Brīvība no naida važām

PASTĀSTĪJIS HOSĒ GOMESS

ES PIEDZIMU 1964. gada 8. septembrī Roņakā, kādā nelielā pilsētiņā Francijas dienvidos. Mani vecāki un vecvecāki bija Andalūzijas čigāni, kas savukārt bija dzimuši Ziemeļāfrikā — Alžīrijā un Marokā. Kā tas ir pieņemts čigānu kultūrā, mēs dzīvojām lielā radu saimē.

Mans tēvs bija agresīvs cilvēks, un vienas no pirmajām bērnības atmiņām man saistās ar ainām, kad tēvs sit māti. Galu galā mamma izlēma šķirties, kaut gan čigānu vidū tas notiek visai reti. Mamma ar visiem saviem trim bērniem — mani, brāli un māsu — aizbrauca uz Beļģiju, kur mēs astoņus gadus nodzīvojām klusu un mierīgu dzīvi.

Tomēr pēc kāda laika mūsu dzīve izmainījās. Tā kā mēs ar brāli un māsu gribējām satikt tēvu, mēs visi atgriezāmies pie viņa atpakaļ uz Franciju. Šeit sarežģījumi sākās no jauna. Beļģijā mēs visur turējāmies kopā ar mammu, bet tēva radu starpā bija pieņemts, ka vīriešiem jāturas kopā ar vīriešiem. Viņi uzskatīja, ka vīriešiem ir visas tiesības, bet sievietēm — pienākumi. Reiz, piemēram, kad es pēc kādām pusdienām gribēju palīdzēt savai tantei nokopt galdu, tēvocis nosauca mani par homoseksuālistu. Viņa ģimenē traukus mazgāja tikai un vienīgi sievietes. Ar laiku tāda pati izkropļota attieksme pret sievietēm izveidojās arī man.

Pēc atgriešanās Francijā nepagāja ne ilgs laiks, kad mammai jau atkal uz savas ādas bija jāizjūt tēva varmācīgie izlēcieni. Pāris reizes mēs, bērni, mēģinājām aizstāvēt mammu, bet tas beidzās ar to, ka mums ar brāli bija jāglābjas no tēva dūres, mūkot projām pa logu. Un, jāteic, arī mana māsa neizspruka sveikā. Nav brīnums, ka es centos pēc iespējas mazāk rādīties mājās. Piecpadsmit gadu vecumā es nezināju, pēc kā savā dzīvē vadīties un tiekties.

Galu galā es kļuvu pazīstams savas nevaldāmās dabas dēļ. Citi no manis baidījās, un man tas patika. Dažkārt es citus puišus speciāli izaicināju uz kautiņu, bet reti atradās kāds, kas būtu uzdrīkstējies stāties pretī man — īpaši kopš tā laika, kad man bieži pie rokas bija kāds nazis vai ķēde. Drīz vien es sāku zagt un tirgot automašīnas. Reizēm es tās zagu vienīgi prieka pēc — man patika pielaist mašīnām uguni un noskatīties, kā ugunsdzēsēji pūlas apslāpēt liesmas. Vēlāk es jau sāku ielauzties veikalos un noliktavās. Pāris reizes mani arestēja, un tādos gadījumos es vienmēr lūdzu palīdzību Dievam.

Varbūt tas izklausās dīvaini, bet es tiešām ticēju Dievam. Beļģijā es biju mācījies kādā reliģiskā skolā. Tāpēc es zināju, ka tas, ar ko nodarbojos, nav labi, tomēr ticība Dievam manu rīcību nekādi neietekmēja. Man likās, ka atliek tikai lūgt Dievam piedošanu un mani grēki vairs netiks pieminēti.

1984. gadā man piesprieda 11 mēnešus cietumsoda par zādzību un nosūtīja uz Bometas cietumu Marseļā. Tolaik es notetovēju sev dažādas ķermeņa daļas, un viens no tetovējumiem bija uzraksts  ”naids un atriebība”. Jāatzīst, cietums mani nepavisam neizmainīja uz labo pusi, tieši pretēji — es tikai vēl vairāk ienīdu varas pārstāvjus un visu cilvēku sabiedrību kopumā. Jau pēc trim mēnešiem mani atbrīvoja, un es iznācu no cietuma ar tādu naidu pret cilvēkiem kā vēl nekad agrāk. Bet tad kāds traģisks notikums iezīmēja pavērsienu manā dzīvē.

Par mērķi kļūst atriebība

Mūsu ģimenei bija saspīlētas attiecības ar kādu citu čigānu ģimeni. Reiz mēs ar tēva brāļiem nolēmām, ka ir jāiet un jāizskaidrojas ar viņiem. Notikumu vietā mēs ieradāmies, bruņojušies ar ieročiem, un arī mūsu pretinieki bija bruņoti. Izcēlās strīds, un tas beidzās ar to, ka strīda karstumā tēvocis Pjērs un viens no tēva brālēniem tika nošauti. Es biju tik satriekts, ka stāvēju uz ielas, ieroci rokās sažņaudzis, un kliedzu ārprātīgās dusmās, līdz vienam no tēvočiem izdevās atņemt man pistoli.

Zaudēt tēvoci Pjēru, kas man bija tikpat kā tēvs, bija neizsakāmi smagi. Sērodams par viņu, es ievēroju čigānu tradīcijas. Daudzas dienas es neskuvos un neēdu gaļu. Es neskatījos televīziju un neklausījos mūziku. Toreiz es nozvērējos, ka atriebšu tēvoča nāvi, taču radinieki pacentās, lai es netiktu pie ieroča.

1984. gada augustā mani iesauca armijā. Mani, divdesmitgadīgu puisi, nosūtīja uz Libānu dienēt Apvienoto Nāciju Organizācijas miera uzturēšanas spēkos. Es gāju armijā, skaidri apzinoties, ar ko riskēju — nogalināt citus vai tikt nogalinātam pašam. Tajā laikā es vienā laidā smēķēju hašišu. Patīkamas sajūtas nebija vienīgais, ko man deva narkotikas, tās arī radīja iespaidu, ka neviens man nekā nevar nodarīt.

Libānā tikt pie ieročiem bija vieglāk par vieglu, tāpēc es izlēmu nosūtīt uz Franciju ieročus, lai varētu realizēt savus atriebības plānus. Nopirku no vietējiem iedzīvotājiem divas pistoles un patronas, izjaucu pistoles pa daļām, noslēpu tās divos radioaparātos un nosūtīju uz mājām.

Līdz dienesta beigām bija atlikušas vairs tikai divas nedēļas, kad es kopā ar trīs armijas biedriem bez atļaujas atstāju kazarmas. Kad atgriezāmies, mūs ielika cietumā. Tur vienu dienu es paliku vai traks aiz dusmām un metos virsū sargam. Pieļaut, ka mani noniecina kaut kāds payo — kāds, kas nav čigāns —, manās acīs bija pilnīgi neiedomājami! Nākamajā dienā es atkal sakāvos, šoreiz ar kādu virsnieku. Pēc tam mani aizsūtīja uz Montlukas cietumu (Libāna), kur man bija jāpavada atlikušais dienesta laiks.

Brīvība cietumā

Jau pirmajā dienā, kad ierados Montlukas cietumā, pret mani ļoti draudzīgi izturējās kāds patīkams jauns cilvēks. Vēlāk es uzzināju, ka viņš ir Jehovas liecinieks un ka gan viņš, gan citi Jehovas liecinieki ir ieslodzīti cietumā tikai tāpēc, ka ir atteikušies ņemt rokās ieročus. Tas nu gan bija jocīgi, tāpēc es gribēju uzzināt par šiem cilvēkiem kaut ko vairāk.

Es uzzināju, ka Jehovas liecinieki no sirds mīl Dievu, un mani pārsteidza augstās morāles normas, pēc kādām viņi dzīvo. Tomēr vēl aizvien bija daudzi jautājumi, ar kuriem es nebiju ticis skaidrībā. It īpaši es vēlējos noskaidrot, vai ir taisnība, ka mirušie sapņos var kontaktēties ar dzīvajiem, kā uzskata daudzi čigāni. Tad kāds liecinieks, vārdā Žans-Pols, man piedāvāja mācīt Bībeli, izmantojot grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *.

Vienas nakts laikā es burtiski apriju šo grāmatu. Vai varat iedomāties — šeit, cietumā, es biju atradis patiesu brīvību! Kad mani beidzot palaida vaļā no cietuma, es braucu mājās ar vilcienu, piekrāvis pilnu somu ar literatūru, kas bija balstīta uz Bībeli.

Nonācis mājās, es gribēju sastapt vietējos lieciniekus un tāpēc devos uz Valstības zāli Martigā. Turpmāk mācīties Bībeli man palīdzēja Ēriks, kāds jauns pilnas slodzes kalpotājs. Pāris dienu laikā es atmetu smēķēšanu un arī pārtraucu satikties ar saviem vecajiem draugiem, ar kuriem agrāk mēs kopā bijām pārkāpuši likumu. Es apņēmos rīkoties saskaņā ar vārdiem no Salamana Pamācībām 27:11: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” Es biju atklājis, ka Jehova pret mani izturas kā mīlošs Tēvs, un vēlējos viņu iepriecināt.

 Smagākais pārbaudījums

Jāatzīst, ka saskaņot savu dzīvi ar kristīgajiem principiem man nebūt nebija viegli. Piemēram, es jau biju pārtraucis lietot narkotikas, bet tad atkal ķēros pie tām, un man bija vajadzīgas vairākas nedēļas, līdz tiku no tām vaļā. Tomēr nekas nebija tik grūti kā atmest domas par atriebību. Ērikam nezinot, es pastāvīgi nēsāju līdzi ieroci un joprojām cītīgi plānoju, kā atriebties cilvēkiem, kas nogalināja manu tēvoci. Caurām naktīm es dzinu viņiem pēdas.

Kad vēlāk pastāstīju to visu Ērikam, viņš man skaidri un gaiši pateica, ka man nekādi neizdosies izveidot labas attiecības ar Dievu, kamēr es turpināšu nēsāt ieročus un kaldināt atriebības plānus. Bija pienācis laiks pieņemt lēmumu. Toreiz es daudz domāju par vārdiem, ko Pāvils rakstīja Romiešiem 12:19: ”Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai.” Šīs pārdomas, kā arī dedzīgas lūgšanas man palīdzēja savaldīt savas emocijas. (Psalms 55:23.) Galu galā es izlēmu atbrīvoties no ieročiem. 1986. gada 26. decembrī, gadu pēc tam, kad biju sācis mācīties Bībeli, es kristījos, tā apliecinot savu veltīšanos Dievam Jehovam.

Manas ģimenes reakcija

Redzot pārmaiņas manā dzīvē, arī maniem vecākiem radās vēlēšanās pētīt Bībeli. Pēc kāda laika viņi apprecējās no jauna, un 1989. gada jūlijā mamma kristījās. Laika gaitā arī daži citi mani ģimenes locekļi ieinteresējās par Bībeli un kļuva par Jehovas lieciniekiem.

1988. gada augustā es nolēmu uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Drīz pēc tam es iemīlējos Katjā, kādā jaunā māsā no mūsu draudzes, un 1989. gada 10. jūnijā mēs apprecējāmies. Pirmais gads pēc kāzām mums nebija no vieglajiem, jo man vēl aizvien bija jāmaina sava attieksme pret sievietēm. Man bija grūti izmantot dzīvē vārdus no 1. Pētera vēstules 3:7, kur vīri tiek mudināti godāt savas sievas. Atkal un atkal es lūdzu Jehovam spēku, lai spētu pārkāpt pāri savam lepnumam un mainīt domāšanu. Pamazām situācija mūsu ģimenē uzlabojās.

Man joprojām neizsakāmi sāp tēvoča nāve, un laiku pa laikam, domājot par viņu, es nevaru valdīt asaras. Man ir jācīnās ar spēcīgām emocijām, ko uzvanda atmiņas par viņa nogalināšanu. Gadiem ilgi, pat pēc kristīšanās, es baidījos, ka kādreiz nejauši sastapšu kādu no šīs ģimenes, ar kuru mūsu ģimenei bija sens naids. Mani mocīja dažādi jautājumi: ko es darītu, ja viņi man uzbruktu? Kā man būtu jārīkojas? Vai manas vecās īpašības neņemtu virsroku?

Kādu dienu es biju ieradies kādā draudzē un uzstājos tajā ar publisko runu. Es pamanīju, ka starp klātesošajiem ir Pepa, kāda no tā vīrieša radiniecēm, kurš nogalināja manu tēvoci. Jāatzīst, šajā brīdī mana kristīgā personība tika pārbaudīta līdz pašām saknēm. Tomēr es neļāvos emocijām. Vēlāk, kad Pepa kristījās, es viņu apskāvu un apsveicu par to, ka viņa ir nolēmusi kalpot Jehovam. Par spīti visam, kas noticis agrāk, tagad es spēju viņu pieņemt kā savu garīgo māsu.

Katru dienu es pateicos Jehovam, ka viņš man ir palīdzējis atbrīvoties no naida. Kas gan ar mani tagad būtu, ja Jehova man nebūtu parādījis žēlsirdību? Pateicoties viņam, man ir laba ģimene. Man ir arī cerība uz nākotni — iespēja dzīvot jaunā pasaulē, kur nebūs vairs ne naida, ne vardarbības. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dievs izpildīs savu solījumu: ”Tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes, jo to tā ir noteikusi tā Kunga, mūsu Dieva Cebaota mute.” (Mihas 4:4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 19. lpp.]

1985. gadā, kad es dienēju ANO miera uzturēšanas spēkos Libānā

[Attēls 20. lpp.]

Kopā ar Katju un maniem dēliem, Timeo un Pjēru