.”

Alēns, kas strādā par skolotāju kādā skolā, kura atrodas tikai 200 metru no rūpnīcas, sprādziena brīdī taisīja fotokopijas. Viņš stāsta: ”No rūpnīcas nekas nepalika pāri, tikai tērauda lūžņi. Nebija vairs ne sienu, ne jumta — nekā. Mani savainoja stikla lauskas — seja bija vienās brūcēs. Es jutos tā, it kā man būtu iebelzts ar nūju pa seju.” Sprādziena dēļ Alēns kļuva neredzīgs ar vienu aci un daļēji kurls.

Nekavējoties tiek sniegta palīdzība

Katastrofa bija skārusi Jehovas lieciniekus no vienpadsmit draudzēm, un šo draudžu vecākie pēc iespējas ātrāk sazinājās ar visiem draudzes locekļiem, lai uzzinātu, kas ir guvuši ievainojumus un kam ir nodarīti materiāli zaudējumi. Pie tiem, kam palīdzība bija vajadzīga visvairāk, nekavējoties nosūtīja brīvprātīgos. Drīz viņiem kļuva zināms, ka aptuveni sešdesmit liecinieku mājas ir bojātas, un viņi palīdzēja pārcelties apmēram desmit ģimenēm. Brīvprātīgie strādnieki arī palīdzēja remontēt divas Valstības zāles. Turklāt pie viņiem varēja griezties pēc padoma, lai noskaidrotu, kā iesniegt prasības apdrošināšanas kompānijām.

Katrīna un Mišels dzīvoja tieši pretī rūpnīcai. Sprādziena brīdī Katrīna brauca ar automašīnu. Viņa stāsta: ”Sākumā mēs sajutām kaut ko līdzīgu zemestrīcei un pēc dažām sekundēm izdzirdējām sprādzienu. Pēc mirkļa varēja redzēt, kā augšup ceļas dūmi. Tad mēs iebraucām mūsu rajonā — tas izskatījās pēc karadarbības zonas. Visām mājām bija izdauzīti logi, un veikalu skatlogi bija sasisti druskās. Cilvēki uztraukumā skraidīja pa ielām, citi sēdēja vai gulēja uz zemes, citi raudāja vai kliedza. Mūsu mājā bija izsisti visi logi un bija izlauzti pat logu rāmji, arī no durvīm nekas nebija palicis pāri. Mums palīgā ātri ieradās mūsu kristīgie brāļi un māsas — pēcpusdienā no mūsu draudzes jau bija atbraukusi vesela grupa ar spaiņiem, slotām un plastmasas plēvēm, ar ko aiztaisīt logus.”

Alēns un Liliāna arī dzīvo blakus rūpnīcai, un viņu dzīvoklis sprādzienā tika pamatīgi izārdīts. ”Viss bija nopostīts,” saka Alēns. ”Viss bija sagrauts — sienas un flīzes bija saplaisājušas, logi, durvis un mēbeles bija sabojātas. It nekas nepalika neskarts. Mūsu kristīgie brāļi tūlīt pat nāca talkā. Viņi novāca gruvešus mūsu dzīvoklī un palīdzēja iztīrīt arī citus dzīvokļus mūsu mājā. Kaimiņi bija ļoti pārsteigti, redzot, ka tik daudz cilvēku ierodas palīgā.” Rītā pirms sprādziena Alēnam bija piezvanījis kāds Bībeles skolnieks un palūdzis, lai Alēns atnāk pie viņa vadīt Bībeles nodarbību. Arī Liliāna bija devusies dažās darīšanās, tāpēc, kad notika sprādziens, mājās neviena nebija.

Jehovas liecinieki nāca talkā ne tikai draudzes locekļiem. Pēc tam, kad tika sniegta palīdzība ticības biedriem, liecinieki palīdzēja kaimiņiem novākt dzīvokļos gruvešus un aizklāt izsistos logus ar plēvi. Kaimiņi bija ļoti pateicīgi par darbu un pārsteigti, ka par to netika prasīta samaksa.

Jehovas liecinieki piedāvāja savu palīdzību arī vietējām varas iestādēm, kurām tobrīd bija milzum daudz darba cīņā ar katastrofas sekām. Liecinieki iztīrīja skolas un citas sabiedriskas ēkas. Kādā rajonā vietējās varas iestādes sūtīja pie cilvēkiem brīvprātīgos no Jehovas liecinieku vidus, lai tie noskaidrotu, kāda palīdzība ir vajadzīga.

Garīgais atbalsts

Daudziem Jehovas lieciniekiem, kas dzīvoja rūpnīcas tuvumā, bija vajadzīga ne tikai materiāla, bet arī garīga palīdzība. Tāpēc ceļojošie pārraugi un vietējie vecākie apmeklēja ikvienu, kas bija cietis šajā nelaimē. Brāļi un māsas ļoti augstu novērtēja šo atbalstu. Katrīna atceras: ”Vecākie kopīgiem spēkiem rūpējās par mums. Viņi nāca pie mums, lai uzmundrinātu. Tieši šis atbalsts mums bija ļoti vajadzīgs, pat vairāk nekā materiāla palīdzība.”

Izjutuši kristīgo mīlestību, kas izpaudās šajā nelaimē, daži guva svarīgas atziņas. Kāds Jehovas liecinieks, kas bija smagi ievainots, teica: ”Mēs nezinām, kas ar mums notiks rīt. Tāpēc katru dienu jākalpo Jehovam tā, it kā tā būtu mūsu pēdējā diena.” (Jēkaba 4:13—15.) Cits liecinieks secināja: ”Šie notikumi mums palīdzēja saprast, ka nav jāpieķeras materiālām lietām. Patiesa vērtība ir tam, ka tu vari piederēt pie Dieva tautas.”

[Attēls 14. lpp.]

Benžamēns un Kudīrs

[Attēls 14. lpp.]

Alēns

[Attēls 15. lpp.]

Nākamajā dienā pēc sprādziena

[Norāde par autortiesībām]

© LE SEGRETAIN PASCAL/CORBIS SYGMA

[Attēls 15. lpp.]

Alēns un Liliāna