Aci pret aci ar murkšķiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ITĀLIJĀ

VAI gribat iepazīties ar mazām, tramīgām radībām, kas aizrauj un uzjautrina ar savu izskatu un uzvedību? Atļaujiet man pastāstīt, kā mēs ar sievu satikāmies aci pret aci ar pūkainiem dzīvnieciņiem, ko sauc par murkšķiem.

Mēs atrodamies Ziemeļitālijā, Dolomītalpos, un mūsu acīm paveras skats uz divām majestātiskām virsotnēm — Latemaru un Katinačo. Mūsu izraudzītā stāvā taka, kas ved uz Katinačo nogāzēm, vijas cauri pļavām, kur zied visdažādākās puķes. Mēs apstājamies, lai papriecātos par gleznajām martagonlilijām. Skatu piesaista arī melnās nigritelas, kuru nelielās ziedkopas izplata raksturīgu vaniļas aromātu. Saule ceļas arvien augstāk, sasildīdama šur tur izkaisīto skujkoku mizu, un ciedru priedes, egles un lapegles piepilda gaisu ar spēcīgu sveķu smaržu.

Pēc brīža mēs nonākam ielejā, kur koki neaug. Labajā pusē plešas stāva, zālaina nogāze, bet pa kreisi — prāvu akmeņu krāvumi. Pēkšņi kaut kas pazib. Es instinktīvi pagriežos, bet vairs nekas nekustas. Ieskatījies ciešāk, es tomēr pamanu murkšķi, kas tup uz kāda akmens. Varbūt starp klintsbluķiem ir apmetusies murkšķu kolonija?

Murkšķis ir lielākais vāveru dzimtas pārstāvis. Viena no pazīstamākajām šo apaļīgo grauzēju sugām ir Ziemeļamerikā sastopamie meža murkšķi, bet pie mums mājo Alpu murkšķi — sabiedriski dzīvnieki, kas dzīvo kolonijās.

Mēs nogriežamies no takas un mēģinām pieiet tuvāk, bet murkšķis veikli pazūd no mūsu acīm. Tomēr mēs neejam projām cerībā, ka tramīgais dzīvnieciņš parādīsies atkal, un tiešām — pēc neilga laika sieva sajūsmināta māj man ar roku. Viņa rāda uz  murkšķi, kas, aizslēpies aiz akmens, piesardzīgi lūkojas uz mums. Pelēkbrūnais kažoks saplūst ar klintsbluķiem un padara dzīvnieku gandrīz neredzamu. Cītīgi to vērodams, es pamanu, ka gar akmeni ir pabāzis galvu arī otrs, mazāks murkšķis. Mazliet tālāk mēs ieraugām tupam vēl vienu, kurš, kā mēs iztēlojamies, varētu būt mazā murkšķa tētis. Mēs gan nevaram to droši zināt, bet mums ir patīkami iedomāties, ka esam sastapuši murkšķu ģimeni.

Gandrīz pusmetru garais ”tētis” tup uz pakaļkājām, taisni izslējies, it kā stāvētu sardzē. Tikmēr abi pārējie murkšķi ložņā starp rododendru krūmiem. Meklēdami barību, murkšķi rakņā zemi ar priekškājām, kas bruņotas ar stipriem nagiem. Atraduši garšīgu sakni, tie izslienas, paceļ to pie mutes un sāk grauzt. Murkšķi barojas agri no rīta un vakarā, bet pa dienu tie lielākoties gulšņā. Bez augiem tie ēd arī sienāžus, vaboles, tārpus un putnu olas, taču barības krājumus šie dzīvnieki neveido.

Ģimeniskā aina ir jauka, bet, kad es mēģinu piekļūt tuvāk, lai murkšķus nofotografētu, visi trīs sastingst. Es speru vēl vienu soli, un pēkšņi ielejas klusumu pāršķeļ divi spalgi svilpieni, ko izdod murkšķu ”tētis”. ”Mamma” un ”mazais” vienā acumirklī ienirst katrs savā spraugā un pazūd zem akmeņiem. ”Tētis” vēl brīdi pētījoši nolūkojas manī. Tad viņš iesvilpjas vēl divas reizes un metas prom, lai pievienotos pārējiem.

Mazliet tālāk ielejā es atrodu akmeni, kas, liekas, varētu noderēt par labu novērošanas punktu. Noguļos uz tā un gaidu. Drīz vien divi citi murkšķi iedrošinās parādīties atklātā vietā. Viens uzrāpjas uz prāva akmens bluķa un izlaižas uz vēdera, bet otrs rāpjas augšā tajā pašā bluķī no pretējās puses. Satikušies murkšķi, kā izskatās, apmainās skūpstiem.

Es turpinu vērot murkšķus, apbrīnodams to žiglās kustības, ko pārtrauc garas pauzes. Tiklīdz es kaut nedaudz sakustos, dzīvnieki sastingst un modri paceļ galvas. Beidzot tie dodas diendusā un, šķiet, nepievērš uzmanību manai klātbūtnei.

Es ievēroju, ka pļavā, kas plešas manā priekšā, ir papilnam alu, ko viegli pamanīt pēc gaišajām zemes kaudzītēm blakus to ieejām. Tās ir rezerves alas, kur murkšķiem patverties, ja tie sajūt briesmas, kad ir devušies barības meklējumos. Murkšķu pazemes mitekļiem ir centrālais kambaris, no kura atzarojas vairākas 1 līdz 6 metrus garas ejas. Murkšķi  eju tīklā orientējas ar savu melno ūsu palīdzību.

Kad iestājas ziema, murkšķi salien alās un grupiņās pa 10 līdz 15 iekārtojas uz ziemas guļu. Jauni un veci murkšķi no dažādām vasaras mītnēm sapulcējas ziemas migās, kas jau laikus izklātas ar sausu zāli, un saritinās cits citam blakus, lai ilgu laiku pavadītu ziemas miegā. Dzīvnieku ķermeņa temperatūra nokrīt zem 8 grādiem, sirds sit tikai trīs līdz piecas reizes minūtē, un tie ieelpo vairs tikai divas trīs reizes minūtē — murkšķiem tas ir izdzīvošanai nepieciešamais minimums. Apmēram reizi mēnesī murkšķi pieceļas, lai izkārnītos speciālā kambarī, kas izrakts citā midzeņa daļā un ko noslēdz gaisa necaurlaidīgs aizbāznis. Dažādos ziemas midzeņa guļamkambarus arī citu no cita atdala ejās sabāzts materiāls, tikai šajā gadījumā tas nav gaisa necaurlaidīgs, tāpēc midzenī saglabājas neliela gaisa cirkulācija.

Zinātnieki jau sen pūlas izpētīt, kā murkšķiem izdodas izdzīvot ziemas apstākļos. Viņi ir noskaidrojuši, ka ziemas guļu regulē endokrīnie dziedzeri, īpaši vairogdziedzeris. Ja dzīvniekiem injicē noteiktus hormonu preparātus, tie nedodas ziemas miegā. Bet, ja dzīvniekus vasarā pakļauj stipra sala iedarbībai, tiem pastiprinās vairogdziedzera darbība un palielinās vielmaiņas ātrums, lai saglabātos normāla ķermeņa temperatūra. Acīmredzot tie instinktīvi jūt, ka īstais ziemas guļas laiks vēl nav pienācis.

Murkšķi ir tik aizraujoši, ka mēs pat nepamanām, kā ir paskrējis laiks. Ir jau pēcpusdiena, un mums jāpamet dzīvnieciņi, lai dotos atceļā. Kad esam nokāpuši lejā, sāk jau krēslot. Šī diena mums ir dāvājusi daudz krāšņu dabas ainavu, tomēr tikšanās ar murkšķiem laikam ir bijis visjaukākais, ko šodien esam pieredzējuši.

[Attēls 16. lpp.]

Murkšķi sasveicinās

[Attēli 17. lpp.]

Alpu puķes

Bārdainā pulkstenīte

Martagonlilija

Ēdelveiss

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Murkšķi: Gerken/Naturfoto-Online.de

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Murkšķi: Gerken/Naturfoto-Online.de